1 Pēc divi gadiem faraonam bija sapnis: viņš stāvēja upes grīvā. 2 Un no upes grīvas izkāpa septiņas govis, skaista izskata un jo treknām miesām. Un viņas ganījās meldros. 3 Un pēc tam atkal izkāpa septiņas citas govis no upes, nejauka izskata un jo liesām miesām, un nostājās blakus pirmajām govīm upes malā. 4 Un govis, kurām bija nejauks izskats un kuras bija liesām miesām, aprija tās septiņas treknām miesām un skaista izskata govis. Un faraons pamodās. 5 Un viņš atkal iemiga un redzēja otru sapni: un redzi, septiņas vārpas auga uz viena stiebra, brangas un skaistas. 6 Un tad atkal radās septiņas plānas vārpas, kas bija austreņa kaltētas. 7 Un plānās vārpas aprija septiņas brangās un pilnās vārpas. Un faraons atmodās un saprata, ka tas bija sapnis. 8 Un no rīta viņš bija satraukts savā garā un lika saaicināt visus Ēģiptes zīlniekus un visus gudros vīrus. Un faraons izstāstīja viņiem savu sapni, bet nebija neviena, kas to varētu izskaidrot. 9 Tad galvenais dzērienu devējs bilda faraonam, sacīdams: "Šodien man jāpiemin mans grēks. 10 Faraons reiz bija apskaities uz saviem kalpiem, un viņš iemeta mani cietumā sardzes virsnieka namā, mani un galveno maizes cepēju. 11 Un mēs vienā naktī redzējām sapņus: es un viņš, mēs sapņojām, un ikvienam sapnim bija savs saturs. 12 Un tur kopā ar mums bija ebreju jauneklis, sardzes priekšnieka kalps, tam mēs visu izstāstījām, un viņš mums izskaidroja mūsu sapņus, ko bijām sapņojuši, pateikdams katram viņa sapņa nozīmi. 13 Un, kā viņš tos bija izskaidrojis, tā arī notika: mani iecēla manā amatā, bet viņu pakāra." 14 Un faraons lika ataicināt Jāzepu un lika tam steigšus atstāt cietumu. Un tas noskuvās, apmainīja savas drēbes un nāca pie faraona. 15 Un faraons sacīja Jāzepam: "Es redzēju sapni, bet nav neviena, kas to izskaidrotu, un tad es dzirdēju par tevi sakām, ka tev tikai jādzirdot sapnis, lai to izskaidrotu." 16 Un Jāzeps atbildēja faraonam: "Tas nav manā varā, bet Dievs to var atklāt faraonam." 17 Tad faraons sacīja Jāzepam: "Es sapņoju, ka stāvu upes malā. 18 Un redzi, no upes grīvas izkāpa septiņas treknām miesām un skaista izskata govis un ganījās meldros. 19 Un tad septiņas citas govis izkāpa pēc tām, un tās bija liesas un ļoti neglīta izskata, un kaulainas, un es tādas nebiju redzējis visā Ēģiptes zemē, tik vājas tās bija. 20 Un kaulainās neglītās govis aprija iepriekšējās treknās govis. 21 Un tās nonāca viņu iekšās, bet nevarēja manīt, ka tās bija nonākušas viņu iekšās, jo viņu izskats bija tikpat neglīts kā iepriekš. Un es pamodos. 22 Un es atkal redzēju sapni: lūk, septiņas vārpas pacēlās no viena stiebra, pilnas un skaistas. 23 Un redzi, septiņas izkaltušas, plānas un austreņa kaltētas vārpas auga aiz tām. 24 Un plānās vārpas aprija septiņas brangās vārpas. Es sapņus izstāstīju zīlniekiem, bet nebija, kas man pateiktu, ko tie nozīmē." 25 Tad Jāzeps sacīja faraonam: "Abi faraona sapņi ir viens un tas pats: Dievs ir darījis zināmu, ko Viņš faraonam darīs. 26 Septiņas brangās govis ir septiņi gadi, un septiņas glītās vārpas arī ir septiņi gadi; tas ir viens sapnis. 27 Un septiņas kaulainās un neglītās govis, kas iznāca pēc viņām, ir septiņi gadi, un septiņas plānās un austreņa kaltētās vārpas arī ir septiņi gadi, bada gadi. 28 Šis ir tas, par ko es sacīju faraonam: Dievs ir atklājis faraonam, ko Viņš darīs. 29 Redzi, nāks septiņi gadi, kuros liela pārticība būs Ēģiptes zemē. 30 Un tad nāks septiņi bada gadi pēc tiem, un tad aizmirsīs visu pārticību Ēģiptes zemē, jo bads aprīs zemi. 31 Un netiks vairs pieminēta pārticība tanī zemē bada dēļ, kas sekos, jo tas būs ļoti smags. 32 Un, ka sapnis divreiz ir rādījies faraonam, ir tāpēc, ka Dievs tā lēmis un steigsies to arī piepildīt. 