1 Samuēls nomira, un viss Israēls sapulcējās un viņu apraudāja; un viņu apglabāja Rāmā, viņa dzimtajā vietā. Bet Dāvids cēlās un nogāja uz Pāranas tuksnesi. 2 Un tur bija kāds vīrs pie Maonas kalna, kura saimniecība atradās Karmelā; un šis vīrs bija ļoti bagāts, viņam bija trīs tūkstoši avju un tūkstotis kazu; un viņš pašreiz bija nodarbināts Karmelā, lai cirptu tur savas avis. 3 Šis vīrs saucās Nābals, un viņa sievas vārds bija Abigaila. Viņa sieva bija ļoti gudra padomā un ļoti skaista augumā, bet pats vīrs bija no kālebu cilts, varmācīgs un ļauns. 4 Kad Dāvids tuksnesī dzirdēja, ka Nābals pašreiz cērp savas avis, 5 tad viņš nosūtīja desmit jaunekļus un sacīja šiem puišiem: "Eita augšā Karmelā un noejiet pie Nābala. Tad sveiciniet viņu manā vārdā un vaicājiet, kā tam labi klājas. 6 Un sakiet vēl tā: Dievs palīdz! Miers lai ir ar tevi, miers ar tavu namu un miers ar visu, kas tev pieder! 7 Es esmu dzirdējis, ka pie tevis pašreiz notiek avju cirpšana. Un tolaik, kad tavi gani bija pie mums, mēs tiem nekā ļauna nenodarījām, un tiem arī nekas nepazuda visu to laiku, kamēr tie uzturējās Karmelā. 8 Vaicā saviem puišiem, tie tev to pastāstīs! Lai tad arī šie jaunekļi atrod labvēlību tavās acīs, jo mēs esam labā dienā atnākuši. Tādēļ jel piešķir saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam to, ko tava roka atrod!" 9 Kad Dāvida puiši bija atnākuši un Dāvida uzdevumā visus viņa vārdus pateikuši Nābalam, tad viņi palika klusu. 10 Bet Nābals atbildēja Dāvida puišiem un sacīja: "Kas tas Dāvids tāds ir, un kas īsti ir Isaja dēls? Šinīs dienās ir daudz tādu kalpu, kuri aizbēg no saviem kungiem! 11 Vai tad lai es ņemu savu maizi un ūdeni un savu ēšanai sagatavoto gaļu, kuru es esmu gatavojis saviem cirpējiem, un lai to piešķiru vīriem, nemaz nezinādams, no kurienes tie ir nākuši?" 12 Tad Dāvida puiši atgriezās uz sava ceļa un gāja atpakaļ; un viņi nāca un izstāstīja Dāvidam visus šos vārdus. 13 Tad Dāvids sacīja saviem vīriem: "Apjoziet ikviens savu zobenu!" Tad ikviens apjoza savu zobenu, un arī Dāvids apjoza savu zobenu, un tie devās Dāvida vadībā augšup - kādi četri simti vīru, bet kādi divi simti vīru palika pie mantām. 14 Bet Abigailai, Nābala sievai, kāds jauneklis no viņu pašu puišiem pastāstīja, sacīdams: "Redzi, Dāvids bija atsūtījis vēstnešus no tuksneša, lai tie nestu mūsu kungam svētības novēlējumus, bet viņš tos izsmēja. 15 Tomēr šie vīri ir bijuši pret mums ļoti labi: tie mums nekā ļauna nav darījuši, un mums nekas nav zudis visu šo laiku, kamēr mēs, kopā ar tiem ganīdami, bijām laukā. 16 Tie mums bija par aizsargmūri gan naktīs, gan dienās visu laiku, kamēr mēs ar viņiem, sīklopus ganīdami, kopā mitām. 17 Un nu, zini un skaties pati, ko tu vari darīt, jo mūsu kungam un visam viņa namam draud briesmas; bet viņš pats ir nekam nederīgs vīrs, un ar viņu nekā nevar sarunāties." 18 Tad Abigaila steidzās un ņēma divi simti maizes un divus ādas traukus ar vīnu, un piecas kautas, jau ēšanai sagatavotas avis, un piecus mērus grauzdētu miltu, un simts rozīņu raušu, un divi simti vīģu raušu, un to visu uzkrāva uz ēzeļiem. 