1 Tad visas Israēla ciltis nāca pie Dāvida uz Hebronu un sacīja, teikdamas: "Redzi, mēs esam no tava kaula un no tavas miesas. 2 Arī jau senāk, kad Sauls bija pār mums ķēniņš, tu tomēr biji tas, kurš izvedi un atkal pārvedi atpakaļ Israēla karavīrus; un Tas Kungs tev ir sacījis: tev būs Manu tautu, Israēlu, ganīt, un tev būs būt par vadoni Israēlam!" 3 Un, kad tā visi Israēla vecaji bija nākuši pie ķēniņa uz Hebronu un ķēniņš Dāvids ar tiem bija noslēdzis derību Tā Kunga priekšā Hebronā, tad viņi svaidīja Dāvidu Israēlam par ķēniņu. 4 Un Dāvids bija trīsdesmit gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja četrdesmit gadus. 5 Hebronā pār Jūdu viņš valdīja septiņus gadus un sešus mēnešus un Jeruzālemē viņš valdīja trīsdesmit trīs gadus pār visu Israēlu un Jūdu. 6 Un ķēniņš devās ar saviem vīriem uz Jeruzālemi pret jebusiešiem, kuri tanī zemē dzīvoja, bet šie piedraudēja Dāvidam, sacīdami: "Šeit tu neielauzīsies, tevi aizturēs aklie un tizlie," - domādami: Dāvids šeit nekad neiekļūs. 7 Bet Dāvids iekaroja Ciānas cietoksni, un šī tagad ir Dāvida pilsēta. 8 Un tanī dienā Dāvids sacīja: "Kas kauj jebusiešus, tas ir tāds, kas virzās pa apakšzemes eju, un viņi ir tie tizlie un aklie, kurus ienīst Dāvida dvēsele." Tāpēc mēdz sacīt: "Tizlu un aklu nelaid mājā iekšā." 9 Un Dāvids apmetās dzīvot cietoksnī - un to nosauca par Dāvida pilsētu; un Dāvids to uzcēla, sākot no Millas nocietinājuma uz iekšpusi un no tā visapkārt uz visām pusēm. 10 Un Dāvids, jo ilgāk dzīvoja, jo varenāks kļuva, un Tas Kungs, Dievs Cebaots, bija ar viņu. 11 Tad Hīrāms, Tiras ķēniņš, sūtīja vēstnešus pie Dāvida ar ciedru kokiem, arī namdarus un akmeņkaļus mūriem, un tie uzcēla Dāvidam pili. 12 Un Dāvids manīja, ka Tas Kungs viņu bija apstiprinājis Israēlam par ķēniņu un ka Viņš bija pavairojis viņa ķēniņa valsts varu Savas tautas, Israēla, dēļ. 13 Un Dāvids apņēma Jeruzālemē vēl vairāk blakussievu pēc tam, kad viņš bija atnācis no Hebronas, un Dāvidam piedzima vēl vairāk dēlu un meitu. 14 Un šie ir to dēlu vārdi, kas viņam dzimuši Jeruzālemē: Šamua, Šobabs, Nātāns un Salamans, 15 Ibhars, Ēlišua, Nefegs, Jafija, 16 Ēlišāma, Elijada un Ēlifelets. 17 Bet, kad filistieši dzirdēja, ka Dāvids bija svaidīts par Israēla ķēniņu, tad visi filistieši cēlās un devās kalnup, lai dabūtu Dāvidu savā varā; savukārt Dāvids, to dzirdējis, devās lejup uz savu cietoksni. 18 Kad filistieši bija atnākuši un plaši izvērsušies Refaima ielejā, 19 tad Dāvids jautāja Tam Kungam, sacīdams: "Vai man būs doties augšup uzbrukumā pret filistiešiem? Vai Tu tos nodosi manā rokā?" Un Tas Kungs atbildēja Dāvidam: "Celies un dodies augšup uzbrukumā, jo Es patiešām filistiešus nodošu tavā rokā!" 20 Tad Dāvids nonāca līdz Baal-Peracimai, sakāva tur viņus un izsaucās: "Tas Kungs ir izlauzies pret maniem ienaidniekiem pirms manis, itin kā ūdens izlaužas!" Tādēļ šo vietu nosauca vārdā Baal-Peracima . 21 Un tie tur pameta savus elku dievus, bet Dāvids un viņa vīri tos paņēma kā laupījumu. 22 Un filistieši vēlreiz cēlās un devās atkārtotā uzbrukumā, plaši izvērsdamies Refaima ielejā. 23 Un Dāvids jautāja To Kungu, un Tas Kungs atbildēja: "Necelies un neej viņiem tieši pretī, bet apej viņiem apkārt, tiem uzbrukdams no mugurpuses! Un tad stājies viņiem pretī pie balzama koku pudura! 24 Un, kad tu saklausīsi soļu troksni šo balzama koku galotnēs, tad pasteidzies, jo tad Tas Kungs ir izgājis tev pa priekšu, lai sakautu filistiešu karapulku." 25 Un Dāvids darīja, kā Tas Kungs tam bija pavēlējis, un sakāva filistiešus no Gebas līdz pat Gezera apkārtnei.