33 Un tagad lai faraons izrauga uzticamu un gudru vīru, to lai viņš ieceļ pār visu Ēģiptes zemi. 34 Lai faraons tā dara un lai ieceļ uzraugus pār zemi, kas lai ņem piekto daļu septiņos pārticības gados. 35 Un tie lai sakrāj visu maizes labību šinīs labajos gados un lai liek sabērt labību faraona virsuzraudzībā kā pārtiku pilsētās, lai tā tiktu saglabāta. 36 Un šī pārtika būs zemei par krājumu septiņiem bada gadiem, kādi pēc tam nāks Ēģiptes zemē. Tā zeme no bada netiks izpostīta." 37 Un šie vārdi ļoti labi patika faraonam un viņa kalpiem. 38 Un faraons sacīja saviem kalpiem: "Vai gan var atrast tādu vīru, kam ir Dieva Gars kā šim?" 39 Un faraons sacīja Jāzepam: "Kad nu Dievs tev darījis zināmas visas šīs lietas, tad nav cita uzticamāka un gudrāka vīra par tevi. 40 Tu būsi pārvaldnieks manā namā, un visai manai tautai būs pakļauties taviem vārdiem, tikai par troņa tiesu es būšu lielāks par tevi." 41 Un faraons sacīja Jāzepam: "Redzi, es tevi ieceļu pār visu Ēģiptes zemi." 42 Un faraons novilka savu gredzenu no savas rokas un deva to Jāzepam rokā, un viņš apvilka tam dārgas drēbes un lika tam zelta ķēdi ap viņa kaklu. 43 Un viņš lika tam braukt savos otrajos ratos, kas tam bija, un lika saukt viņa priekšā: "Metieties ceļos!" Tā viņš to iecēla pār visu Ēģiptes zemi. 44 Un faraons sacīja Jāzepam: "Es esmu faraons, bet bez tavas ziņas lai neviens cilvēks nepaceļ nedz savu roku, nedz savu kāju visā Ēģiptes zemē." 45 Un faraons nosauca Jāzepu par Safnatpaneahu un deva tam Onas priestera Potifara meitu Asnāti par sievu. 46 Bet Jāzepam bija trīsdesmit gadi, kad viņš stājās amatā Ēģiptes ķēniņa faraona priekšā. Pēc tam Jāzeps aizgāja no ķēniņa un pārstaigāja visu Ēģiptes zemi. 47 Un septiņos pārticības gados zeme izdeva pārpilnām augļu. 48 Un viņš sakrāja visu labību, kas ienācās septiņos pārticības gados, kādi bija Ēģiptes zemē, un lika pārtiku pilsētās; to labību, kas bija pilsētu apkārtējos laukos, viņš novietoja pilsētās. 49 Un Jāzeps sabēra labību lielā vairumā, kā jūras smiltis, ka to pārstāja mērīt, jo tā bija neizmērojama. 50 Un Jāzepam piedzima divi dēli, iekāms atnāca tie bada gadi; tos viņam dzemdēja Onas priestera Potifara meita Asnāte. 51 Un Jāzeps nosauca vecākā dēla vārdu: Manase , jo viņš teica: "Dievs ir licis aizmirst man visus manus grūtumus un mana tēva namu." 52 Bet otra dēla vārdu viņš nosauca: Efraims , jo: "Dievs mani darījis auglīgu manā posta zemē." 53 Un septiņi pārticības gadi, kas bija Ēģiptes zemē, gāja uz beigām. 54 Un iesākās septiņi bada gadi, kā Jāzeps bija sacījis, un bads bija visās zemēs, bet Ēģiptes zemē bija maize. 55 Kad arī visā Ēģiptes zemē iestājās trūkums, tad tauta kliedza faraona priekšā pēc maizes. Bet faraons sacīja visiem ēģiptiešiem: "Ejiet pie Jāzepa, darait, kā viņš jums teiks." 56 Un bads bija pa visu zemes virsu. Tad Jāzeps atvēra visas noliktavas un pārdeva ēģiptiešiem, jo bads Ēģiptē pieauga. 57 Un visi zemes iedzīvotāji nāca uz Ēģipti, lai pirktu labību pie Jāzepa. Jo bads bija ļoti smags pa visu zemi.
Joseph Interprets the King's Dreams
1 After two years had passed, the king of Egypt dreamed that he was standing by the Nile River, 2 when seven cows, fat and sleek, came up out of the river and began to feed on the grass. 3 Then seven other cows came up; they were thin and bony. They came and stood by the other cows on the riverbank, 4 and the thin cows ate up the fat cows. Then the king woke up. 5 He fell asleep again and had another dream. Seven heads of grain, full and ripe, were growing on one stalk. 6 Then seven other heads of grain sprouted, thin and scorched by the desert wind, 7 and the thin heads of grain swallowed the full ones. The king woke up and realized that he had been dreaming. 8 In the morning he was worried, so he sent for all the magicians and wise men of Egypt. He told them his dreams, but no one could explain them to him.
