1 Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija (apm. 740 gadā pirms Kristus), es redzēju to Visuvareno Kungu sēžam uz augsta lepna troņa, un Viņa troņa apmaļu šuves piepildīja svētnīcu.
2 Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja.
3 Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: „Svēts, svēts, svēts ir tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Vina godības!“
4 Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem.
5 Tad es izsaucos: „Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, to Kungu Cebaotu!“
6 Tad pielidoja man viens serafs, viņam bija rokā kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra.
7 Ar to viņš aizkāra manu muti un teica: „Redzi, tai aizkarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts, un tavi grēki piedoti!“
8 Un es dzirdēju tā Visuvarenā Kunga balsi sakām: „Ko Es lai sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?“ —Tad es atbildēju: „Redzi, es esmu še, sūti mani!“
9 Tad Viņš sacīja: „Ej un saki šai tautai: Dzirdēt gan dzirdiet, bet nesaprotiet, redzēt gan redziet, bet neizprotiet un neapjēdziet!“
10 Apcietini šās tautas sirdi un padari tās ausis nedzirdīgas un apstulbo tai acis, ka tā neredz ar savām acīm, nedzird ar savām ausīm un nesaprot ar savu sirdi un neatgriežas, lai taptu dziedināta.“
11 Tad es jautāju: „Cik ilgi, Kungs?“ —Viņš atbildēja: „Kamēr pilsētas stāvēs pamestas un bez iedzīvotājiem, nami būs neapdzīvoti, un zeme, aizlaista un tukša, gulēs tuksnešainā atmatā;
12 Un kamēr tas Kungs būs aizvedis iedzīvotājus tālu projām, un tīrumu pārvēršanās neauglīgās kailatnēs zemes vidienē būs aizstiepusies jo tālu.
13 Un ja tur paliks vēl pāri kaut desmitā tiesa iedzīvotāju, tad tā vēlreiz aizies postā taču kā milzīga liepa vai ozols, no kuļriem pēc nociršanas pāri paliek gan vairs tikai celms; tomēr svēta sēkla būs šis celms.“
God Calls Isaiah to Be a Prophet
1 In the year that King Uzziah died, I saw the Lord. He was sitting on his throne, high and exalted, and his robe filled the whole Temple. 2 Around him flaming creatures were standing, each of which had six wings. Each creature covered its face with two wings, and its body with two, and used the other two for flying. 3 They were calling out to each other:
“Holy, holy, holy!
The Lord Almighty is holy!
His glory fills the world.”
4 The sound of their voices made the foundation of the Temple shake, and the Temple itself became filled with smoke.
5 I said, “There is no hope for me! I am doomed because every word that passes my lips is sinful, and I live among a people whose every word is sinful. And yet, with my own eyes I have seen the King, the Lord Almighty.”
6 Then one of the creatures flew down to me, carrying a burning coal that he had taken from the altar with a pair of tongs. 7 He touched my lips with the burning coal and said, “This has touched your lips, and now your guilt is gone, and your sins are forgiven.”
8 Then I heard the Lord say, “Whom shall I send? Who will be our messenger?”
I answered, “I will go! Send me!”
9 So he told me to go and give the people this message: “No matter how much you listen, you will not understand. No matter how much you look, you will not know what is happening.” 10 Then he said to me, “Make the minds of these people dull, their ears deaf, and their eyes blind, so that they cannot see or hear or understand. If they did, they might turn to me and be healed.”
11 I asked, “How long will it be like this, Lord?”
He answered, “Until the cities are ruined and empty—until the houses are uninhabited—until the land itself is a desolate wasteland. 12 I will send the people far away and make the whole land desolate. 13 Even if one person out of ten remains in the land, he too will be destroyed; he will be like the stump of an oak tree that has been cut down.”
(The stump represents a new beginning for God's people.)
