Deboras dziesma
1 Šādi todien dziedāja Debora un Bārāks, Abīnoama dēls:
2 “Kā plīv Israēla matu cirtas! –
Tauta sevi ziedo! – Slavējiet Kungu!
3 Ķēniņi, klausieties, augstmaņi, dzirdiet! –
Es – Kungam, es dziedāšu viņam,
spēlēšu Kungam, Israēla Dievam!
4 Kungs, kad tu no Seīras izgāji,
no Edoma laukiem iznāci,
tad drebēja zeme un rasoja debess,
no mākoņiem lāsoja ūdens.
5 Kalni izkusa Kunga priekšā –
Sīnajieša –
Kunga, Israēla Dieva, priekšā.
6 Šamgara, Anāta dēla, dienās
un Jaēlas dienās ceļi noklusuši,
taku minēji
iet apkārtceļus.
7 Noklusuši ciematnieki,
Israēlā tie apklusuši,
līdz cēlos es – Debora,
līdz cēlos es – māte Israēlā!
8 Israēls izvēlas jaunus dievus,
un nu karš jau vārtos!
Ja vēl kāds vairogs būtu redzams vai šķēps
uz četrdesmit tūkstošiem Israēlā!
9 Mana sirds ir ar Israēla vadoņiem,
kas sevi ziedo tautai.
Slavējiet Kungu!
10 Kas uz dārgiem ēzeļiem jājat,
uz paklājiem sēžat
un pa ceļiem ejat – vēstiet!
11 Skaļāk kā ūdens smēlēji starp dzirdinātavām,
tie lai tur daudzina Kunga taisnīgos darbus,
viņa ciematnieku taisnīgos darbus Israēlā,
kad tie sanākuši Kunga tautas vārtos.
12 Mosties, mosties jel, Debora!
Mosties, mosties jel, dziesmu sāc!
Celies, Bārāk,
gūsti savus gūstekņus, Abīnoama dēls!
13 Tad devās lejā tautas dižciltīgo atlikums,
Kungs manis dēļ devās lejā pret spēkavīriem!
14 No Efraima, kura saknes Amālēkā,
tev seko Benjamīns tavu ļaužu pulkā.
No Māhīras nāk lejup pavēlnieki,
no Zebulona – vadoņu zižļu nesēji.
15 Mani vadoņi Isašarā – kopā ar Deboru,
un Isašars tāpat kā Bārāks
ielejā izsūtīts kājām.
Pie Rūbena strautiem gan vareni lēma…
16 Kādēļ gan sēdi starp aplokiem? –
Vai lai klausītos ganu stabules!?
Gar Rūbena strautiem
gan vareni sprieda…
17 Gileāds apmeties viņpus Jordānas,
bet Dans – kādēļ tas vēl paliek uz kuģiem?
Ašers mīt jūras piekrastē,
apmetas savās kuģu piestātnēs.
18 Taču Zebulons – tauta, kas savu dzīvību nievā, gatavs mirt,
tāpat arī Naftalis – augstieņu laukos.
19 Sanākuši ķēniņi izkaroties,
tad nu izkarojās Kanaāna ķēniņi
Taanahā pie Megido ūdeņiem,
bet sudraba laupījumu nedabūja.
20 No debesīm karoja zvaigznes,
no saviem ceļiem tās pret Sīsru karoja!
21 Kīšonas straume tos aizskaloja,
mūžsenā straume, Kīšonas straume.
Uz priekšu! Esi stipra, mana dvēsele!
22 Tad klaudzēja zirga pakavi
no aulekšiem, viņa vareno auļiem.
23 “Lāsts Merozai!” saka Kunga eņģelis,
“lādēt nolādēti tās iemītnieki,
jo tie nenāca palīgā Kungam,
palīgā Kungam pret spēkavīriem!”
24 Svētīta no sievām ir Jaēla,
kēnieša Hebera sieva,
no telšu mītniecēm vissvētītākā!
25 Viņš ūdeni lūdza,
viņa pienu deva!
Dižcilša kausā
viņa krējumu sniedza!
26 Telts mietiņu viņa tvēra rokā
un strādnieka āmuru labajā rokā –
viņa nosita Sīsru,
sadragāja tam galvu,
sašķaidīja, caurdūra viņam deniņus!
27 Starp viņas kājām tas ļima, krita un gūla!
Starp viņas kājām tas saļima, nokrita –
kur saļimis bija, tur pakrita nokauts!
28 Pa logu izliekusies,
Sīsras māte griezīgi brēc
caur loga režģi:
“Kādēļ gan kavējas viņa kararati?
Kādēļ gan vilcinās kararatu vilcēju soļi?”
29 Gudrākās no galma sievām bilst,
un viņa pati atkārto vārdus:
30 “Vai gan tie negrābj, nedala laupījumu?! –
Vienu, divas meičas ik vīram!
Raibu drānu laupījums Sīsram!
Raibu drānu laupījums, izšuvums!
Pa diviem izšūtiem tērpiem
ik laupītās kaklam!”
31 Tā, Kungs, lai iet bojā visi tavi ienaidnieki!
Bet tie, kas viņu mīl, lai ir kā uzlecoša saule savā spēkā!”
Un zemei bija miers četrdesmit gadus.
Un zemei bija miers četrdesmit gadus.