9 Then the wine steward said to the king, “I must confess today that I have done wrong. 10 You were angry with the chief baker and me, and you put us in prison in the house of the captain of the guard. 11 One night each of us had a dream, and the dreams had different meanings. 12 A young Hebrew was there with us, a slave of the captain of the guard. We told him our dreams, and he interpreted them for us. 13 Things turned out just as he said: you restored me to my position, but you executed the baker.”
14 The king sent for Joseph, and he was immediately brought from the prison. After he had shaved and changed his clothes, he came into the king's presence. 15 The king said to him, “I have had a dream, and no one can explain it. I have been told that you can interpret dreams.”
16 Joseph answered, “I cannot, Your Majesty, but God will give a favorable interpretation.”
17 The king said, “I dreamed that I was standing on the bank of the Nile, 18 when seven cows, fat and sleek, came up out of the river and began feeding on the grass. 19 Then seven other cows came up which were thin and bony. They were the poorest cows I have ever seen anywhere in Egypt. 20 The thin cows ate up the fat ones, 21 but no one would have known it, because they looked just as bad as before. Then I woke up. 22 I also dreamed that I saw seven heads of grain which were full and ripe, growing on one stalk. 23 Then seven heads of grain sprouted, thin and scorched by the desert wind, 24 and the thin heads of grain swallowed the full ones. I told the dreams to the magicians, but none of them could explain them to me.”
25 Joseph said to the king, “The two dreams mean the same thing; God has told you what he is going to do. 26 The seven fat cows are seven years, and the seven full heads of grain are also seven years; they have the same meaning. 27 The seven thin cows which came up later and the seven thin heads of grain scorched by the desert wind are seven years of famine. 28 It is just as I told you—God has shown you what he is going to do. 29 There will be seven years of great plenty in all the land of Egypt. 30 After that, there will be seven years of famine, and all the good years will be forgotten, because the famine will ruin the country. 31 The time of plenty will be entirely forgotten, because the famine which follows will be so terrible. 32 The repetition of your dream means that the matter is fixed by God and that he will make it happen in the near future.
33 “Now you should choose some man with wisdom and insight and put him in charge of the country. 34 You must also appoint other officials and take a fifth of the crops during the seven years of plenty. 35 Order them to collect all the food during the good years that are coming, and give them authority to store up grain in the cities and guard it. 36 The food will be a reserve supply for the country during the seven years of famine which are going to come on Egypt. In this way the people will not starve.”
Joseph Is Made Governor over Egypt
37 The king and his officials approved this plan, 38 and he said to them, “We will never find a better man than Joseph, a man who has God's spirit in him.” 39 The king said to Joseph, “God has shown you all this, so it is obvious that you have greater wisdom and insight than anyone else. 40 I will put you in charge of my country, and all my people will obey your orders. Your authority will be second only to mine. 41 I now appoint you governor over all Egypt.” 42 The king removed from his finger the ring engraved with the royal seal and put it on Joseph's finger. He put a fine linen robe on him, and placed a gold chain around his neck. 43 He gave him the second royal chariot to ride in, and his guard of honor went ahead of him and cried out, “Make way! Make way!” And so Joseph was appointed governor over all Egypt. 44 The king said to him, “I am the king—and no one in all Egypt shall so much as lift a hand or a foot without your permission.” 45-46 He gave Joseph the Egyptian name Zaphenath Paneah, and he gave him a wife, Asenath, the daughter of Potiphera, a priest in the city of Heliopolis.
Joseph was thirty years old when he began to serve the king of Egypt. He left the king's court and traveled all over the land. 47 During the seven years of plenty the land produced abundant crops, 48 all of which Joseph collected and stored in the cities. In each city he stored the food from the fields around it. 49 There was so much grain that Joseph stopped measuring it—it was like the sand of the sea.
50 Before the years of famine came, Joseph had two sons by Asenath. 51 He said, “God has made me forget all my sufferings and all my father's family”; so he named his first son Manasseh. 52 He also said, “God has given me children in the land of my trouble”; so he named his second son Ephraim.
53 The seven years of plenty that the land of Egypt had enjoyed came to an end, 54 and the seven years of famine began, just as Joseph had said. There was famine in every other country, but there was food throughout Egypt. 55 When the Egyptians began to be hungry, they cried out to the king for food. So he ordered them to go to Joseph and do what he told them. 56 The famine grew worse and spread over the whole country, so Joseph opened all the storehouses and sold grain to the Egyptians. 57 People came to Egypt from all over the world to buy grain from Joseph, because the famine was severe everywhere.
