1 Un Jošafats gūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts pie saviem tēviem Dāvida pilsētā, un viņa dēls Jorāms kļuva ķēniņš viņa vietā. 2 Un Jorāmam bija brāļi, Jošafāta dēli, Azarja, Jehiēls, Zaharja, Azarja, Mihaēls un Šefatja; šie visi bija Jošafāta, Jūdas ķēniņa, dēli. 3 Un viņu tēvs tiem atstāja lielu mantību, sudrabu un zeltu, un dārgas dāvanas līdz ar stipri nocietinātām pilsētām Jūdā, bet ķēniņa valsti viņš deva Jorāmam, tāpēc ka tas bija viņa pirmdzimtais dēls. 4 Kad Jorāms bija sava tēva ķēniņa valstī kļuvis par valdnieku un savu varu nostiprinājis, tad viņš lika nokaut ar zobenu visus savus brāļus un arī kādus no visaugstākajiem Jūdas vīriem. 5 Jorāms bija trīsdesmit divus gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja Jeruzālemē astoņus gadus. 6 Un viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus, kā to Ahaba nams bija darījis, jo viņam bija Ahaba meita par sievu, un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs. 7 Bet Tas Kungs negribēja iznīcināt Dāvida namu tās derības dēļ, ko Viņš bija noslēdzis ar Dāvidu, un arī tādēļ, ka Viņš bija apsolījis viņam un viņa dēliem dot gaismu uz mūžīgiem laikiem. 8 Un viņa laikā edomieši atkrita no Jūdas virsvadības, un viņi iecēla paši sev ķēniņu. 9 Tādēļ Jorāms devās turp pāri ar saviem virsniekiem un ar visiem saviem kara ratiem; un notika, ka viņš piecēlās naktī un sakāva edomiešus, kas bija apmetušies viņam visapkārt un ielenkuši viņu un viņa pavēlniekus pār kara ratiem. 10 Tomēr edomieši atkrita no Jūdas virsvadības līdz pat šai dienai. Tai pašā laikā sacēlās arī Libna pret viņa virsvadību, jo viņš bija atmetis To Kungu, savu tēvu Dievu. 11 Viņš uzcēla arī augstieņu svētnīcas Jūdas kalnos, pavedināja Jeruzālemes iedzīvotājus piekopt elku kalpību un noveda Jūdu neceļos. 12 Tad viņa rokās nonāca pravieša Ēlijas vēstule, kurā bija rakstīts: "Tā saka Tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: tāpēc ka tu nestaigā sava tēva Jošafāta un Asas, Jūdas ķēniņa, ceļus, 13 bet esi sācis staigāt Israēla ķēniņu ceļus un esi darījis, ka Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji ir nodevušies elku kalpībai, kāda bija Ahaba nama elku kalpība, un tu esi arī nokāvis savus brāļus, visu savu dzimtu - viņus, kuri bija labāki nekā tu, esi tu nokāvis, - 14 tad redzi, Tas Kungs tevi sitīs ar smagām sērgām, kas skars tavu tautu, tavus dēlus, nāks pār tavām sievām un skars arī visu tavu namu. 15 Un tev pašam uzies moku pilna slimība, ka tev sasirgs tavas iekšas un, dienu no dienas pamazām nīkstot, iznāks laukā." 16 Un Tas Kungs modināja naidu pret Jorāmu filistiešos un arābos, kuri mīt kaimiņos kušītiem. 17 Un viņi devās pret Jūdu sirojumā, ielauzās zemē un aizveda līdzi visu mantu, ko vien varēja atrast ķēniņa namā, un aizveda gūstā arī viņa dēlus un viņa sievas, tā ka viņam neatlika neviena dēla kā vienīgi Joahass (Ahasja), jaunākais no viņa dēliem. 18 Un pēc visa tā Tas Kungs viņu piemeklēja ar slimību viņa iekšās, kura nebija dziedināma. 19 Tā vilkās nepārtraukti, diendienā pieņemdamās, un, kad pienāca otra gada beigas, tad notika, ka slimības dēļ viņa iekšas iznāca laukā, un viņš lielās mokās nomira. Bet viņa tauta nesarīkoja viņam tādu viņa miesas sadedzināšanu, kādu viņi bija rīkojuši viņa tēviem. 20 Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja astoņus gadus Jeruzālemē; tā viņš aizgāja, un nevienam nebija viņa žēl, un to gan apglabāja Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapos.
1 Jehoshaphat died and was buried in the royal tombs in David's City and his son Jehoram succeeded him as king.
King Jehoram of Judah
(2 Kings 8.17-24)2 Jehoram son of King Jehoshaphat of Judah had six brothers: Azariah, Jehiel, Zechariah, Azariahu, Michael, and Shephatiah. 3 Their father gave them large amounts of gold, silver, and other valuable possessions, and placed each one in charge of one of the fortified cities of Judah. But because Jehoram was the oldest, Jehoshaphat made him his successor. 4 When Jehoram was in firm control of the kingdom, he had all his brothers killed, and also some Israelite officials.
5 Jehoram became king at the age of thirty-two, and he ruled in Jerusalem for eight years. 6 He followed the wicked example of King Ahab and the other kings of Israel, because he had married one of Ahab's daughters. He sinned against the Lord, 7 but the Lord was not willing to destroy the dynasty of David, because he had made a covenant with David and promised that his descendants would always continue to rule.
8 During Jehoram's reign Edom revolted against Judah and became an independent kingdom. 9 So Jehoram and his officers set out with chariots and invaded Edom. There the Edomite army surrounded them, but during the night they managed to break out and escape. 10 Edom has been independent of Judah ever since. During this same period the city of Libnah also revolted, because Jehoram had abandoned the Lord, the God of his ancestors. 11 He even built pagan places of worship in the Judean highlands and led the people of Judah and Jerusalem to sin against the Lord.
12 The prophet Elijah sent Jehoram a letter, which read as follows: “The Lord, the God of your ancestor David, condemns you, because you did not follow the example of your father, King Jehoshaphat, or that of your grandfather, King Asa. 13 Instead, you have followed the example of the kings of Israel and have led the people of Judah and Jerusalem into being unfaithful to God, just as Ahab and his successors led Israel into unfaithfulness. You even murdered your brothers, who were better men than you are. 14 As a result, the Lord will severely punish your people, your children, and your wives, and will destroy your possessions. 15 You yourself will suffer a painful intestinal disease that will grow worse day by day.”
16 Some Philistines and Arabs lived near where some Ethiopians had settled along the coast. The Lord caused them to go to war against Jehoram. 17 They invaded Judah, looted the royal palace, and carried off as prisoners all the king's wives and sons except Ahaziah, his youngest son.
18 Then after all this, the Lord brought on the king a painful disease of the intestines. 19 For almost two years it grew steadily worse until finally the king died in agony. His subjects did not light a bonfire in mourning for him as had been done for his ancestors.
20 Jehoram had become king at the age of thirty-two and had ruled in Jerusalem for eight years. Nobody was sorry when he died. They buried him in David's City, but not in the royal tombs.
