1 Joass bija septiņus gadus vecs, kad viņš kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja Jeruzālemē četrdesmit gadus; viņa mātes vārds bija Cibja, un viņa bija no Bēršebas. 2 Un Joass darīja to, kas bija taisns Tā Kunga acīs, kamēr dzīvoja priesteris Jojada. 3 Un Jojada viņam izraudzīja divas sievas, un viņš dzemdināja dēlus un meitas. 4 Pēc tam Joass apņēmās savā sirdī atjaunot Tā Kunga namu. 5 Un viņš sapulcināja priesterus un levītus un viņiem sacīja: "Izejiet Jūdas pilsētās un savāciet no visa Israēla naudu, lai gadu no gada labotu Dieva namu, un pasteidzieties ar šo uzdevumu." Bet levīti nesteidzās. 6 Tad ķēniņš ataicināja augsto priesteri Jojadu un viņam sacīja: "Kāpēc tu neesi pamudinājis levītus ievākt no Jūdas un Jeruzālemes meslus, ko Mozus, Tā Kunga kalps, un draudze nosprieda Israēlam dot Liecības teltij? Ievēro taču, 7 ka Atalja, šī ļaunā sieva, un viņas dēli ir postījuši Dieva namu un visus svētos Tā Kunga nama piederumus viņi ir izlietojuši baaliem." 8 Tā pēc ķēniņa pavēles viņi uztaisīja šķirstu un novietoja to ārpusē pie Tā Kunga nama vārtiem. 9 Pēc tam ķēniņš pasludināja pavēli Jūdā un Jeruzālemē, lai ļaudis pienes Tam Kungam meslus, ko Dieva kalps Mozus Israēlam tuksnesī bija uzlicis. 10 Tad visi vadoņi un visa tauta priecājās, un viņi labprāt atnesa savu daļu un iemeta šķirstā, kamēr tas kļuva pilns. 11 Un katru reizi, kad levītiem vajadzēja aiznest šķirstu ķēniņa pārraugiem, proti, kad viņi redzēja, ka ir daudz naudas šķirstā, tad ķēniņa rakstvedis un augstā priestera pilnvarotais ieradās un iztukšoja šķirstu, un to atkal nonesa, un novietoja savā vietā; tā viņi darīja ik dienas un savāca daudz naudas. 12 Un ķēniņš un Jojada to nodeva tiem, kas bija darba kārtotāji pie Tā Kunga nama; viņi savukārt līga akmeņkaļus un namdarus, lai atjaunotu Tā Kunga namu, un arī vēl dzelzs un vara kalējus Tā Kunga nama labošanai. 13 Darba kārtotāji bija rosīgi, un viņu vadībā darbi veicās labi, tā ka viņi Dieva namu atjaunoja tādu kā iepriekš un nostiprināja to. 14 Un, kad viņi darbu bija pabeiguši, tad viņi nolika ķēniņa un Jojadas priekšā atlikušo naudu, un par to viņi lika izgatavot Tā Kunga namam piederumus kalpošanas vajadzībām un dedzināmiem upuriem, bļodas un citus zelta un sudraba traukus; un visu Jojadas dzīves laiku pastāvīgi nesa dedzināmos upurus Tā Kunga namā. 15 Un Jojada kļuva vecs un bija savu mūžu nodzīvojis, un viņš nomira; viņš bija simts trīsdesmit gadu vecs, kad viņš nomira. 16 Un viņu apglabāja Dāvida pilsētā pie ķēniņiem, jo viņš bija labu darījis gan Israēlam, gan Dievam, gan Viņa namam. 17 Bet pēc Jojadas nāves nāca Jūdas vadoņi un pagodināja viņu, un ķēniņš viņus uzklausīja. 18 Un viņi atstāja Tā Kunga, savu tēvu Dieva, namu un kalpoja ašērām un elku tēliem. Tad nāca Dieva dusmas šo viņu pārkāpumu dēļ pār Jūdu un Jeruzālemi. 19 Un Tas Kungs sūtīja viņu vidū praviešus, lai viņus atkal atgrieztu pie Tā Kunga, un tie griezās pie viņu sirdsapziņas, bet viņi neklausījās. 20 Tad Dieva Gars nāca pār Zaharju, priestera Jojadas dēlu, un viņš nostājās kādā paaugstinājumā tautas priekšā un sacīja: "Tā saka Dievs: kāpēc jūs pārkāpjat Tā Kunga baušļus? Tas nebūs jums par labu! Ar to jūs esat To Kungu atmetuši, un Viņš atmetīs jūs!" 21 Bet viņi cēlās, sazvērēdamies pret viņu, un, paklausīdami ķēniņa pavēlei, tie viņu nomētāja ar akmeņiem Tā Kunga nama pagalmā. 22 Tā ķēniņš Joass nepieminēja to žēlsirdību, ko Zaharjas tēvs Jojada bija viņam parādījis, bet nogalināja Jojadas dēlu. Un mirdams Zaharja sacīja: "Lai Tas Kungs redz un piemeklē!" 23 Un, kad gads bija pagājis, tad Aramas karaspēks cēlās un devās pret Joasu uzbrukumā. Un viņi ienāca Jūdas zemē un Jeruzālemē un nogalināja itin visus tautas vadoņus, bet visu savu laupījumu viņi nosūtīja Damaskas ķēniņam. 24 Un, kaut gan Aramas karaspēks ieradās skaitā neliels, tomēr Tas Kungs viņu rokās nodeva ļoti lielu karaspēku, tāpēc ka Jūda bija atmetis To Kungu, savu tēvu Dievu; tā sīrieši kļuva Joasa tiesātāji. 25 Bet, kad sīrieši atkal bija no viņa aizgājuši - tie viņu bija atstājuši smagi sasirgušu -, tad viņa kalpi sazvērējās pret viņu priestera Jojadas dēla izlieto asiņu dēļ un nokāva viņu viņa gultā. Tā viņš dabūja savu galu, un viņu apglabāja Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapos. 26 Un šie ir, kas bija pret viņu sazvērējušies: Zabāds, amonietes Šimeatas dēls, un Jozabāds, moābietes Šimritas dēls. 27 Bet par viņa dēliem un daudziem pravietojumiem pret viņu un Dieva nama atjaunošanu, redzi, tas ir rakstīts ķēniņu grāmatas izskaidrojumā. Un viņa dēls Amacja kļuva ķēniņš viņa vietā.
