1 Kad pēc Saula nāves Dāvids bija pārnācis mājās no kaujas pret Amaleku un bija pavadījis divas dienas Ciklagā, 2 tad trešajā dienā nāca kāds vīrs no Saula karotāju nometnes, un viņa drēbes bija saplēstas, un zeme bija uz viņa galvas; un, tiklīdz kā tas bija piegājis pie Dāvida, viņš noliecās līdz zemei un nometās uz sava vaiga. 3 Un Dāvids tam sacīja: "No kurienes tu nāc?" Un tas viņam atbildēja: "Es esmu izbēdzis no Israēla nometnes." 4 Tad Dāvids viņam sacīja: "Kā tur iet? Lūdzu, pastāsti man!" Un tas teica: "Tauta ir bēgusi no kaujas lauka, un daudzi no karotāju saimes ir krituši un miruši, arī Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši." 5 Un Dāvids vēl prasīja šim jauneklim, kas viņam bija šo ziņu atnesis: "Kā tu zini, ka Sauls un viņa dēls Jonatāns ir miruši?" 6 Tad tas jauneklis, kas bija viņam ziņu atnesis, sacīja: "Pilnīgi nejauši es nonācu Gilboas kalnos; un redzi, Sauls bija atspiedies uz sava šķēpa, un redzi, rati un jātnieki tam lauzās virsū. 7 Kad viņš apgriezās apkārt un ieraudzīja mani, tad viņš mani sauca, un es atbildēju: lūk, še es esmu! 8 Un tad viņš man jautāja: kas tu tāds esi? - Un es viņam atbildēju: es esmu amalekietis. 9 Un viņš man sacīja: nāc šurp pie manis un nonāvē mani! Gan reibonis ir mani pārņēmis, tomēr dzīvība līdz šim pašam laikam vēl ir manī. 10 Tad es pie viņa piegāju un to nonāvēju, jo es zināju, ka viņš pēc tādas savas krišanas nevar vairs dzīvot. Un tad es paņēmu diadēmu, kas bija uz viņa galvas, un roku sprādzes, kas bija ap viņa elkoņiem, un es atnesu tās šeit manam pavēlniekam." 11 Tad Dāvids sagrāba savu apģērbu un to saplēsa; un tāpat to darīja vīri, kas bija pie viņa. 12 Un tie sēroja un raudāja, un gavēja līdz vakaram par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu, un par Tā Kunga tautu, un par Israēla namu, jo tie bija krituši no zobena. 13 Un Dāvids vēl prasīja tam jauneklim, kas viņam bija to paziņojis: "No kurienes tu esi?" Un viņš atbildēja: "Es esmu kāda šeit piemītoša amalekieša dēls." 14 Tad Dāvids viņam vaicāja: "Kā gan tu neesi izjutis bailes, paceldams savu roku, lai Tā Kunga svaidītam ņemtu dzīvību?" 15 Un Dāvids pasauca vienu no jaunekļiem un sacīja: "Nāc šurp! Nokauj viņu!" Tad tas viņam cirta, ka viņš nomira. 16 Bet Dāvids vēl viņam uzsauca: "Tavas asinis lai paliek uz tavas paša galvas, jo tava paša mute tevi nodeva, liecinādama: es esmu nogalinājis Tā Kunga svaidīto." 17 Tad Dāvids dziedāja šo raudu dziesmu par Saulu un par viņa dēlu Jonatānu 18 un pavēlēja, lai to māca Jūdas bērniem - Saula sēru dziesmu; un redzi, tā ir uzrakstīta Varoņu grāmatā: 19 "Tavs krāšņums, ak, Israēl, ir kritis tavos kalnos, ak, kā ir krituši varoņi! 20 Tikai nepaudiet to Gātā, nesludiniet to kā prieka vēsti Aškalonas ielās, lai filistiešu meitas nepriecājas, lai neapgraizīto meitas negavilē! 21 Jūs, Gilboas kalni, lai nekrīt uz jums ne rasa, ne lietus, lai uz jums nav tīrumu, no kurienes nāk augļu pirmaju upuru dāvanas, jo tur guļ nomesti varoņu vairogi, arī Saula vairogs, ko neviens vairs nesvaidīs ar eļļu. 22 Bez caururbto asinīm un varoņu miesu taukiem nekad neatlaidās Jonatāna stops, un nekad neatgriezās bez uzvaras laupījuma mājās Saula zobens. 23 Sauls un Jonatāns - tik mīlami un dārgi - dzīvībā un nāvē tie netika šķirti; viņi bija ātrāki nekā ērgļi un stiprāki nekā lauvas! 24 Ak, Israēla meitas! Raudiet par Saulu, kas jūs tērpa dārgā purpurā un greznoja jūsu tērpus ar mirdzoša zelta rotājumiem! 25 Ak, kā šie varoņi ir krituši cīņas karstumā! Uz taviem kalniem nodurts guļ Jonatāns! 26 Man tevis žēl, mans brāli Jonatān! Tu biji man ļoti mīļš! Tava mīlestība man bija daudzkārt dārgāka nekā sievu mīlestība! 27 Ak, kā šie varoņi ir krituši, un kā kara ieroči ir cīņā gājuši bojā!"