Deboras dziesma
1 Šādi todien dziedāja Debora un Bārāks, Abīnoama dēls:
2 “Kā plīv Israēla matu cirtas! –
Tauta sevi ziedo! – Slavējiet Kungu!
3 Ķēniņi, klausieties, augstmaņi, dzirdiet! –
Es – Kungam, es dziedāšu viņam,
spēlēšu Kungam, Israēla Dievam!
4 Kungs, kad tu no Seīras izgāji,
no Edoma laukiem iznāci,
tad drebēja zeme un rasoja debess,
no mākoņiem lāsoja ūdens.
5 Kalni izkusa Kunga priekšā –
Sīnajieša –
Kunga, Israēla Dieva, priekšā.
6 Šamgara, Anāta dēla, dienās
un Jaēlas dienās ceļi noklusuši,
taku minēji
iet apkārtceļus.
7 Noklusuši ciematnieki,
Israēlā tie apklusuši,
līdz cēlos es – Debora,
līdz cēlos es – māte Israēlā!
8 Israēls izvēlas jaunus dievus,
un nu karš jau vārtos!
Ja vēl kāds vairogs būtu redzams vai šķēps
uz četrdesmit tūkstošiem Israēlā!
9 Mana sirds ir ar Israēla vadoņiem,
kas sevi ziedo tautai.
Slavējiet Kungu!
10 Kas uz dārgiem ēzeļiem jājat,
uz paklājiem sēžat
un pa ceļiem ejat – vēstiet!
11 Skaļāk kā ūdens smēlēji starp dzirdinātavām,
tie lai tur daudzina Kunga taisnīgos darbus,
viņa ciematnieku taisnīgos darbus Israēlā,
kad tie sanākuši Kunga tautas vārtos.
12 Mosties, mosties jel, Debora!
Mosties, mosties jel, dziesmu sāc!
Celies, Bārāk,
gūsti savus gūstekņus, Abīnoama dēls!
13 Tad devās lejā tautas dižciltīgo atlikums,
Kungs manis dēļ devās lejā pret spēkavīriem!
14 No Efraima, kura saknes Amālēkā,
tev seko Benjamīns tavu ļaužu pulkā.
No Māhīras nāk lejup pavēlnieki,
no Zebulona – vadoņu zižļu nesēji.
15 Mani vadoņi Isašarā – kopā ar Deboru,
un Isašars tāpat kā Bārāks
ielejā izsūtīts kājām.
Pie Rūbena strautiem gan vareni lēma…
16 Kādēļ gan sēdi starp aplokiem? –
Vai lai klausītos ganu stabules!?
Gar Rūbena strautiem
gan vareni sprieda…
17 Gileāds apmeties viņpus Jordānas,
bet Dans – kādēļ tas vēl paliek uz kuģiem?
Ašers mīt jūras piekrastē,
apmetas savās kuģu piestātnēs.
18 Taču Zebulons – tauta, kas savu dzīvību nievā, gatavs mirt,
tāpat arī Naftalis – augstieņu laukos.
19 Sanākuši ķēniņi izkaroties,
tad nu izkarojās Kanaāna ķēniņi
Taanahā pie Megido ūdeņiem,
bet sudraba laupījumu nedabūja.
20 No debesīm karoja zvaigznes,
no saviem ceļiem tās pret Sīsru karoja!
21 Kīšonas straume tos aizskaloja,
mūžsenā straume, Kīšonas straume.
Uz priekšu! Esi stipra, mana dvēsele!
22 Tad klaudzēja zirga pakavi
no aulekšiem, viņa vareno auļiem.
23 “Lāsts Merozai!” saka Kunga eņģelis,
“lādēt nolādēti tās iemītnieki,
jo tie nenāca palīgā Kungam,
palīgā Kungam pret spēkavīriem!”
24 Svētīta no sievām ir Jaēla,
kēnieša Hebera sieva,
no telšu mītniecēm vissvētītākā!
25 Viņš ūdeni lūdza,
viņa pienu deva!
Dižcilša kausā
viņa krējumu sniedza!
26 Telts mietiņu viņa tvēra rokā
un strādnieka āmuru labajā rokā –
viņa nosita Sīsru,
sadragāja tam galvu,
sašķaidīja, caurdūra viņam deniņus!
27 Starp viņas kājām tas ļima, krita un gūla!
Starp viņas kājām tas saļima, nokrita –
kur saļimis bija, tur pakrita nokauts!
28 Pa logu izliekusies,
Sīsras māte griezīgi brēc
caur loga režģi:
“Kādēļ gan kavējas viņa kararati?
Kādēļ gan vilcinās kararatu vilcēju soļi?”
29 Gudrākās no galma sievām bilst,
un viņa pati atkārto vārdus:
30 “Vai gan tie negrābj, nedala laupījumu?! –
Vienu, divas meičas ik vīram!
Raibu drānu laupījums Sīsram!
Raibu drānu laupījums, izšuvums!
Pa diviem izšūtiem tērpiem
ik laupītās kaklam!”
31 Tā, Kungs, lai iet bojā visi tavi ienaidnieki!
Bet tie, kas viņu mīl, lai ir kā uzlecoša saule savā spēkā!”
Un zemei bija miers četrdesmit gadus.
Un zemei bija miers četrdesmit gadus.
