1 Un tanīs dienās vēl nebija ķēniņa Israēlā; tai laikā Dana cilts centās sameklēt kādu vietu, lai to iegūtu īpašumā un varētu tur apmesties, jo līdz tam laikam Dana ciltij vēl nebija piekritusi nekāda mantojuma daļa kā īpašums Israēla cilšu vidū. 2 Tad Dana bērni no savas dzimtas sūtīja piecus vīrus, kas bija stipri, no Coras un no Eštaolas, lai izlūkotu un izpētītu zemi. Un tie nonāca Efraima kalnos līdz Mihas namam un palika tur pa nakti. 3 Un, būdami pie Mihas nama, viņi pazina tā jaunekļa, levīta, balsi, iegriezās tur un vaicāja: "Kas tevi šurp atvedis? Un ko tu še dari? Un kā tev te klājas?" 4 Un tas viņiem sacīja: "Tā un tā, Miha ar mani ir līdzis un mani saderējis, tā es esmu kļuvis viņam par priesteri." 5 Tad tie viņam sacīja: "Apjautājies pie Dieva, lai mēs zinātu, vai ceļš, pa kuru pašreiz ejam, mums arī labi izdosies." 6 Un priesteris viņiem sacīja: "Ejiet ar mieru, jo jūsu ceļu, pa kuru jūs ejat, Tas Kungs uzlūko labvēlīgi." 7 Tad tie pieci vīri aizgāja un nonāca Laišā. Tur viņi ieraudzīja ļaudis, kas dzīvoja tai pilsētā tik droši kā sidoniešu ciltis, tik droši un tik mierīgi, nejuzdami nekādu trūkumu nevienā lietā, kas vien ir zemes virsū, dzīvodami visai pārtikuši un bagāti. Viņi bija tālu no sidoniešiem, un viņiem ne ar vienu nebija nekādu darīšanu. 8 Kad šie izlūki atgriezās pie saviem brāļiem Corā un Eštaolā, tad viņu brāļi viņiem jautāja: "Kādu ziņu jūs mums nesat?" 9 Tad tie sacīja: "Celieties un nāciet mums līdzi, jo mēs esam to zemi apskatījuši, un redzi, tā ir ļoti laba; bet vai jūs paši negribat nekā darīt? Neesiet kūtri iet, lai dotos turp un saņemtu šo zemi īpašumā. 10 Kad jūs iesit, tad jūs nonāksit pie tautas, kas dzīvo bezrūpīgi un kuru zeme ir plaši atvērta uz visām pusēm; Dievs to ir nodevis jūsu rokā - šo vietu, kur nav nekāda trūkuma nevienā lietā, kas vien ir virs zemes." 11 Tad viņi novāca savas teltis no Dana cilts novada, Coras un Eštaolas, un aizgāja karā seši simti labi apbruņotu vīru. 12 Tie cēlās un devās kalnup un uzcēla savas teltis Kirjat-Jeārimā Jūdejā; un tāpēc tās vietas vārdu sauc par Dana nometni līdz šai dienai; redzi, tas ir aiz Kirjat-Jeārimas. 13 Un no turienes tie virzījās augšup Efraima kalnos un nonāca līdz Mihas namam. 14 Tad tie pieci vīri, kas bija gājuši Laišas zemi izlūkot, sacīja savas cilts vīriem: "Vai jūs arī zināt, ka šinī namā atrodas efods un terafīms, griezts tēls un izliets attēls? Un nu tagad apdomājiet, kas jums jādara." 15 Tad viņi nogriezās uz turieni, iegāja jaunekļa, tā levīta, mājoklī, kas bija Mihas namā, un mierīgi ar to apsveicinājās. 16 Tie seši simti vīru, no Dana bērniem, ar ieročiem apbruņoti, palika stāvot pie vārtiem. 17 Bet tie pieci vīri, kas agrāk jau bija nākuši šo zemi izlūkot, iegāja namā un paņēma gan griezto tēlu, gan efodu un terafīmu, gan izlieto attēlu, bet pats priesteris bija palicis stāvam pie vārtiem ar tiem seši simti apbruņotiem vīriem. 18 Un, kad nu tie iegāja Mihas namā un paņēma gan griezto veidolu, gan efodu un terafīmu, gan izlieto attēlu, tad priesteris tiem jautāja: "Ko jūs darāt?" 19 Un tie viņam sacīja: "Esi klusu, liec savu roku uz savas mutes un nāc mums līdzi, un kļūsti mums par tēvu un par priesteri! Vai tad tev ir labāk būt par priesteri viena vienīga vīra namā nekā būt par priesteri veselai ciltij un dzimtai Israēlā?" 20 Tas bija priesterim gluži pa prātam, un viņš paņēma gan efodu un terafīmu, gan griezto tēlu un izlieto attēlu un aizgāja līdzi karavīriem. 21 Tad tie pagriezās un devās ceļā pēc tam, kad viņi bija novietojuši sievas un mazos bērnus, kā arī ganāmos pulkus un savas dārgākās mantas pašā priekšgalā. 22 Kad viņi jau bija labu gabalu attālinājušies no Mihas nama, tad tie vīri, kas dzīvoja Mihas nama tuvumā, sāka kliegt un dzīties pakaļ Dana bērniem un panāca viņus. 23 Un, kad viņi tik stipri kliedza uz Dana bērniem, tad tie apgriezās un sacīja Miham: "Kas ir ar tevi noticis, ka tu tā kliedz?" 24 Tad viņš sacīja: "Manus dievus, ko es biju darinājis, jūs esat paņēmuši līdz ar priesteri un esat devušies ceļā; kas nu ir vēl palicis man pāri? Kā tad jūs varat vēl man sacīt, kas tev kait?" 25 Bet Dana bērni viņam sacīja: "Nežēlojies te mūsu priekšā, ka pie tevis neatgriežas vīri ar dusmām sirdī un ka tu nezaudē pats savu un savējo dzīvību!" 26 Tā Dana bērni aizgāja pa savu ceļu, un Miha, redzēdams, ka tie bija stiprāki par viņu, apgriezās un aizgāja mājās. 27 Bet tie ņēma, ko Miha bija darinājis, un to priesteri, kas viņam bija bijis, un nonāca Laišā pie ļaudīm, kas dzīvoja mierīgi un bezrūpīgi, un apkāva iedzīvotājus ar zobena asmeni, bet pilsētu nodedzināja ar uguni. 28 Un nebija neviena, kas tos būtu izglābis, jo tā bija tālu no Sidonas, un ne ar vienu viņiem nebija nekādu darīšanu, jo tā atradās Bet-Rehobas ielejā. Un tad tie uzcēla pilsētu no jauna un apmetās tanī. 29 Un viņi nosauca tās pilsētas vārdu Dana - pēc sava tēva Dana vārda, kas bija Israēla dzemdināts, lai gan iepriekš tās pilsētas vārds bija Laiša. 30 Un Dana bērni tur pie sevis uzstatīja griezto tēlu, un Jonatāns, Geršoma dēls, Manases dēla dēls, un viņa dēli bija priesteri Dana bērniem līdz tam brīdim, kad šai zemei uznāca trimdas laiki. 31 Un tā tie turēja uzstatītu Mihas darināto tēlu visu laiku, kamēr vien Dieva nams pastāvēja Šīlo.
