1 Tad mēs pagriezāmies un gājām pa Niedru jūras ceļu uz tuksnesi, kā Tas Kungs bija man pavēlējis, un klejojām apkārt ilgu laiku ap Seīra kalniem. 2 Un Tas Kungs runāja uz mani, sacīdams: 3 jūs esat pietiekami ilgi klaiņojuši ap šiem kalniem; griezieties pret ziemeļiem. 4 Un tautai pavēli, sacīdams: jūs iesit savu brāļu, Ēsava bērnu, robežām cauri, kas dzīvo Seīrā; tie no jums bīsies, bet esiet ļoti uzmanīgi, 5 ka jūs ar tiem nesākat karot, jo Es jums no viņu zemes nedošu ne pēdas platuma, kur varētu nostāties, jo Es esmu piešķīris Seīra kalnus Ēsavam īpašumā. 6 Pārtiku pērciet no viņiem par naudu, ka jums būtu ko ēst, arī ūdeni pērciet no viņiem par naudu, ka jums būtu ko dzert; 7 jo Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir svētījis visos tavos darbos, Viņš zina tavas gaitas šinī lielajā tuksnesī, šos četrdesmit gadus Tas Kungs, tavs Dievs, ir bijis ar tevi; tev nekā nav trūcis. 8 Un tā mēs gājām, turēdamies pa gabalu no saviem brāļiem, Ēsava bērniem, kas dzīvoja Seīra kalnos, pa līdzenumu, sākot no Ēlatas un Ecion-Geberas, un pagriezušies gājām pa ceļu pār Moābas tuksnesi. 9 Tad Tas Kungs man sacīja: nenodari pārestību Moābam un nekaro ar viņu, jo Es nedošu tev par īpašumu neko no viņu zemes, tāpēc ka Es jau esmu piešķīris Lata bērniem Āru par īpašumu. 10 Senāk tur ir dzīvojuši emieši, lieli, stipri un gari kā anakieši. 11 Arī tie tāpat kā anakieši tika turēti par milžiem, bet moābieši tos sauc par emiešiem. 12 Un Seīrā senāk dzīvoja horieši, bet Ēsava bērni tos izdzina un, viņus izdeldējuši, apmetās uz dzīvi viņu vietā, tāpat kā Israēls ir darījis tanī zemē, kuru tas bija iemantojis, ko Tas Kungs viņam bija devis. 13 Un nu tagad pārejiet Zeredas upi! Un mēs pārgājām Zeredas upi. 14 Tas laiks, cik ilgi esam gājuši no Kadeš-Barneas, līdz kamēr esam pārgājuši pār Zeredas upi, ir trīsdesmit astoņi gadi, tiekāms visa karavīru audze bija gājusi bojā tuksnesī, kā Tas Kungs to bija par tiem ar zvērestu apsolījis. 15 Tā Kunga roka bija pret viņiem, viņus izdeldējot no nometņu ļaužu vidus līdz pēdējam vīram. 16 Un, kad visi karavīri ļaužu starpā bija miruši, 17 tad Tas Kungs man sacīja, teikdams: 18 Tu šodien pāriesi Moāba robežu pie Āras 19 un tu nonāksi amoniešu tuvumā, bet nenodari tiem nekādu pārestību un tiem neuzbrūc: no Amona bērnu zemes Es tev neko neļaušu iegūt, jo Es to esmu piešķīris Lata bērniem par īpašumu. 20 Arī šo dēvē par refajiešu zemi, jo tur pirms amoniešiem esot mituši refajieši, bet amonieši tos sauc par zamzumiešiem. 21 Tā ir liela tauta, un skaitā to ir daudz, tie ir gari kā anakieši, bet Tas Kungs tos iznīcināja: amonieši viņus pakļāva sev un apmetās uz dzīvi viņu vietā. 22 Tāpat Viņš to bija darījis arī ar Ēsava bērniem, kuri dzīvoja Seīra kalnā un kuriem ienākot Viņš iznīcināja horiešus; to vietā viņi dzīvo vēl šodien. 23 Arī avieši, kas dzīvoja apmetnēs līdz pat Gazai, tika iznīcināti: viņus sakāva kaftorieši, kas bija cēlušies no Kaftoras, un apmetās uz dzīvi viņu vietā. 24 Celieties, ejiet un pārejiet Arnonas upi! Redzi, Es nododu jūsu rokā amorieti Sihonu, Hešbonas ķēniņu, un viņa zemi; sāc ieņemt to un karo ar viņu! 25 Un Es šodien sākšu iedvest bailes un izbīšanos visām tautām no tevis, kas zem debesīm, lai tās, kaut vai tikai izdzirdušas par tevi, trīcētu un drebētu! 26 Tad es sūtīju vēstnešus no Kedmotas tuksneša pie Sihona, Hešbonas ķēniņa, ar miera vārdiem: 27 ļauj mums iziet caur tavu zemi. Mēs iesim pa ceļu vien un nenogriezīsimies ne pa labi, ne pa kreisi. 28 Pārdod mums par naudu pārtiku, ka mums ir ko ēst, un pārdod mums par naudu ūdeni, ka mums ir ko dzert; mēs gribam tikai kājām iziet cauri, 29 kā man ir ļāvuši Ēsava bērni, kas Seīrā, un Moāba bērni, kas dzīvo Ārā, ka mēs varam pāriet pāri Jordānai uz to zemi, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums dod. 30 Bet Sihons, Hešbonas ķēniņš, nevēlējās mums dot atļauju šķērsot savu zemi, jo Tas Kungs, tavs Dievs, bija nocietinājis viņa prātu un bija ar nolūku tā sirdi darījis nepiekāpīgu, lai Viņš to nodotu tavās rokās, kā tas tagad arī ir noticis. 31 Un Tas Kungs man sacīja: redzi, Es esmu jau sācis tev nodot Sihonu un viņa zemi; stājies pie tās pakļaušanas, lai varētu to ieņemt. 32 Tad Sihons devās mums pretī, viņš ar visiem saviem ļaudīm, lai ar mums karotu pie Jahcas, 33 bet Tas Kungs, mūsu Dievs, to nodeva mūsu varā, un mēs to sakāvām, viņu, viņa dēlus un visu viņa tautu. 34 Un tanī laikā mēs ieņēmām visas viņa pilsētas un tās izdeldējām; mēs nogalinājām visus pilsētas vīrus un sievas un mazos bērnus, mēs neatstājām dzīvu nevienu; 35 tikai lopus mēs sev paņēmām un salaupītās mantas no pilsētām, ko ieņēmām. 36 No Aroēras, kas atrodas Arnonas upes krastā, un tās pilsētas, kas upes ielejā, līdz Gileādai nebija nevienas pilsētas, kas mums būtu palikusi neieņemama, kas būtu varējusi mums pretī turēties, jo Tas Kungs, mūsu Dievs, bija mums visu nodevis mūsu varā. 37 Tikai Amona bērnu zemi tu atstāji neskartu, netuvodamies nedz Jabokas upes krastiem, nedz pilsētām kalnos, nedz kādai citai vietai, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, bija aizliedzis aiztikt.
