1 Un Cedekija bija atkritis no Bābeles ķēniņa. Un notika viņa valdīšanas devītajā gadā, desmitajā mēnesī, mēneša desmitajā dienā, ka Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, nāca ar visu savu karaspēku, lai karotu pret Jeruzālemi. Viņi apmeta nometni pilsētai visapkārt un uzcēla tai visapkārt nocietinājumus. 2 Tā pilsēta palika ielenkumā līdz ķēniņa Cedekijas vienpadsmitajam valdīšanas gadam. 3 Bet ceturtā mēneša devītajā dienā, kad bads visā pilsētā kļuva neizturams un zemes ļaudīm vairs nebija maizes, 4 tad tika vienā vietā izlauzti pilsētas mūri, un visi karavīri naktī bēga pa ceļu cauri vārtiem starp abiem mūriem, kas pie ķēniņa dārza, lai gan kaldeji bija visapkārt pilsētai; un tie bēga pa Jordānas līdzenumu. 5 Bet kaldeju karaspēks vajāja ķēniņu un panāca to Jērikas līdzenumā pēc tam, kad viss viņa karaspēks bija izklīdināts un viņu pametis. 6 Tā ķēniņš tika sagūstīts, un to noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu, kur tika turēta tiesa pār viņu. 7 Bābeles ķēniņš lika nežēlīgi noslepkavot Cedekijas dēlus viņa acu priekšā, tad viņš pavēlēja izdurt Cedekijam acis, iekalt viņu važās un aizvest uz Bābeli. 8 Bet piektā mēneša septītajā dienā - tas bija ķēniņa Nebukadnēcara, Bābeles ķēniņa, deviņpadsmitajā valdīšanas gadā - uz Jeruzālemi nāca Nebusaradans, miesassardzes priekšnieks, kas bija sevišķi tuvs Bābeles ķēniņam. 9 Viņš nodedzināja Tā Kunga namu un ķēniņa pili, un visus Jeruzālemes namus; ikvienu lielāku namu viņš lika ar liesmām pārvērst pelnos. 10 Un visiem kaldeju karavīriem, kuri bija padoti miesassardzes priekšniekam, bija jānojauc mūri visapkārt Jeruzālemei. 11 Un visus pārējos ļaudis, kas bija palikuši pilsētā, kā arī atkritējus, kas bija pārgājuši pie Bābeles ķēniņa, un pārējos vienkāršos ļaudis Nebusaradans, miesassardzes priekšnieks, arī izveda. 12 Bet no zemes nabadzīgiem ļaudīm miesassardzes priekšnieks nedaudzus atstāja par vīna dārzu strādniekiem un arājiem. 13 Izrotātos vara stabus, kas bija pie Tā Kunga nama, un katlturus, un vara jūru, kas atradās Tā Kunga namā, kaldeji salauza gabalos un aizveda varu uz Bābeli. 14 Un tie paņēma arī podus un lāpstas, un dakts nažus, un kausus, un vispār visus vara rīkus, kas tika lietoti kalpošanai Dieva namā, 15 un miesassardzes virspavēlnieks paņēma arī ogļu traukus un slakāmos kausus, kas bija no tīra zelta un no tīra sudraba; 16 abus stabus un ūdens jūru, arī katlturus, ko Salamans bija licis darināt Tā Kunga namam, - visu šo priekšmetu vara svars nebija aplēšams. 17 Viena staba augstums bija astoņpadsmit olektis, un tam virsū bija rotājums no vara; šī rotājuma augstums bija trīs olektis, pinumi un granātāboli bija virs rotājuma tam visapkārt, un tie visi bija no vara; tāds pats bija arī otrs stabs ar pinumiem. 18 Un miesassardzes priekšnieks apcietināja virspriesteri Seraju, apakšpriesteri Cefanju un trīs sliekšņu sargus. 19 Un no pilsētas viņš paņēma vienu galma kalpotāju - to, kas bija pār karavīriem, un piecus no tiem vīriem, kas pastāvīgi bija ķēniņa priekšā un atradās pilsētā, un karapulka pavēlnieka rakstvedi, kura uzdevums bija iesaukt zemes iedzīvotājus karā, un sešdesmit vīrus no vienkāršiem ļaudīm, kas vēl atradās pilsētā. 