King Joash of Judah
(2 Kings 12.1-16)1 Joash became king of Judah at the age of seven, and he ruled in Jerusalem for forty years. His mother was Zibiah from the city of Beersheba. 2 He did what was pleasing to the Lord as long as Jehoiada the priest was alive. 3 Jehoiada chose two wives for King Joash, and they bore him sons and daughters.
4 After he had been king for a while, Joash decided to have the Temple repaired. 5 He ordered the priests and the Levites to go to the cities of Judah and collect from all the people enough money to make the annual repairs on the Temple. He told them to act promptly, but the Levites delayed, 6 so he called in Jehoiada, their leader, and demanded, “Why haven't you seen to it that the Levites collect from Judah and Jerusalem the tax which Moses, the servant of the Lord, required the people to pay for support of the Tent of the Lord's presence?”
( 7 The followers of Athaliah, that corrupt woman, had damaged the Temple and had used many of the sacred objects in the worship of Baal.)
8 The king ordered the Levites to make a box for contributions and to place it at the Temple gate. 9 They sent word throughout Jerusalem and Judah for everyone to bring to the Lord the tax which Moses, God's servant, had first collected in the wilderness. 10 This pleased the people and their leaders, and they brought their tax money and filled the box with it. 11 Every day the Levites would take the box to the royal official who was in charge of it. Whenever it was full, the royal secretary and the High Priest's representative would take the money out and return the box to its place. And so they collected a large sum of money.
12 The king and Jehoiada would give the money to those who were in charge of repairing the Temple, and they hired stonemasons, carpenters, and metalworkers to make the repairs. 13 All of them worked hard, and they restored the Temple to its original condition, as solid as ever. 14 When the repairs were finished, the remaining gold and silver was given to the king and Jehoiada, who used it to have bowls and other utensils made for the Temple.
Jehoiada's Policies Are Reversed
As long as Jehoiada was alive, sacrifices were offered regularly at the Temple. 15 After reaching the very old age of a hundred and thirty, he died. 16 They buried him in the royal tombs in David's City in recognition of the service he had done for the people of Israel, for God, and for the Temple.
17 But once Jehoiada was dead, the leaders of Judah persuaded King Joash to listen to them instead. 18 And so the people stopped worshiping in the Temple of the Lord, the God of their ancestors, and began to worship idols and the images of the goddess Asherah. Their guilt for these sins brought the Lord's anger on Judah and Jerusalem. 19 The Lord sent prophets to warn them to return to him, but the people refused to listen. 20 Then the spirit of God took control of Zechariah son of Jehoiada the priest. He stood where the people could see him and called out, “The Lord God asks why you have disobeyed his commands and are bringing disaster on yourselves! You abandoned him, so he has abandoned you!” 21 King Joash joined in a conspiracy against Zechariah, and on the king's orders the people stoned Zechariah in the Temple courtyard. 22 The king forgot about the loyal service that Zechariah's father Jehoiada had given him, and he had Zechariah killed. As Zechariah was dying, he called out, “May the Lord see what you are doing and punish you!”
The End of Joash's Reign
23 When autumn came that year, the Syrian army attacked Judah and Jerusalem, killed all the leaders, and took large amounts of loot back to Damascus. 24 The Syrian army was small, but the Lord let them defeat a much larger Judean army because the people had abandoned him, the Lord God of their ancestors. In this way King Joash was punished. 25 He was severely wounded, and when the enemy withdrew, two of his officials plotted against him and killed him in his bed to avenge the murder of the son of Jehoiada the priest. He was buried in David's City, but not in the royal tombs. ( 26 Those who plotted against him were Zabad, the son of an Ammonite woman named Shimeath, and Jehozabad, the son of a Moabite woman named Shimrith.) 27 The Commentary on the Book of Kings contains the stories of the sons of Joash, the prophecies spoken against him, and the record of how he rebuilt the Temple. His son Amaziah succeeded him as king.