19 Un viņa sacīja saviem puišiem: "Izejiet man pa priekšu; redzi, es būšu tūdaļ aiz jums, jums sekodama!" Bet savam vīram Nābalam viņa to nepateica. 20 Kad viņa, uz ēzeļa jādama, nonāca kādā vietā kalna paēnā, tad redzi, Dāvids ar saviem vīriem nāca viņai pretī, un viņa tos sastapa. 21 Bet Dāvids bija pie sevis sacījis: "Tiešām, es esmu velti visu sargājis, kas šim cilvēkam pieder tuksnesī, ka no visa tā, kas tam pieder, nekas nav zudis; bet viņš man atmaksā tagad labu ar ļaunu. 22 Lai Dievs Dāvida ienaidniekiem dara šādi vai vēl vairāk, ja es no visa tā, kas viņam pieder, līdz rīta gaismai atstātu pāri kaut vienu vienīgu, kas vīriešu kārtas!" 23 Kad Abigaila ieraudzīja Dāvidu, tad viņa steidzās un nokāpa no ēzeļa un krita Dāvida priekšā uz sava vaiga un noliecās līdz zemei. 24 Un tā nokrita pie viņa kājām un sacīja: "Lai uz mani, mans kungs, krīt šī vaina! Lai tavai kalponei ir atļauts runāt, tev pašam to dzirdot, un klausi savas kalpones vārdus! 25 Mans kungs, lūdzams, nedusmojies uz šo nekam nederīgo vīru, uz Nābalu, jo, kāds ir viņa vārds, tāds ir arī viņš pats: Nābals ir viņa vārds, un ģeķība iet viņam līdzi. Bet es, tava kalpone, tavus puišus, ko tu, mans kungs, biji atsūtījis, gan netiku redzējusi. 26 Un tagad, mans kungs, tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, Tas Kungs tevi ir atturējis no nodoma izpildīšanas, ka tu neesi kritis asinsgrēkā un neesi atriebies ar savu roku. Un tagad, lai taviem ienaidniekiem un visiem, kuri pret manu kungu domā ļauni, klājas tāpat kā Nābalam! 27 Un šī ir tā dāvana, ko tava kalpone ir atnesusi savam kungam; lai to dod tiem puišiem, kuri seko manam kungam viņa ceļos. 28 Piedod, lūdzams, savai kalponei šo pārkāpumu: jo Tas Kungs patiešām uzcels manam kungam pastāvīgu namu, tāpēc ka mans kungs karo Tā Kunga karus, un nekādu ļaunumu nevar pie tevis atrast jau no laika gala. 29 Un, ja kāds cilvēks pret tevi celtos tevi vajāt un tīkot pēc tavas dvēseles, tad tomēr mana kunga dvēsele būs iesieta dzīvības tīstoklī, kas pieder Tam Kungam, tavam Dievam! Bet tavu ienaidnieku dvēseli izlingos kā no lingas! 30 Kad Tas Kungs manam kungam visu to labo, ko Viņš tev apsolījis, būs darījis un kad Viņš tevi būs ar Savu pavēli cēlis par valdnieku Israēlam, 31 tad manam kungam nebūs nedz grēka, nedz arī sirdsapziņas pārmetumu, ka tu velti būtu izlējis asinis un ar paša roku izcīnījis sev taisnību. Un, kad Tas Kungs manam kungam būs visu labu piešķīris, tad piemini savu kalponi." 32 Tad Dāvids sacīja Abigailai: "Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas tevi šodien ir sūtījis man pretī! 33 Un slavēta lai ir tava gudrība, un slavēta lai esi tu pati: tu esi mani šodien atturējusi, ka es neesmu kritis asinsgrēkā un ka es pats ar savu roku neesmu meklējis gandarījumu! 34 Un patiesi, tik tiešām, ka Tas Kungs, Israēla Dievs, ir dzīvs, kas mani aizkavējis tev ļaunu darīt: ja tu nebūtu steigusies un nākusi man pretī, tad Nābalam nebūtu pāri palicis līdz rīta gaismai neviena, kas vīriešu kārtas!" 35 Tad Dāvids ņēma no viņas rokas, ko viņa tam bija atvedusi, un viņš tai sacīja: "Ej ar mieru atkal savās mājās! Redzi, es esmu paklausījis tavai balsij un ievērojis tavu lūgumu." 