1 Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija (apm. 740 gadā pirms Kristus), es redzēju to Visuvareno Kungu sēžam uz augsta lepna troņa, un Viņa troņa apmaļu šuves piepildīja svētnīcu.
2 Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja.
3 Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: „Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Vina godības!“
4 Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem.
5 Tad es izsaucos: „Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, to Kungu Cebaotu!“
6 Tad pielidoja man viens serafs, viņam bija rokā kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra.
7 Ar to viņš aizkāra manu muti un teica: „Redzi, tai aizkarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts, un tavi grēki piedoti!“
8 Un es dzirdēju tā Visuvarenā Kunga balsi sakām: „Ko Es lai sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?“ —Tad es atbildēju: „Redzi, es esmu še, sūti mani!“
9 Tad Viņš sacīja: „Ej un saki šai tautai: Dzirdēt gan dzirdiet, bet nesaprotiet, redzēt gan redziet, bet neizprotiet un neapjēdziet!“
10 Apcietini šās tautas sirdi un padari tās ausis nedzirdīgas un apstulbo tai acis, ka tā neredz ar savām acīm, nedzird ar savām ausīm un nesaprot ar savu sirdi un neatgriežas, lai taptu dziedināta.“
11 Tad es jautāju: „Cik ilgi, Kungs?“ —Viņš atbildēja: „Kamēr pilsētas stāvēs pamestas un bez iedzīvotājiem, nami būs neapdzīvoti, un zeme, aizlaista un tukša, gulēs tuksnešainā atmatā;
12 Un kamēr tas Kungs būs aizvedis iedzīvotājus tālu projām, un tīrumu pārvēršanās neauglīgās kailatnēs zemes vidienē būs aizstiepusies jo tālu.
13 Un ja tur paliks vēl pāri kaut desmitā tiesa iedzīvotāju, tad tā vēlreiz aizies postā taču kā milzīga liepa vai ozols, no kuļriem pēc nociršanas pāri paliek gan vairs tikai celms; tomēr svēta sēkla būs šis celms.“
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
