1 Un Jošafātam bija daudz bagātības un goda, viņš saradojās ar Ahabu. 2 Un pēc kādiem gadiem viņš nogāja pie Ahaba uz Samariju. Un Ahabs viņam un tiem ļaudīm, kas viņam bija līdzi, nokāva daudz sīklopu un vēršu un vilināja viņu doties augšup un piedalīties kara gājienā pret Ramotu Gileādā. 3 Un Ahabs, Israēla ķēniņš, sacīja Jošafātam, Jūdas ķēniņam: "Vai tu gribi ar mani doties pret Ramotu Gileādā?" Un viņš tam atbildēja: "Es esmu tāds pats, kāds tu esi, un, kāda tava tauta, tāda ir mana tauta: būsim tad arī abi vienoti karā!" 4 Vēl Jošafats sacīja Israēla ķēniņam: "Bet vispirms vaicā, kāds ir Tā Kunga vārds šajā lietā!" 5 Tad Israēla ķēniņš sapulcināja praviešus, četri simti vīru, un viņiem sacīja: "Vai mums būs doties uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?" Un viņi atbildēja: "Ej, jo Dievs viņus nodos ķēniņa rokā!" 6 Bet tad Jošafāts jautāja: "Vai šeit nav vēl kāds no Tā Kunga praviešiem, kam mēs varētu pavaicāt pēc padoma?" 7 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: "Tur ir vēl viens vīrs, caur kuru mēs varētu vaicāt To Kungu, bet es viņu ienīstu, jo viņš man nekad nesludina labas lietas, bet ļaunas vien; tas ir Miha, Jimlas dēls." Bet Jošafāts sacīja: "Tā neklājas runāt ķēniņam!" 8 Tad Israēla ķēniņš pasauca kādu galminieku un sacīja: "Steidzies un atved Mihu, Jimlas dēlu!" 9 Un Israēla ķēniņš un Jošafats, Jūdas ķēniņš, ikviens bija atsēdušies savā tronī un apvilkuši goda tērpu, un viņi sēdēja laukumā pie Samarijas vārtiem, bet visi pravieši pravietoja viņu priekšā. 10 Bet Cedekija, Kenaānas dēls, sev bija darinājis dzelzs ragus un teica: "Tā saka Tas Kungs: ar šiem tev būs Aramu badīt, kamēr tu būsi viņus izdeldējis!" 11 Un visi šie pravieši sludināja, sacīdami: "Celies un dodies uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, tev būs laba laime, jo Tas Kungs to nodos ķēniņa rokā!" 12 Bet tas vēstnesis, kas bija gājis aicināt Mihu, viņam stāstīja, sacīdams: "Redzi, pravieši sludina vienā mutē labu ķēniņam, un es lūdzu, lai tavi vārdi būtu līdzīgi, un sludini arī tu labu!" 13 Bet Miha atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo! Tikai to, ko mans Dievs man sacīs, es runāšu!" 14 Un, kad viņš nonāca ķēniņa priekšā, tad ķēniņš viņam jautāja: "Miha, vai mums būs doties karā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?" Un viņš atbildēja: "Celieties, jums veiksies, jo viņi tiks nodoti jūsu rokā!" 15 Bet ķēniņš viņam piedraudēja: "Cikkārt man nāksies tevi nozvērināt, lai tu man nesludinātu neko citu kā vienīgi patiesību Tā Kunga Vārdā?" 16 Tad Miha sacīja: "Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kurām nav gana. Un Tas Kungs sacīja: šiem nav sava kunga, tāpēc lai ikviens atgriežas ar mieru savā namā." 17 Tad Israēla ķēniņš sacīja Jošafātam: "Vai es tev neteicu, ka viņš man nekad nevēstī neko labu, bet vienīgi ļaunu vien?" 18 Bet Miha vēl turpināja: "Tādēļ uzklausiet Tā Kunga vārdu! Es redzēju debess Kungu sēžam Savā tronī, un visi debess pulki bija nostājušies pie Viņa labās un pie Viņa kreisās rokas. 