20 Un Nebusaradans, miesassardzes priekšnieks, tos ņēma un noveda pie Bābeles ķēniņa uz Riblu. 21 Bet Bābeles ķēniņš tos pavēlēja mežonīgi nogalināt Riblā, Hamata zemē. Tā Jūda tika no savas dzimtās zemes aizvests. 22 Bet pār tiem ļaudīm, kas vēl bija palikuši Jūdas zemē, jo Nebukadnēcars, Bābeles ķēniņš, bija tos tur atstājis, viņš iecēla Gedalju, Ahikāma dēlu, kas bija Šafana dēls. 23 Kad visi karaspēka virsnieki dzirdēja, gan viņi paši, gan arī viņiem padotie ļaudis, ka Bābeles ķēniņš ir iecēlis Gedalju, tad tie devās pie Gedaljas uz Micpu, un tie bija: Ismaēls, Netanjas dēls, Johanans, Kareaha dēls, Seraja, Tanhumeta dēls no Netofas, un Jaāsanja, kāda Maāhatas iedzīvotāja dēls, - viņi un viņu vīri. 24 Un Gedalja viņiem un viņu vīriem ar zvērestu apstiprināja un sacīja: "Nebīstieties no kaldeju kalpotājiem! Palieciet zemē un kalpojiet Bābeles ķēniņam - un jums klāsies labi!" 25 Bet septītajā mēnesī atnāca Ismaēls, Netanjas dēls, Ēlišamas dēladēls, viņš bija ķēnišķas izcelsmes, un viņam bija līdzi desmit vīri; tie uzbruka Gedaljam un nogalināja viņu kopā ar jūdiem un kaldejiem, kuri bija pie viņa Micpā. 26 Tad cēlās visa tauta, no maza līdz lielam, līdz ar karaspēka vadītājiem un devās uz Ēģipti, jo tie bijās no kaldejiem. 27 Bet trīsdesmit septītajā gadā pēc Jojahīna, Jūdas ķēniņa, izvešanas, divpadsmitajā mēnesī, divdesmit septītajā mēneša dienā Evil-Merodahs, Bābeles ķēniņš tanī gadā, kad kļuva ķēniņš, apžēloja Jūdas ķēniņu Jojahīnu un izlaida viņu no cietuma. 28 Un viņš runāja ar to draudzīgi un pacēla viņa sēdekli augstāk par visu ķēniņu sēdekļiem, kas bija pie viņa Bābelē. 29 Un viņš apmainīja tā cietumnieka apģērbu, un tas ēda vienmēr pie ķēniņa galda, kamēr viņš vēl dzīvoja. 30 Un tam nodalīja uzturam viņam pienācīgo daļu kā pastāvīgu devu, un tā viņam tika dota no ķēniņa puses ik dienas, kamēr viņš dzīvoja.
The Fall of Jerusalem
(2 Chronicles 36.13-21Jeremiah 52.3b-11)1 Zedekiah rebelled against King Nebuchadnezzar of Babylonia, and so Nebuchadnezzar came with all his army and attacked Jerusalem on the tenth day of the tenth month of the ninth year of Zedekiah's reign. They set up camp outside the city, built siege walls around it, 2 and kept it under siege until Zedekiah's eleventh year. 3 On the ninth day of the fourth month of that same year, when the famine was so bad that the people had nothing left to eat, 4 the city walls were broken through. Although the Babylonians were surrounding the city, all the soldiers escaped during the night. They left by way of the royal garden, went through the gateway connecting the two walls, and fled in the direction of the Jordan Valley. 5 But the Babylonian army pursued King Zedekiah, captured him in the plains near Jericho, and all his soldiers deserted him. 6 Zedekiah was taken to King Nebuchadnezzar, who was in the city of Riblah, and there Nebuchadnezzar passed sentence on him. 7 While Zedekiah was looking on, his sons were put to death; then Nebuchadnezzar had Zedekiah's eyes put out, placed him in chains, and took him to Babylon.