David Becomes King of Israel and Judah
(1 Chronicles 11.1-91 14.1-7)1 Then all the tribes of Israel went to David at Hebron and said to him, “We are your own flesh and blood. 2 In the past, even when Saul was still our king, you led the people of Israel in battle, and the Lord promised you that you would lead his people and be their ruler.” 3 So all the leaders of Israel came to King David at Hebron. He made a sacred alliance with them, they anointed him, and he became king of Israel. 4 David was thirty years old when he became king, and he ruled for forty years. 5 He ruled in Hebron over Judah for seven and a half years, and in Jerusalem over all Israel and Judah for thirty-three years.
6 The time came when King David and his men set out to attack Jerusalem. The Jebusites, who lived there, thought that David would not be able to conquer the city, and so they said to him, “You will never get in here; even the blind and the crippled could keep you out.” ( 7 But David did capture their fortress of Zion, and it became known as “David's City.”)
8 That day David said to his men, “Does anybody here hate the Jebusites as much as I do? Enough to kill them? Then go up through the water tunnel and attack those poor blind cripples.” (That is why it is said, “The blind and the crippled cannot enter the Lord's house.”)
9 After capturing the fortress, David lived in it and named it “David's City.” He built the city around it, starting at the place where land was filled in on the east side of the hill. 10 He grew stronger all the time, because the Lord God Almighty was with him.
11 King Hiram of Tyre sent a trade mission to David; he provided him with cedar logs and with carpenters and stone masons to build a palace. 12 And so David realized that the Lord had established him as king of Israel and was making his kingdom prosperous for the sake of his people.
13 After moving from Hebron to Jerusalem, David took more concubines and wives, and had more sons and daughters. 14 The following children were born to him in Jerusalem: Shammua, Shobab, Nathan, Solomon, 15 Ibhar, Elishua, Nepheg, Japhia, 16 Elishama, Eliada, and Eliphelet.
Victory over the Philistines
(1 Chronicles 14.8-17)17 The Philistines were told that David had been made king of Israel, so their army set out to capture him. When David heard of it, he went down to a fortified place. 18 The Philistines arrived at Rephaim Valley and occupied it. 19 David asked the Lord, “Shall I attack the Philistines? Will you give me the victory?”
“Yes, attack!” the Lord answered. “I will give you the victory!”
20 So David went to Baal Perazim and there he defeated the Philistines. He said, “The Lord has broken through my enemies like a flood.” And so that place is called Baal Perazim. 21 When the Philistines fled, they left their idols behind, and David and his men carried them away.
22 Then the Philistines went back to Rephaim Valley and occupied it again. 23 Once more David consulted the Lord, who answered, “Don't attack them from here, but go around and get ready to attack them from the other side, near the balsam trees. 24 When you hear the sound of marching in the treetops, then attack because I will be marching ahead of you to defeat the Philistine army.” 25 David did what the Lord had commanded, and was able to drive the Philistines back from Geba all the way to Gezer.