19 Un Tas Kungs sacīja: kas pierunās Ahabu, Israēla ķēniņu, lai viņš ceļas un dodas un krīt pie Ramotas Gileādā? Un viens runāja šā, un cits teica tā, un vēl kāds teica ko citu. 20 Un tad iznāca kāds gars un nostājās Tā Kunga priekšā, un sacīja: es viņu pierunāšu! Bet Tas Kungs viņam jautāja: bet kādā veidā? 21 Tad viņš atbildēja: es iziešu un būšu melu gars visu viņa praviešu mutē. Tad sacīja Tas Kungs: tu viņu tiešām pierunāsi, un tev tas arī izdosies, ej un dari tā! 22 Un nu, redzi! Tas Kungs ir ielicis melu garu šo tavu praviešu mutē, jo Tas Kungs tev ir paudis ļaunu vēsti." 23 Tad Cedekija, Kenaānas dēls, piegāja un iesita Miham pa vaigu un sacīja: "Kādā ceļā Tā Kunga Gars ir no manis atstājies, lai runātu ar tavu muti?" 24 Un Miha sacīja: "Lūk, to tu sapratīsi tanī dienā, kad tu skraidīsi no vienas istabas otrā, lai paslēptos!" 25 Un Israēla ķēniņš sacīja: "Ņemiet Mihu un vediet viņu atpakaļ pie Amona, pilsētas priekšnieka, un pie Joasa, ķēniņa dēla, 26 un sakiet: tā ir pavēlējis ķēniņš: lieciet viņu cietumā un uzturiet viņu pie dzīvības ar bada maizi un bada ūdeni, kamēr es vesels atkal pārnākšu!" 27 Un Miha sacīja: "Ja tu patiešām vesels un neskarts atgrieztos, tad Tas Kungs nav runājis ar manu muti!" Un viņš vēl piebilda: "Uzklausait jel to, jūs, visas tautas!" 28 Tā Israēla ķēniņš un Jošafāts, Jūdas ķēniņš, cēlās un devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā. 29 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafātam: "Es iešu pārģērbies kaujā, bet tu tērpies savās parastajās drēbēs." Un tā Israēla ķēniņš pārģērbās, un tie devās kaujā. 30 Bet Aramas ķēniņš bija saviem kara ratu virsniekiem devis rīkojumu un teicis: "Necīnieties nedz ar mazu, nedz ar lielu, bet vienīgi pret Israēla ķēniņu!" 31 Un notika, kad ratu virsnieki ieraudzīja Jošafatu, tad viņi domāja: patiesi, tas ir Israēla ķēniņš! Un viņi to aplenca un lauzās uz viņu. Bet tad Jošafāts sauca palīgā, un Tas Kungs viņam palīdzēja - Dievs tos aizvilināja projām no viņa. 32 Un, kad ratu virsnieki tiešām ieraudzīja, ka viņš nebija Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un viņam vairs nesekoja. 33 Bet kāds karavīrs uzvilka loku un nejauši trāpīja Israēla ķēniņam starp bruņu važiņām. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: "Griezies apkārt un izved mani no kaujas lauka, jo es esmu ievainots!" 34 Bet kauja tanī dienā pieauga sīvumā, un Israēla ķēniņš noturējās savos ratos pret Aramu līdz pat vakaram; viņš nomira tai stundā, kad norietēja saule.
The Prophet Micaiah Warns Ahab
(1 Kings 22.1-28)1 When King Jehoshaphat of Judah became rich and famous, he arranged a marriage between a member of his family and the family of King Ahab of Israel. 2 A number of years later Jehoshaphat went to the city of Samaria to visit Ahab. To honor Jehoshaphat and those with him, Ahab had a large number of sheep and cattle slaughtered for a feast. He tried to persuade Jehoshaphat to join him in attacking the city of Ramoth in Gilead. 3 He asked, “Will you go with me to attack Ramoth?”
Jehoshaphat replied, “I am ready when you are, and so is my army. We will join you.” 4 Then he added, “But first let's consult the Lord.”
