1 Un Jorāms, Ahaba dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā Jūdas ķēniņa Jošafata astoņpadsmitajā valdīšanas gadā, un viņš valdīja divpadsmit gadus. 2 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, bet ne tā kā viņa tēvs un viņa māte, jo viņš lika noņemt uzcelto Baala stabu, kuru viņa tēvs bija darinājis. 3 Bet viņš pieķērās Jerobeāma, Nebata dēla, grēkiem, uz ko tas Israēlu bija pavedinājis; viņš cieši pieķērās tiem, un no tiem viņš neatstājās. 4 Moābas ķēniņš Meša bija avju audzētājs, un viņš nodeva Israēla ķēniņam ik gadus simts tūkstošus jēru un vilnu no simts tūkstošiem aunu. 5 Bet, kad Ahabs bija miris, tad Moābas ķēniņš atkrita no Israēla ķēniņa. 6 Un tad tanīs dienās ķēniņš Jorāms cēlās no Samarijas, un viņš pārskaitīja visu Israēlu. 7 Un viņš devās ceļā un sūtīja ziņu Jošafatam, Jūdas ķēniņam, sacīdams: "Moābas ķēniņš ir kļuvis man nepaklausīgs; vai tu gribi līdz ar mani doties karā pret Moābu?" Un tas atbildēja: "Jā, es iešu līdzi, jo, kā klājas man, tā tev, kā manai tautai, tā tavai tautai, un, kā būs maniem zirgiem, tā būs arī taviem zirgiem!" 8 Tad viņš jautāja: "Pa kuru ceļu mēs iesim?" Tas atbildēja: "Pa Edoma tuksneša ceļu." 9 Tā Israēla ķēniņš ar Jūdas ķēniņu un Edomas ķēniņu devās ceļā. Kad tie septiņu dienu gājumu bija nogājuši, tad karaspēkam un lopiem, kas tiem sekoja, pietrūka ūdens. 10 Tad Israēla ķēniņš izsaucās: "Ak vai! Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir saaicinājis kopā uz karu, lai tos nodotu Moāba rokā!" 11 Un Jošafats jautāja: "Vai tad še nav kāds no Tā Kunga praviešiem, lai caur viņu mēs izjautātu To Kungu?" Tad kāds no Israēla ķēniņa galma ļaudīm atbildēja: "Še ir Elīsa, Šafata dēls, kas ūdeni slacīja uz Elijas rokām." 12 Un Jošafats sacīja: "Jā, Tā Kunga vārds iet viņam līdzi!" Kad Israēla ķēniņš un Jošafats, kā arī Edomas ķēniņš nogāja lejā pie viņa, 13 tad Elīsa sacīja Israēla ķēniņam: "Kas tev par daļu gar mani? Ej pie sava tēva praviešiem un pie savas mātes praviešiem!" Bet Israēla ķēniņš tam sacīja: "Nē! Vai tad Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir aicinājis, lai tos nodotu Moāba rokā?" 14 Tad Elīsa sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs Cebaots, kura priekšā es stāvu, ir dzīvs! Ja man nebūtu cienījams Jošafata, Jūdas ķēniņa, vaigs, tad es tev ne virsū skatītos, nedz tevi ievērotu! 15 Bet tagad sadabūjiet man kādu spēlētāju!" Kad šis spēlētājs pieskārās stīgām, tad Tā Kunga roka nāca pār viņu, 16 un viņš sacīja: "Tā saka Tas Kungs: rociet šai ielejā grāvi pie grāvja! 17 Jo tā saka Tas Kungs: jūs neredzēsit nedz vēju, nedz arī lietu, bet šī ieleja tiks piepildīta ar ūdeni, ka jūs paši dzersit un jūsu ganāmpulki, un jūsu lopi. 18 Bet tas vēl ir par maz Tam Kungam: viņš nodos arī Moābu jūsu rokā, 19 tā ka jūs ieņemsit visas stipri nocietinātās pilsētas un ikvienu lielāku pilsētu un jūs nogāzīsit ikvienu labu augļu koku, un jūs aizbērsit visus ūdens avotus, un jūs sabojāsit ikvienu labu tīrumu ar akmeņiem." 20 Un patiešām: nākamā rītā, kad bija ēdamā upura nešanas laiks, tad redzi, piepeši nāca ūdens no Edomas puses, un viss apgabals pieplūda pilns ar ūdeni. 21 Kad viss Moābs dzirdēja, ka trīs ķēniņi nāk kalnup, lai ar viņiem karotu, tad tie sasauca visus, kas spēj ieročus nest, un vēl vecākus par tiem, un viņi izvietojās uz robežas. 22 Kad nākamā rītā tie agri piecēlās, un saule atspīdēja pār ūdeņiem, tad moābiešiem no otras puses ūdeņi izskatījās sarkani kā asinis, 23 un viņi izsaucās: "Tās ir asinis! Patiešām tie ķēniņi būs ar zobeniem kāvušies, un tie cits citu ir nokāvuši; bet tagad pie laupījuma, Moāb!" 24 Bet, kad tie nonāca pie Israēla nometnes, tad Israēls cēlās un sāka Moābu kaut, tā ka tie metās bēgt viņa priekšā, un viņi ielauzās tālāk iekšā zemē un sakāva moābiešus no jauna. 25 Un viņi pilnīgi nopostīja visas pilsētas, un ikkatrs meta savu akmeni ikvienā labā tīrumā un tos piemētāja pilnus, un viņi aizbēra visus ūdens avotus un nocirta visus labos kokus, līdz kamēr nekas vairs pāri nepalika kā vien Kir-Haresetas pilsēta ar saviem stipri nocietinātiem akmens mūriem. Kad lingotāji ap to apmetās un apmētāja to ar akmeņiem 26 un Moābas ķēniņš redzēja, ka kauja viņam kļūst par sīvu, tad viņš ņēma pie sevis septiņus simtus vīru, kuri atvēza zobenus, lai izcirstos cauri pie Edomas ķēniņa, bet tas viņiem neizdevās. 27 Tad viņš ņēma savu pirmdzimto dēlu, kuram bija jāpaliek viņa vietā par ķēniņu, un viņš to upurēja kā dedzināmo upuri uz mūra. Tad pār Israēlu nāca tik liels sašutums, ka tie no aplenkuma atstājās un atgriezās atpakaļ savā zemē.