1 we finally turned and went into the desert, on the road to the Gulf of Aqaba, as the Lord had commanded, and we spent a long time wandering about in the hill country of Edom.
2 “Then the Lord told me 3 that we had spent enough time wandering about in those hills and that we should go north. 4 He told me to give you the following instructions: ‘You are about to go through the hill country of Edom, the territory of your distant relatives, the descendants of Esau. They will be afraid of you, 5 but you must not start a war with them, because I am not going to give you so much as a square foot of their land. I have given Edom to Esau's descendants. 6 You may buy food and water from them.’
7 “Remember how the Lord your God has blessed you in everything that you have done. He has taken care of you as you wandered through this vast desert. He has been with you these forty years, and you have had everything you needed.
8 “So we moved on and left the road that goes from the towns of Elath and Eziongeber to the Dead Sea, and we turned northeast toward Moab. 9 The Lord said to me, ‘Don't trouble the people of Moab, the descendants of Lot, or start a war against them. I have given them the city of Ar, and I am not going to give you any of their land.’”
( 10 A mighty race of giants called the Emim used to live in Ar. They were as tall as the Anakim, another race of giants. 11 Like the Anakim they were also known as Rephaim; but the Moabites called them Emim. 12 The Horites used to live in Edom, but the descendants of Esau chased them out, destroyed their nation, and settled there themselves, just as the Israelites later chased their enemies out of the land that the Lord gave them.)
13 “Then we crossed the Zered River as the Lord told us to do. 14 This was thirty-eight years after we had left Kadesh Barnea. All the fighting men of that generation had died, as the Lord had said they would. 15 The Lord kept on opposing them until he had destroyed them all.
16 “After they had all died, 17 the Lord said to us, 18 ‘Today you are to pass through the territory of Moab by way of Ar. 19 You will then be near the land of the Ammonites, the descendants of Lot. Don't trouble them or start a war against them, because I am not going to give you any of the land that I have given them.’”
( 20 This territory is also known as the land of the Rephaim, the name of the people who used to live there; the Ammonites called them Zamzummim. 21 They were as tall as the Anakim. There were many of them, and they were a mighty race. But the Lord destroyed them, so that the Ammonites took over their land and settled there. 22 The Lord had done the same thing for the Edomites, the descendants of Esau, who live in the hill country of Edom. He destroyed the Horites, so that the Edomites took over their land and settled there, where they still live. 23 The land along the Mediterranean coast had been settled by people from the island of Crete. They had destroyed the Avvim, the original inhabitants, and had taken over all their land as far south as the city of Gaza.)
24 “After we had passed through Moab, the Lord told us, ‘Now, start out and cross the Arnon River. I am placing in your power Sihon, the Amorite king of Heshbon, along with his land. Attack him, and begin occupying his land. 25 From today on I will make people everywhere afraid of you. Everyone will tremble with fear at the mention of your name.’
Israel Defeats King Sihon
(Numbers 21.21-30)26 “Then I sent messengers from the desert of Kedemoth to King Sihon of Heshbon with the following offer of peace: 27 ‘Let us pass through your country. We will go straight through and not leave the road. 28 We will pay for the food we eat and the water we drink. All we want to do is to pass through your country, 29 until we cross the Jordan River into the land that the Lord our God is giving us. The descendants of Esau, who live in Edom, and the Moabites, who live in Ar, allowed us to pass through their territory.’
30 “But King Sihon would not let us pass through his country. The Lord your God had made him stubborn and rebellious, so that we could defeat him and take his territory, which we still occupy.
31 “Then the Lord said to me, ‘Look, I have made King Sihon and his land helpless before you; take his land and occupy it.’ 32 Sihon came out with all his men to fight us near the town of Jahaz, 33 but the Lord our God put him in our power, and we killed him, his sons, and all his men. 34 At the same time we captured and destroyed every town, and put everyone to death, men, women, and children. We left no survivors. 35 We took the livestock and plundered the towns. 36 The Lord our God let us capture all the towns from Aroer, on the edge of the Arnon Valley, and the city in the middle of that valley, all the way to Gilead. No town had walls too strong for us. 37 But we did not go near the territory of the Ammonites or to the banks of the Jabbok River or to the towns of the hill country or to any other place where the Lord our God had commanded us not to go.
