1 Kad vien Es taisos dziedināt Israēla vainu, redzams kļūst Efraima noziegums un Samarijas ļaunprātība, ka viņi rīkojas viltīgi un kā zagļi ielien namos un kā plēsoņas aplaupa cilvēkus ārpus viņu mājokļiem. 2 Un tomēr viņi negrib savā garā sajust, ka Es nojaušu visu viņu ļaunumu. Viņu ļaunie darbi nostājas kā liecinieki viņiem visapkārt: tie tagad visi Man skaidri saskatāmi Mana vaiga priekšā. 3 Ar savu ļaunumu viņi iepriecina ķēniņu un ar saviem meliem augstākos pārvaldniekus. 4 Viņi visi ir laulības pārkāpēji, kas līdzīgi aizkurtam ceplim, ko maizes cepējs, iejaucis un samīcījis mīklu, pārtraucis bikstīt un kurināt, kamēr mīkla pilnīgi izrūgst savā pareizā skābumā. 5 Šodien, mūsu ķēniņa svētku dienā, mūsu lielkungi slīgst kā neprātā vīna skurbumā, un pats ķēniņš sniedz roku bezkauņām un viņa smējējiem. 6 Viņu sirds kā maizes krāsns deg viltotā padevībā, kad viņi nes ziedojumus un krāpj ļaudis; gan visu nakti liekas guļam šīs maizes krāsns kurinātājs, un līdz ar to šķiet atlaidies arī viņu dusmu niknums, bet no rīta tās atkal iedegas visgaišākās liesmās. 7 Viņi visi ir sakarsuši kā krāsns, tā ka viņi it kā rīdami aprij savus tiesnešus, un visi viņu ķēniņi krīt, un neviens nav starp viņiem, kas Mani piesauktu. 8 Efraims maisās starp citām tautām, viņš ir kā rausis, ko neviens neapgriež uz otru pusi. 9 Svešinieki aprij viņa spēkus, bet viņš pats to neliekas manām; jau metas sirmi viņa galvas mati, bet viņš pats to neredz. 10 Israēla augstprātība nodod nepārprotamu liecību pret viņu pašu; viņi tomēr neatgriežas pie Tā Kunga, sava Dieva, un nemeklē Viņu. 11 Efraims ir kā ievilināts balodis, kas neko neizprot: reizēm viņi aicina palīgā ēģiptiešus, tad atkal griežas pēc palīdzības pie asīriešiem. 12 Kamēr viņi tā šurpu turpu skraida, Es uzmetīšu viņiem Savu tīklu un noķeršu viņus kā putnus gaisā, un pārmācīšu viņus, kā tas jau tiek sludināts viņu draudzei. 13 Bēdas viņiem, ka tie vairās no Manis. Viņiem jātop iznīcinātiem, jo viņi atstājušies no Manis. Un Es tomēr būtu gribējis viņus atpestīt, ja viņi nepaustu melu mācības pret Mani. 14 Viņi arī nepiesauc Mani no sirds, bet vaimanā un kauc, izstiepušies savās guļasvietās. Viņi pulcējas labības un vīnogu sulas dēļ un noiet šo lietu dēļ savā starpā līdz asām nesaskaņām un asiņainām sadursmēm, bet pret Mani viņi ir nepaklausīgi un atstāj Mani, būdami pilni neuzticības. 15 Es pamācu viņus un stiprinu viņu spēkus, bet viņi domā ļaunu par Mani. 16 Viņi neatgriežas pie Visuaugstākā, viņi ir kā nelietojams stops. Viņu lielkungi kritīs no zobena savas nekaunīgās valodas dēļ. Viņu draudi radīs tikai nicinājuma pilnus smieklus par viņiem Ēģiptes zemē!
1 “Whenever I want to heal my people Israel and make them prosperous again, all I can see is their wickedness and the evil they do. They cheat one another; they break into houses and steal; they rob people in the streets. 2 It never enters their heads that I will remember all this evil; but their sins surround them, and I cannot avoid seeing them.”
Conspiracy in the Palace
3 The Lord says, “People deceive the king and his officers by their evil plots. 4 They are all treacherous and disloyal. Their hatred smolders like the fire in an oven, which is not stirred by the baker until the dough is ready to bake. 5 On the day of the king's celebration they made the king and his officials drunk and foolish with wine. 6 Yes, they burned like an oven with their plotting. All night their anger smoldered, and in the morning it burst into flames.
7 “In the heat of their anger they murdered their rulers. Their kings have been assassinated one after another, but no one prays to me for help.”
Israel and the Nations
8 The Lord says, “The people of Israel are like a half-baked loaf of bread. They rely on the nations around them 9 and do not realize that this reliance on foreigners has robbed them of their strength. Their days are numbered, but they don't even know it. 10 The arrogance of the people of Israel cries out against them. In spite of everything that has happened, they have not returned to me, the Lord their God. 11 Israel flits around like a silly pigeon; first her people call on Egypt for help, and then they run to Assyria! 12 But I will spread out a net and catch them like birds as they go by. I will punish them for the evil they have done.
13 “They are doomed! They have left me and rebelled against me. They will be destroyed. I wanted to save them, but their worship of me was false. 14 They have not prayed to me sincerely, but instead they throw themselves down and wail as the heathen do. When they pray for grain and wine, they gash themselves like pagans. What rebels they are! 15 Even though I was the one who brought them up and made them strong, they plotted against me. 16 They keep on turning away from me to a god that is powerless. They are as unreliable as a crooked bow. Because their leaders talk arrogantly, they will die a violent death, and the Egyptians will laugh.”