War between Israel and Moab
1 In the eighteenth year of the reign of King Jehoshaphat of Judah, Joram son of Ahab became king of Israel, and he ruled in Samaria for twelve years. 2 He sinned against the Lord, but he was not as bad as his father or his mother Jezebel; he pulled down the image his father had made for the worship of Baal. 3 Yet, like King Jeroboam son of Nebat before him, he led Israel into sin and would not stop.
4 King Mesha of Moab raised sheep, and every year he gave as tribute to the king of Israel 100,000 lambs and the wool from 100,000 sheep. 5 But when King Ahab of Israel died, Mesha rebelled against Israel. 6 At once King Joram left Samaria and gathered all his troops. 7 He sent word to King Jehoshaphat of Judah: “The king of Moab has rebelled against me; will you join me in war against him?”
“I will,” King Jehoshaphat replied. “I am at your disposal, and so are my men and my horses. 8 What route shall we take for the attack?”
“We will go the long way through the wilderness of Edom,” Joram answered.
9 So King Joram and the kings of Judah and Edom set out. After marching seven days, they ran out of water, and there was none left for the men or the pack animals. 10 “We're done for!” King Joram exclaimed. “The Lord has put the three of us at the mercy of the king of Moab!”
11 King Jehoshaphat asked, “Is there a prophet here through whom we can consult the Lord?”
An officer of King Joram's forces answered, “Elisha son of Shaphat is here. He was Elijah's assistant.”
12 “He is a true prophet,” King Jehoshaphat said. So the three kings went to Elisha.
13 “Why should I help you?” Elisha said to the king of Israel. “Go and consult those prophets that your father and mother consulted.”
“No!” Joram replied. “It is the Lord who has put us three kings at the mercy of the king of Moab.”
14 Elisha answered, “By the living Lord, whom I serve, I swear that I would have nothing to do with you if I didn't respect your ally, King Jehoshaphat of Judah. 15 Now get me a musician.”
As the musician played his harp, the power of the Lord came on Elisha, 16 and he said, “This is what the Lord says: ‘Dig ditches all over this dry stream bed. 17 Even though you will not see any rain or wind, this stream bed will be filled with water, and you, your livestock, and your pack animals will have plenty to drink.’” 18 And Elisha continued, “But this is an easy thing for the Lord to do; he will also give you victory over the Moabites. 19 You will conquer all their beautiful fortified cities; you will cut down all their fruit trees, stop all their springs, and ruin all their fertile fields by covering them with stones.”
20 The next morning, at the time of the regular morning sacrifice, water came flowing from the direction of Edom and covered the ground.
21 When the Moabites heard that the three kings had come to attack them, all the men who could bear arms, from the oldest to the youngest, were called out and stationed at the border. 22 When they got up the following morning, the sun was shining on the water, making it look as red as blood. 23 “It's blood!” they exclaimed. “The three enemy armies must have fought and killed each other! Let's go and loot their camp!”
24 But when they reached the camp, the Israelites attacked them and drove them back. The Israelites kept up the pursuit, slaughtering the Moabites 25 and destroying their cities. As they passed by a fertile field, every Israelite would throw a stone on it until finally all the fields were covered; they also stopped up the springs and cut down the fruit trees. At last only the capital city of Kir Heres was left, and the slingers surrounded it and attacked it.
26 When the king of Moab realized that he was losing the battle, he took seven hundred swordsmen with him and tried to force his way through the enemy lines and escape to the king of Syria, but he failed. 27 So he took his oldest son, who was to succeed him as king, and offered him on the city wall as a sacrifice to the god of Moab. The Israelites were terrified and so they drew back from the city and returned to their own country.