36 Kad nu Abigaila atgriezās pie Nābala atpakaļ, tad viņam bija dzīres viņa namā. Tās bija īstas ķēniņa dzīres, un Nābals bija visai priecīgā omā. Bet, tā kā viņš bija ļoti piedzēries, tad viņa tam nesacīja ne pušplēsta vārda līdz rīta ausmai. 37 Bet, kad nākamā rītā Nābals bija savu dzēruma reibumu izgulējis, viņa sieva tam izstāstīja visus šos notikumus. Tad viņa sirds viņa miesās pamira, un viņš kļuva kā akmens. 38 Un pēc kādām desmit dienām Tas Kungs sita Nābalu, ka tas nomira. 39 Kad Dāvids dzirdēja, ka Nābals ir miris, tad viņš sacīja: "Slavēts ir Tas Kungs, kas manu apsmieklu ir atriebis Nābalam un kas Savu kalpu ir pasargājis no ļauna darba; Tas Kungs Nābala ļaunam darbam ir licis krist uz viņa paša galvu!" Un Dāvids sūtīja vēstnešus pie Abigailas un viņu bildināja, lai to ņemtu sev par sievu. 40 Kad Dāvida kalpi nonāca pie Abigailas uz Karmela un tie viņai sacīja, teikdami: "Dāvids ir mūs pie tevis sūtījis, lai ņemtu tevi sev par sievu," - 41 tad viņa cēlās, metās uz sava vaiga pie zemes un sacīja: "Jā, tava kalpone ir ar mieru, ka viņa kalpodama mazgātu sava kunga kalpu kājas." 42 Un Abigaila cēlās un steidzās un sēdās uz sava ēzeļa, tāpat viņas piecas jaunavas, kalpones, kuras viņu pavadīja ik uz soļa. Tā viņa sekoja Dāvida vēstnešiem un kļuva viņa sieva. 43 Bet Dāvids ņēma arī Ahionāmu no Jezreēlas, un tā viņas abas kļuva viņam sievas, 44 jo Sauls savu meitu Mihalu, Dāvida sievu, bija atdevis Paltiēlam, Laiša dēlam, kas bija no Gallimas.
The Death of Samuel
1 Samuel died, and all the Israelites came together and mourned for him. Then they buried him at his home in Ramah.
David and Abigail
After this, David went to the wilderness of Paran. 2-3 There was a man of the clan of Caleb named Nabal, who was from the town of Maon, and who owned land near the town of Carmel. He was a very rich man, the owner of three thousand sheep and one thousand goats. His wife Abigail was beautiful and intelligent, but he was a mean, bad-tempered man.
Nabal was shearing his sheep in Carmel, 4 and David, who was in the wilderness, heard about it, 5 so he sent ten young men with orders to go to Carmel, find Nabal, and give him his greetings. 6 He instructed them to say to Nabal: “David sends you greetings, my friend, with his best wishes for you, your family, and all that is yours. 7 He heard that you were shearing your sheep, and he wants you to know that your shepherds have been with us and we did not harm them. Nothing that belonged to them was stolen all the time they were at Carmel. 8 Just ask them, and they will tell you. We have come on a feast day, and David asks you to receive us kindly. Please give what you can to us your servants and to your dear friend David.”
9 David's men delivered this message to Nabal in David's name. Then they waited there, 10 and Nabal finally answered, “David? Who is he? I've never heard of him! The country is full of runaway slaves nowadays! 11 I'm not going to take my bread and water, and the animals I have butchered for my sheepshearers, and give them to people who come from I don't know where!”
