1 Sūtiet zemes valdniekam pienācīgas jēru nodevas no Selas pa tuksnesi uz Ciānas meitas kalnu! 2 Kā iztrenkāti un projām lidojoši putni, kas izbiedēti no ligzdas, tā jutīsies Moāba meitas pie Arnonas upes brasliem. 3 "Dod mums padomu! Esi mums par starpnieku! Dari savu ēnu tumšu kā nakti pašā dienas vidū! Paslēp izdzītos, neizdod ienaidniekam bēgļus! 4 Lai mani bēgļi apmetas pie tevis, Moāb, esi tiem par patvērumu no vajātāja! Jo, kad spaidītājs būs pagalam un postīšana beigusies un postītāji būs izdzīti no zemes, 5 tad tronis būs nostiprināts ar žēlastību, un uz tā Dāvida teltī sēdēs ar paļāvību un uzticību apveltīts tiesnesis, kas spriež tiesu, aizstāv ļaužu tiesības un rūpējas par taisnību." 6 Mēs dzirdējām par Moāba pārāk lielo lepnību, viņa uzpūtību un iedomību, pārgalvību un tukšo lielību. 7 Tā lai žēlojas moābieši par Moābu, lai žēlojas visi kopā; jūs skumsit un galīgi satriekti sūdzēsities par Kirarešetes pamatiem, tie ir pavisam sagrauti! 8 Jo Hešbonas druvas novītušas un nokaltuši arī Sibmas vīnakoki, kuru ogas tautu valdnieki saminuši, kaut gan šīs ogas viņus pašus kādreiz reibināja. Šie vīnakoki sniedzās līdz Jāzerai un iestiepās tuksnesī, tie ar saviem zariem izpletās līdz pat Nāves jūrai. 9 Tādēļ es raudu kopā ar Jāzeru par Sibmas vīnakokiem un tevi slacinu ar savām asarām, Hešbona un Ēleāle, jo tavas pļaujas un ražas laikā negaidīti atskan kara troksnis un ienaidnieku uzvaras saucieni. 10 Tā prieks un līksmība apklusuši druvās, un vīnadārzos nedzird vairs līksmi un gaviles. Minējs vairs nemin vīnu vīna spaidā, vīnkopju prieka dziesmas ir izskanējušas. 11 Tādēļ sēras manā sirdī par Moābu raisās kā klusas cītaru skaņas, un manās krūtīs smeldz sāpes par Kirarešeti. 12 Un notiks, kad Moābs kāps elku kalnā ar dāvanām, kad viņš būs ilgi nopūlējies gar upurēšanu un ieies savā svētajā vietā, lai lūgtu, tad viņš neko nepaveiks un nepanāks. 13 Tā Tas Kungs ir citkārt runājis par Moābu. 14 Bet tagad Tas Kungs saka: "Trijos gados, līdzīgi algādža laikam, ieslīgs kaunā un nicināšanā visa Moāba godība ar visu lielo ļaužu pulku, un, kas atliks, to nebūs daudz."
Moab's Hopeless Situation
1 From the city of Sela in the desert the people of Moab send a lamb as a present to the one who rules in Jerusalem. 2 They wait on the banks of the Arnon River and move aimlessly back and forth, like birds driven from their nest.
3 They say to the people of Judah, “Tell us what to do. Protect us like a tree that casts a cool shadow in the heat of noon, and let us rest in your shade. We are refugees; hide us where no one can find us. 4 Let us stay in your land. Protect us from those who want to destroy us.”
(Oppression and destruction will end, and those who are devastating the country will be gone. 5 Then one of David's descendants will be king, and he will rule the people with faithfulness and love. He will be quick to do what is right, and he will see that justice is done.)
6 The people of Judah say, “We have heard how proud the people of Moab are. We know that they are arrogant and conceited, but their boasts are empty.”
7 The people of Moab will weep because of the troubles they suffer. They will all weep when they remember the fine food they used to eat in the city of Kir Heres. They will be driven to despair. 8 The farms near Heshbon and the vineyards of Sibmah are destroyed—those vineyards whose wine used to make the rulers of the nations drunk. At one time the vines spread as far as the city of Jazer, and eastward into the desert, and westward to the other side of the Dead Sea. 9 Now I weep for Sibmah's vines as I weep for Jazer. My tears fall for Heshbon and Elealeh, because there is no harvest to make the people glad. 10 No one is happy now in the fertile fields. No one shouts or sings in the vineyards. No one tramples grapes to make wine; the shouts of joy are ended. 11 I groan with sadness for Moab, with grief for Kir Heres. 12 The people of Moab wear themselves out going to their mountain shrines and to their temples to pray, but it will do them no good.
13 That is the message the Lord gave earlier about Moab. 14 And now the Lord says, “In exactly three years Moab's great wealth will disappear. Of its many people, only a few will survive, and they will be weak.”
