1 Bēdas tev, postītāj, kas pats neesi postīts! Un bēdas tev, laupītāj, kas pats neesi aplaupīts! Kad tu būsi pabeidzis savu postīšanas darbu, tad izpostīs tevi pašu; kad tu būsi ar saviem laupīšanas darbiem galā, tad aplaupīs tevi pašu! 2 Kungs, esi mums žēlīgs, mēs paļaujamies uz Tevi! Esi Tu mūsu elkonis ik rītus un mūsu palīgs bēdu laikā! 3 Tautas bēg no Tavu soļu trokšņa, tās izklīst, kad Tu celies. 4 Tad jūsu laupījums un jūs paši tiksit pilnīgi pievākti, kā pievāc savu laupījumu siseņu mākonis un kā sienāži skraida, kad viņus izbiedē; tā ļaudis skraidīs, cenzdamies pievākt jo vairāk laupījuma. 5 Dižens ir Tas Kungs, jo Viņš mājo augstībā. Viņš piepildīs Ciānu ar tiesu un taisnību. 6 Un Viņš būs tavas dzīves pamats, pestīšanas bagātība, gudrības un atziņas avots; bijība Tā Kunga priekšā būs Ciānai dārga manta. 7 Lūk, viņu varoņi brēc uz ielas, miera sūtņi gauži raud! 8 Tukši ir ceļi, nav neviena ceļa gājēja; viņi lauzuši derību, postījuši pilsētas un nicinājuši cilvēkus. 9 Zeme sēro un nīkst, Libanons stāv nokaunējies un kalst nost; Saronas ieleja ir kā tuksnesis, Basans un Karmels birdina savas lapas. 10 "Tagad Es piecelšos," saka Tas Kungs, "Es izsliešos visā augumā, piecēlies stāvus! 11 Jūs staigājat grūti ar zāli un sienu, bet dzemdēsit salmus; jūsu dusmu šņākoņa ir uguns, kas aprīs jūs pašus. 12 Tautas sadedzinās par kaļķiem vai kā nocirstus ērkšķus, kas ugunī izplēn. 13 Klausaities, jūs tālie, ko Es esmu darījis, un atzīstiet Manu varu, jūs tuvie!" 14 Tad bailes pārņem grēciniekus Ciānā un izbailēs dreb atkritēji: kas no mums var dzīvot postīgā ugunī, kas no mums var pastāvēt mūžīgās liesmās? 15 Kas taisnībā staigā un patiesību runā, kas noraida izspiestu mantu, kura rokas nepieņem dāvanas, kas aizbāž savas ausis, lai nedzirdētu runas par asinsdarbiem, kas aizdara savas acis, lai tās neraudzītos uz ļaunu, 16 tas dzīvos augstumos, kalnu pilis būs tam par patvērumu, tam būs sava maize, ūdens tam netrūks. 17 Tavas acis skatīs ķēniņu viņa glītumā un plašo zemi tālumā. 18 Tava sirds atcerēsies agrākos briesmu laikus un sacīs: kur ir naudas skaitītājs, kur ir svērējs un kur torņu saskaitītājs? 19 Neķītro tautu tu vairs neredzēsi, tautu ar tumšo nesaprotamo valodu; tie runādami stostās, ka neko nevar saprast. 20 Uzlūko Ciānu, mūsu svētku sanāksmju pilsētu, tad tavas acis redzēs Jeruzālemi kā drošu mitekli, kā telti, kam nav jāpārvietojas, kuras pamati nesatricināmi, kuras vadži neizraujami un kuras saites nesaraujamas. 21 Jo Tas Kungs pats Savā godībā būs pie mums plato straumju un upju vietā; airu laivas tur nebrauks, un liellaivas viļņos nepeldēs. 22 Jo Tas Kungs ir mūsu soģis, Tas Kungs ir mūsu likumu devējs, Tas Kungs ir mūsu ķēniņš, Viņš mūs izglābs. 23 Tavas virves tik ļengani nokarājas, ka nevar pienācīgi saturēt ne masta koku, nedz izplest buras. Bet tad bagātīgi izdalīs laupījumu, pat tizlie iegūs lielu daudzumu salaupītā. 24 Un neviens iedzīvotājs nesacīs: es ciešu. - Tautai, kas tur dzīvo, ir grēki piedoti.
A Prayer for Help
1 Our enemies are doomed! They have robbed and betrayed, although no one has robbed them or betrayed them. But their time to rob and betray will end, and they themselves will become victims of robbery and treachery.
2 Lord, have mercy on us. We have put our hope in you. Protect us day by day and save us in times of trouble. 3 When you fight for us, nations run away from the noise of battle. 4 Their belongings are pounced upon and taken as loot.
5 How great the Lord is! He rules over everything. He will fill Jerusalem with justice and integrity 6 and give stability to the nation. He always protects his people and gives them wisdom and knowledge. Their greatest treasure is their reverence for the Lord.
7 The brave are calling for help. The ambassadors who tried to bring about peace are crying bitterly. 8 The highways are so dangerous that no one travels on them. Treaties are broken and agreements are violated. No one is respected any more. 9 The land lies idle and deserted. The forests of Lebanon have withered, the fertile valley of Sharon is like a desert, and in Bashan and on Mount Carmel the leaves are falling from the trees.
The Lord Warns His Enemies
10 The Lord says to the nations, “Now I will act. I will show how powerful I am. 11 You make worthless plans and everything you do is useless. My spirit is like a fire that will destroy you. 12 You will crumble like rocks burned to make lime, like thorns burned to ashes. 13 Let everyone near and far hear what I have done and acknowledge my power.”
14 The sinful people of Zion are trembling with fright. They say, “God's judgment is like a fire that burns forever. Can any of us survive a fire like that?” 15 You can survive if you say and do what is right. Don't use your power to cheat the poor and don't accept bribes. Don't join with those who plan to commit murder or to do other evil things. 16 Then you will be safe; you will be as secure as if in a strong fortress. You will have food to eat and water to drink.
The Glorious Future
17 Once again you will see a king ruling in splendor over a land that stretches in all directions. 18 Your old fears of foreign tax collectors and spies will be only a memory. 19 You will no longer see any arrogant foreigners who speak a language that you can't understand. 20 Look at Zion, the city where we celebrate our religious festivals. Look at Jerusalem! What a safe place it will be to live in! It will be like a tent that is never moved, whose pegs are never pulled up and whose ropes never break. 21 The Lord will show us his glory. We will live beside broad rivers and streams, but hostile ships will not sail on them. 22-23 All the rigging on those ships is useless; the sails cannot be spread! We will seize all the wealth of enemy armies, and there will be so much that even the lame can get a share. The Lord himself will be our king; he will rule over us and protect us. 24 No one who lives in our land will ever again complain of being sick, and all sins will be forgiven.