12 David's men went back to him and told him what Nabal had said. 13 “Buckle on your swords!” he ordered, and they all did. David also buckled on his sword and left with about four hundred of his men, leaving two hundred behind with the supplies.
14 One of Nabal's servants said to Nabal's wife Abigail, “Have you heard? David sent some messengers from the wilderness with greetings for our master, but he insulted them. 15 Yet they were very good to us; they never bothered us, and all the time we were with them in the fields, nothing that belonged to us was stolen. 16 They protected us day and night the whole time we were with them looking after our flocks. 17 Please think this over and decide what to do. This could be disastrous for our master and all his family. He is so mean that he won't listen to anybody!”
18 Abigail quickly gathered two hundred loaves of bread, two leather bags full of wine, five roasted sheep, two bushels of roasted grain, a hundred bunches of raisins, and two hundred cakes of dried figs, and loaded them on donkeys. 19 Then she said to the servants, “You go on ahead and I will follow you.” But she said nothing to her husband.
20 She was riding her donkey around a bend on a hillside when suddenly she met David and his men coming toward her. 21 David had been thinking, “Why did I ever protect that fellow's property out here in the wilderness? Not a thing that belonged to him was stolen, and this is how he pays me back for the help I gave him! 22 May God strike me dead if I don't kill every last one of those men before morning!”
23 When Abigail saw David, she quickly dismounted and threw herself on the ground 24 at David's feet, and said to him, “Please, sir, listen to me! Let me take the blame. 25 Please, don't pay any attention to Nabal, that good-for-nothing! He is exactly what his name means—a fool! I wasn't there when your servants arrived, sir. 26 It is the Lord who has kept you from taking revenge and killing your enemies. And now I swear to you by the living Lord that your enemies and all who want to harm you will be punished like Nabal. 27 Please, sir, accept this present I have brought you, and give it to your men. 28 Please forgive me, sir, for any wrong I have done. The Lord will make you king, and your descendants also, because you are fighting his battles; and you will not do anything evil as long as you live. 29 If anyone should attack you and try to kill you, the Lord your God will keep you safe, as someone guards a precious treasure. As for your enemies, however, he will throw them away, as someone hurls stones with a sling. 30 And when the Lord has done all the good things he has promised you and has made you king of Israel, 31 then you will not have to feel regret or remorse, sir, for having killed without cause or for having taken your own revenge. And when the Lord has blessed you, sir, please do not forget me.”
32 David said to her, “Praise the Lord, the God of Israel, who sent you today to meet me! 33 Thank God for your good sense and for what you have done today in keeping me from the crime of murder and from taking my own revenge. 34 The Lord has kept me from harming you. But I swear by the living God of Israel that if you had not hurried to meet me, all of Nabal's men would have been dead by morning!” 35 Then David accepted what she had brought him and said to her, “Go back home and don't worry. I will do what you want.”
36 Abigail went back to Nabal, who was at home having a feast fit for a king. He was drunk and in a good mood, so she did not tell him anything until the next morning. 37 Then, after he had sobered up, she told him everything. He suffered a stroke and was completely paralyzed. 38 Some ten days later the Lord struck Nabal and he died.
39 When David heard that Nabal had died, he said, “Praise the Lord! He has taken revenge on Nabal for insulting me and has kept me his servant from doing wrong. The Lord has punished Nabal for his evil.”
Then David sent a proposal of marriage to Abigail. 40 His servants went to her at Carmel and said to her, “David sent us to take you to him to be his wife.”
41 Abigail bowed down to the ground and said, “I am his servant, ready to wash the feet of his servants.” 42 She rose quickly and mounted her donkey. Accompanied by her five maids, she went with David's servants and became his wife.
43 David had married Ahinoam from Jezreel, and now Abigail also became his wife. 44 Meanwhile, Saul had given his daughter Michal, who had been David's wife, to Palti son of Laish, who was from the town of Gallim.