Micah and the Tribe of Dan
1 There was no king in Israel at that time. In those days the tribe of Dan was looking for territory to claim and settle in because they had not yet received any land of their own among the tribes of Israel. 2 So the people of Dan chose five qualified men out of all the families in the tribe and sent them from the towns of Zorah and Eshtaol with instructions to explore the land and spy on it. When they arrived in the hill country of Ephraim, they stayed at Micah's house. 3 While they were there, they recognized the accent of the young Levite, so they went up to him and asked, “What are you doing here? Who brought you here?”
4 He answered, “I have an arrangement with Micah, who pays me to serve as his priest.”
5 They said to him, “Please ask God if we are going to be successful on our trip.”
6 The priest answered, “You have nothing to worry about. The Lord is taking care of you on this trip.”
7 So the five men left and went to the town of Laish. They saw how the people there lived in security like the Sidonians. They were a peaceful, quiet people, with no argument with anyone; they had all they needed. They lived far away from the Sidonians and had no dealings with any other people. 8 When the five men returned to Zorah and Eshtaol, the people asked them what they had found out. 9 “Come on,” they replied. “Let's attack Laish. We saw the land, and it's very good. Don't stay here doing nothing; hurry! Go on in and take it over! 10 When you get there, you will find that the people don't suspect a thing. It is a big country; it has everything a person could want, and God has given it to you.”
11 So six hundred men from the tribe of Dan left Zorah and Eshtaol, ready for battle. 12 They went up and camped west of Kiriath Jearim in Judah. That is why the place is still called Camp of Dan. 13 They went on from there and came to Micah's house in the hill country of Ephraim.
14 Then the five men who had gone to spy on the country around Laish said to their companions, “Did you know that here in one of these houses there is a wooden idol covered with silver? There are also other idols and an ephod. What do you think we should do?” 15 So they went into Micah's house, where the young Levite lived, and asked the Levite how he was getting along. 16 Meanwhile the six hundred Danite soldiers, ready for battle, were standing at the gate. 17 The five spies went straight on into the house and took the wooden idol covered with silver, the other idols, and the ephod, while the priest stayed at the gate with the six hundred armed men.
18 When the men went into Micah's house and took the sacred objects, the priest asked them, “What are you doing?”
19 They told him, “Keep quiet. Don't say a word. Come with us and be our priest and adviser. Wouldn't you rather be a priest for a whole Israelite tribe than for the family of one man?” 20 This made the priest very happy, so he took the sacred objects and went along with them.
21 They turned around and started off, with their children, their livestock, and their belongings going ahead. 22 They had traveled a good distance from the house when Micah called his neighbors out for battle. They caught up with the Danites 23 and shouted at them. The Danites turned around and asked Micah, “What's the matter? Why all this mob?”
24 Micah answered, “What do you mean, ‘What's the matter?’ You take my priest and the gods that I made, and walk off? What have I got left?”
25 The Danites told him, “You had better not say anything else unless you want these men to get angry and attack you. You and your whole family would die.” 26 Then the Danites went on. Micah saw that they were too strong for him, so he turned and went back home.
27-28 After the Danites had taken the priest and the things that Micah had made, they went and attacked Laish, that town of peaceful, quiet people which was in the same valley as Bethrehob. They killed the inhabitants and burned the town. There was no one to save them, because Laish was a long way from Sidon, and they had no dealings with any other people. The Danites rebuilt the town and settled down there. 29 They changed its name from Laish to Dan, after their ancestor Dan, the son of Jacob. 30 The Danites set up the idol to be worshiped, and Jonathan, the son of Gershom and grandson of Moses, served as a priest for the Danites, and his descendants served as their priests until the people were taken away into exile. 31 Micah's idol remained there as long as the Tent where God was worshiped remained at Shiloh.