David Learns of Saul's Death
1 After Saul's death David came back from his victory over the Amalekites and stayed in Ziklag for two days. 2 The next day a young man arrived from Saul's camp. To show his grief, he had torn his clothes and put dirt on his head. He went to David and bowed to the ground in respect. 3 David asked him, “Where have you come from?”
“I have escaped from the Israelite camp,” he answered.
4 “Tell me what happened,” David said.
“Our army ran away from the battle,” he replied, “and many of our men were killed. Saul and his son Jonathan were also killed.”
5 “How do you know that Saul and Jonathan are dead?” David asked him.
6 He answered, “I happened to be on Mount Gilboa, and I saw that Saul was leaning on his spear and that the chariots and cavalry of the enemy were closing in on him. 7 Then he turned around, saw me, and called to me. I answered, ‘Yes, sir!’ 8 He asked who I was, and I told him that I was an Amalekite. 9 Then he said, ‘Come here and kill me! I have been badly wounded, and I'm about to die.’ 10 So I went up to him and killed him, because I knew that he would die anyway as soon as he fell. Then I took the crown from his head and the bracelet from his arm, and I have brought them to you, sir.”
11 David tore his clothes in sorrow, and all his men did the same. 12 They grieved and mourned and fasted until evening for Saul and Jonathan and for Israel, the people of the Lord, because so many had been killed in battle.
13 David asked the young man who had brought him the news, “Where are you from?”
He answered, “I'm an Amalekite, but I live in your country.”
14 David asked him, “How is it that you dared kill the Lord's chosen king?” 15 Then David called one of his men and said, “Kill him!” The man struck the Amalekite and mortally wounded him, 16 and David said to the Amalekite, “You brought this on yourself. You condemned yourself when you confessed that you killed the one whom the Lord chose to be king.”
David's Lament for Saul and Jonathan
17 David sang this lament for Saul and his son Jonathan, 18 and ordered it to be taught to the people of Judah. (It is recorded in The Book of Jashar.)
19 “On the hills of Israel our leaders are dead!
The bravest of our soldiers have fallen!
20 Do not announce it in Gath
or in the streets of Ashkelon.
Do not make the women of Philistia glad;
do not let the daughters of pagans rejoice.
21 “May no rain or dew fall on Gilboa's hills;
may its fields be always barren!
For the shields of the brave lie there in disgrace;
the shield of Saul is no longer polished with oil.
22 Jonathan's bow was deadly,
the sword of Saul was merciless,
striking down the mighty, killing the enemy.
23 “Saul and Jonathan, so wonderful and dear;
together in life, together in death;
swifter than eagles, stronger than lions.
24 “Women of Israel, mourn for Saul!
He clothed you in rich scarlet dresses
and adorned you with jewels and gold.
25 “The brave soldiers have fallen,
they were killed in battle.
Jonathan lies dead in the hills.
26 “I grieve for you, my brother Jonathan;
how dear you were to me!
How wonderful was your love for me,
better even than the love of women.
27 “The brave soldiers have fallen,
their weapons abandoned and useless.”