5 So Ahab called in the prophets, about four hundred of them, and asked them, “Should I go and attack Ramoth, or not?”
“Attack it,” they answered. “God will give you victory.”
6 But Jehoshaphat asked, “Isn't there another prophet through whom we can consult the Lord?”
7 Ahab answered, “There is one more, Micaiah son of Imlah. But I hate him because he never prophesies anything good for me; it's always something bad.”
“You shouldn't say that!” Jehoshaphat replied.
8 So King Ahab called in a court official and told him to go and get Micaiah at once.
9 The two kings, dressed in their royal robes, were sitting on their thrones at the threshing place just outside the gate of Samaria, and all the prophets were prophesying in front of them. 10 One of them, Zedekiah son of Chenaanah, made iron horns and said to Ahab, “This is what the Lord says, ‘With these you will fight the Syrians and totally defeat them.’” 11 All the other prophets said the same thing. “March against Ramoth and you will win,” they said. “The Lord will give you victory.”
12 Meanwhile, the official who had gone to get Micaiah said to him, “All the other prophets have prophesied success for the king, and you had better do the same.”
13 But Micaiah answered, “By the living Lord I will say what my God tells me to!”
14 When he appeared before King Ahab, the king asked him, “Micaiah, should King Jehoshaphat and I go and attack Ramoth, or not?”
“Attack!” Micaiah answered. “Of course you'll win. The Lord will give you victory.”
15 But Ahab replied, “When you speak to me in the name of the Lord, tell the truth! How many times do I have to tell you that?”
16 Micaiah answered, “I can see the army of Israel scattered over the hills like sheep without a shepherd. And the Lord said, ‘These men have no leader; let them go home in peace.’”
17 Ahab said to Jehoshaphat, “I told you that he never prophesies anything good for me; it's always something bad!”
18 Micaiah went on: “Now listen to what the Lord says! I saw the Lord sitting on his throne in heaven, with all his angels standing beside him. 19 The Lord asked, ‘Who will deceive Ahab so that he will go and get killed at Ramoth?’ Some of the angels said one thing, and others said something else, 20 until a spirit stepped forward, approached the Lord, and said, ‘I will deceive him.’ ‘How?’ the Lord asked. 21 The spirit replied, ‘I will go and make all of Ahab's prophets tell lies.’ The Lord said, ‘Go and deceive him. You will succeed.’”
22 And Micaiah concluded: “This is what has happened. The Lord has made these prophets of yours lie to you. But he himself has decreed that you will meet with disaster!”
23 Then the prophet Zedekiah went up to Micaiah, slapped his face, and asked, “Since when did the Lord's spirit leave me and speak to you?”
24 “You will find out when you go into some back room to hide,” Micaiah replied.
25 Then King Ahab ordered one of his officers, “Arrest Micaiah and take him to Amon, the governor of the city, and to Prince Joash. 26 Tell them to throw him in prison and to put him on bread and water until I return safely.”
27 “If you return safely,” Micaiah exclaimed, “then the Lord has not spoken through me!” And he added, “Listen, everyone, to what I have said!”
The Death of Ahab
(1 Kings 22.29-35)28 Then King Ahab of Israel and King Jehoshaphat of Judah went to attack the city of Ramoth in Gilead. 29 Ahab said to Jehoshaphat, “As we go into battle, I will disguise myself, but you wear your royal garments.” So the king of Israel went into battle in disguise.
30 The king of Syria had ordered his chariot commanders to attack no one else except the king of Israel. 31 So when they saw King Jehoshaphat, they all thought that he was the king of Israel, and they turned to attack him. But Jehoshaphat gave a shout, and the Lord God rescued him and turned the attack away from him. 32 The chariot commanders saw that he was not the king of Israel, so they stopped pursuing him. 33 By chance, however, a Syrian soldier shot an arrow which struck King Ahab between the joints of his armor. “I'm wounded!” he cried out to his chariot driver. “Turn around and pull out of the battle!” 34 While the battle raged on, King Ahab remained propped up in his chariot, facing the Syrians. At sunset he died.
