Par cilvēku samaitātību un pestīšanu.
1 Dziedātāju vadonim. Dāvida mācības dziesma uz stabulēm.
2 Bezprātīgie saka savā sirdī: „Dieva nav! Samaitāta un nejēdzīga ir viņu dzīve, nav starp viņiem neviena, kas labu dara.
3 Dievs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem, vēro, vai ir kāds gudrs, kas meklē Dievu.
4 Bet visi ir no Viņa atkāpušies, visi ir izvirtuši un nekrietni; nava, kas labu dara, nav it neviena.
5 Vai tad to nesaprot ļaundarītāji, kas saēd manu tautu? Viņi ēd gan Dieva maizi, bet Dievu viņi nepiesauc.
6 Viņus pārņēma bailes, kur nebija nekāda pamata bailēm, jo Dievs izkaisīja tavu aplencēju kaulus; viņi tapa apkaunoti, jo Dievs viņus bija atmētis.
7 Ak, kaut jel nāktu no Ciānas Israēlam glābiņš! Kad tas Kungs grozīs savas tautas likteni, tad līksmosies Jēkabs, priecāsies Israēls!
© Latvian Bible © Latvian Bible Society, 1965.