The Destruction of the Temple
(Jeremiah 52.12-33)8 On the seventh day of the fifth month of the nineteenth year of King Nebuchadnezzar of Babylonia, Nebuzaradan, adviser to the king and commander of his army, entered Jerusalem. 9 He burned down the Temple, the palace, and the houses of all the important people in Jerusalem, 10 and his soldiers tore down the city walls. 11 Then Nebuzaradan took away to Babylonia the people who were left in the city, the remaining skilled workers, and those who had deserted to the Babylonians. 12 But he left in Judah some of the poorest people, who owned no property, and put them to work in the vineyards and fields.
13 The Babylonians broke in pieces the bronze columns and the carts that were in the Temple, together with the large bronze tank, and they took all the bronze to Babylon. 14 They also took away the shovels and the ash containers used in cleaning the altar, the tools used in tending the lamps, the bowls used for catching the blood from the sacrifices, the bowls used for burning incense, and all the other bronze articles used in the Temple service. 15 They took away everything that was made of gold or silver, including the small bowls and the pans used for carrying live coals. 16 The bronze objects that King Solomon had made for the Temple—the two columns, the carts, and the large tank—were too heavy to weigh. 17 The two columns were identical: each one was 27 feet high, with a bronze capital on top, 4½ feet high. All around each capital was a bronze grillwork decorated with pomegranates made of bronze.
The People of Judah Are Taken to Babylonia
(Jeremiah 52.24-27)18 In addition, Nebuzaradan, the commanding officer, took away as prisoners Seraiah the High Priest, Zephaniah the priest next in rank, and the three other important Temple officials. 19 From the city he took the officer who had been in command of the troops, five of the king's personal advisers who were still in the city, the commander's assistant, who was in charge of military records, and sixty other important men. 20 Nebuzaradan took them to the king of Babylonia, who was in the city of Riblah 21 in the territory of Hamath. There the king had them beaten and put to death.
So the people of Judah were carried away from their land into exile.
Gedaliah, Governor of Judah
(Jeremiah 40.7-9Jeremiah 41.1-3)22 King Nebuchadnezzar of Babylonia made Gedaliah, the son of Ahikam and grandson of Shaphan, governor of Judah, and placed him in charge of all those who had not been taken away to Babylonia. 23 When the Judean officers and soldiers who had not surrendered heard about this, they joined Gedaliah at Mizpah. These officers were Ishmael son of Nethaniah, Johanan son of Kareah, Seraiah son of Tanhumeth from the town of Netophah, and Jezaniah from Maacah. 24 Gedaliah said to them, “I give you my word that there is no need for you to be afraid of the Babylonian officials. Settle in this land, serve the king of Babylonia, and all will go well with you.”
25 But in the seventh month of that year, Ishmael, the son of Nethaniah and grandson of Elishama, a member of the royal family, went to Mizpah with ten men, attacked Gedaliah, and killed him. He also killed the Israelites and Babylonians who were there with him. 26 Then all the Israelites, rich and poor alike, together with the army officers, left and went to Egypt, because they were afraid of the Babylonians.
Jehoiachin Is Released from Prison
(Jeremiah 52.31-34)27 In the year that Evil-merodach became king of Babylonia, he showed kindness to King Jehoiachin of Judah by releasing him from prison. This happened on the twenty-seventh day of the twelfth month of the thirty-seventh year after Jehoiachin had been taken away as prisoner. 28 Evil-merodach treated him kindly and gave him a position of greater honor than he gave the other kings who were exiles with him in Babylonia. 29 So Jehoiachin was permitted to change from his prison clothes and to dine at the king's table for the rest of his life. 30 Each day, for as long as he lived, he was given a regular allowance for his needs.
