1 Tai pašā dienā ķēniņš Ahasvers atdāvināja ķēniņienei Esterei jūdu ienaidnieka Hamana namu. Un Mordohajam tika atļauts stāties ķēniņa priekšā, jo Estere bija izstāstījusi, kas viņš viņai bija. 2 Un ķēniņš novilka savu zīmoggredzenu, ko viņš bija atņēmis Hamanam, un iedeva to Mordohajam. Un Estere iecēla Mordohaju par Hamana nama pārvaldnieku. 3 Tad Estere atkal runāja ar ķēniņu, krita viņam pie kājām, raudāja un lūdza viņu, lai viņš novērš agagieša Hamana ļaunprātību un viņa nodomu, ko viņš bija izdomājis pret jūdiem. 4 Un ķēniņš izstiepa zelta scepteri Esterei pretī, un Estere piecēlās un nostājās ķēniņa priekšā, 5 un viņa sacīja: "Ja ķēniņam tas patīk un ja es esmu atradusi labvēlību viņa priekšā, un ja šī lieta šķiet ķēniņam taisna un es esmu patīkama viņa acīm, tad lai ar rakstītu rīkojumu tiktu atklāti pateikts, ka agagieša Hamana, Hammedatas dēla, ļaunos nolūkos piesūtītie rīkojumi, ar kuriem bija pavēlēts iznīcināt visā ķēniņa zemē dzīvojošos jūdus, tiek tūliņ atsaukti un atcelti. 6 Jo kā gan es varētu noraudzīties nelaimē, kas stāv priekšā manai tautai, un kā gan lai es spētu noskatīties savu ciltsbrāļu bojāejā!" 7 Tad ķēniņš Ahasvers sacīja ķēniņienei Esterei un jūdam Mordohajam: "Lūk, Hamana namu es esmu dāvinājis Esterei, un viņš pats ir pakārts, tādēļ ka viņš bija izstiepis savu roku pret jūdiem. 8 Un jūs drīkstat ķēniņa vārdā rakstīt par jūdiem, kā tas jums šķiet labāk, un drīkstat apzīmogot to ar ķēniņa zīmoggredzenu, jo raksts, kas rakstīts ķēniņa vārdā un apzīmogots ar ķēniņa zīmoggredzenu, nav atsaucams!" 9 Tad sapulcējās ķēniņa rakstveži trešajā mēnesī, kas ir sīvāna mēnesis, divdesmit trešajā dienā un rakstīja saskaņā ar visu, ko pavēlēja Mordohajs par jūdiem, ķēniņa vietvalžiem, zemes pārvaldniekiem un zemju lielkungiem no Indijas līdz Etiopijai, simts divdesmit septiņām zemēm, katrai zemei tās valodā un katrai tautai tās valodā un arī jūdiem viņu rakstā un viņu valodā. 10 Un rakstīja ķēniņa Ahasvera vārdā un apzīmogoja ar ķēniņa zīmoggredzenu un vēstules izsūtīja ar skrējējiem, kas jāja uz ātrākajiem kumeļiem no ķēniņa zirgu audzētavām. 11 Ar šīm vēstulēm ķēniņš atļāva jūdiem katrā atsevišķā pilsētā sapulcēties un aizstāvēt savu dzīvību, iznīcinot, nokaujot un izdeldējot ikvienas tautas vai zemes bruņotu spēku, kas taisītos apdraudēt viņus, viņu bērnus un sievas, kā arī izlaupīt šo ļaužu mantu, pie tam 12 vienā dienā visās ķēniņa Ahasvera zemēs, proti, divpadsmitā mēneša, kas ir ādāra mēnesis, trīspadsmitajā dienā. 13 Noraksts no tā, kas rakstīts, bija jāizsludina kā pavēle katrā zemē, to darot zināmu visiem ļaudīm, lai jūdi varētu būt sagatavoti uz šo dienu un varētu atriebties saviem ienaidniekiem. 14 Pēc īpaša ķēniņa pamudinājuma nekavēties, skrējēji tad arī naski devās ceļā, jādami uz ķēniņa zirgiem, ar ķēniņa pavēli; arī Sūsas pilī tika izsludināta šī pavēle. 15 Un Mordohajs iznāca no ķēniņa pils purpurzilās baltās karaliskās drēbēs ar lielu zelta pieres sprādzi un purpursārtā smalka audekla mētelī; tad Sūsas pilsēta gavilēja un priecājās, 16 jo jūdiem bija pienākušas laimes, prieka, līksmības un goda pilnas dienas. 17 Un ikvienā zemē un ikvienā pilsētā, kur vien nonāca ķēniņa vārds un viņa pavēle, jūdiem bija prieks un līksmība, dzīres un svētku dienas. Un daudzi no iezemiešiem uzdevās par jūdiem, jo viņiem bija uznākušas bailes no jūdiem.
The Jews Are Told to Fight Back
1 That same day King Xerxes gave Queen Esther all the property of Haman, the enemy of the Jews. Esther told the king that Mordecai was related to her, and from then on Mordecai was allowed to enter the king's presence. 2 The king took off his ring with his seal on it (which he had taken back from Haman) and gave it to Mordecai. Esther put Mordecai in charge of Haman's property.
3 Then Esther spoke to the king again, throwing herself at his feet and crying. She begged him to do something to stop the evil plot that Haman, the descendant of Agag, had made against the Jews. 4 The king held out the gold scepter to her, so she stood up and said, 5 “If it please Your Majesty, and if you care about me and if it seems right to you, please issue a proclamation to keep Haman's orders from being carried out—those orders that the son of Hammedatha the descendant of Agag gave for the destruction of all the Jews in the empire. 6 How can I endure it if this disaster comes on my people, and my own relatives are killed?”
7 King Xerxes then said to Queen Esther and Mordecai, the Jew, “Look, I have hanged Haman for his plot against the Jews, and I have given Esther his property. 8 But a proclamation issued in the king's name and stamped with the royal seal cannot be revoked. You may, however, write to the Jews whatever you like; and you may write it in my name and stamp it with the royal seal.”
9 This happened on the twenty-third day of the third month, the month of Sivan. Mordecai called the king's secretaries and dictated letters to the Jews and to the governors, administrators, and officials of all the 127 provinces from India to Ethiopia. The letters were written to each province in its own language and system of writing and to the Jews in their language and system of writing. 10 Mordecai had the letters written in the name of King Xerxes, and he stamped them with the royal seal. They were delivered by riders mounted on fast horses from the royal stables.
11 These letters explained that the king would allow the Jews in every city to organize for self-defense. If armed men of any nationality in any province attacked the Jewish men, their children, or their women, the Jews could fight back and destroy the attackers; they could slaughter them to the last man and take their possessions. 12 This decree was to take effect throughout the Persian Empire on the day set for the slaughter of the Jews, the thirteenth of Adar, the twelfth month. 13 It was to be proclaimed as law and made known to everyone in every province, so that the Jews would be ready to take revenge on their enemies when that day came. 14 At the king's command the riders mounted royal horses and rode off at top speed. The decree was also made public in Susa, the capital city.
15 Mordecai left the palace, wearing royal robes of blue and white, a cloak of fine purple linen, and a magnificent gold crown. Then the streets of Susa rang with cheers and joyful shouts. 16 For the Jews there was joy and relief, happiness and a sense of victory. 17 In every city and province, wherever the king's proclamation was read, the Jews held a joyful holiday with feasting and happiness. In fact, many other people became Jews, because they were afraid of them now.
