Dāvids tiek svaidīts par Jūdas ķēniņu
1 Pēc tam Dāvids jautāja Kungam: “Vai man doties uz kādu no Jūdas pilsētām?” Un Kungs viņam atbildēja: “Dodies!” Tad Dāvids jautāja: “Kurp man doties?” Un viņš atbildēja: “Uz Hebronu.” 2 Un Dāvids devās turp kopā ar abām sievām – jizreēlieti Ahīnoamu un karmelieša Nābāla atraitni Abīgailu. 3 Tāpat Dāvids ņēma līdzi arī vīrus, kas turējās kopā ar viņu – ikkatru ar viņa saimi –, un tie apmetās Hebronas apkārtnes pilsētās.
4 Tad atnāca Jūdas vīri, un viņi tur svaidīja Dāvidu par ķēniņu Jūdas namam. Un Dāvidam pastāstīja, ka Saulu apbedījuši vīri no Jābēšgileādas. 5 Dāvids sūtīja vēstnešus pie vīriem, kas Jābēšgileādā, un sacīja: “Jūs esat Kunga svētīti par to, ka izrādījāt laipnību savam kungam Saulam, viņu apbedīdami. 6 Tad nu arī Kungs izrādīs jums žēlastību un būs uzticams un arī es būšu jums vēlīgs, tādēļ ka jūs tā esat darījuši. 7 Tad nu lai jūsu rokas ir stipras un sirdis drošas, jo jūsu kungs Sauls ir miris, bet mani Jūdas nams ir svaidījis par savu ķēniņu!”
Īšbošets – ķēniņš pār Israēlu
8 Abnērs, Nēra dēls, Saula karaspēka virspavēlnieks, ņēma Saula dēlu Īšbošetu un aizveda pāri Jordānai uz Mahanaimu. 9 Viņš to iecēla par ķēniņu Gileādam, Ašeram, Jizreēlai, Efraimam, Benjamīnam un visam Israēlam. 10 Saula dēls Īšbošets bija četrdesmit gadus vecs, kad kļuva par Israēla ķēniņu, un viņš valdīja divus gadus. Vienīgi Jūdas nams sekoja Dāvidam. 11 Dāvida valdīšanas laiks Hebronā pār Jūdas namu bija septiņi gadi un seši mēneši.
12 Abnērs, Nēra dēls, kopā ar Saula dēla Īšbošeta kalpiem devās no Mahanaimas uz Gibeonu. 13 Ceļā devās arī Joābs, Cerūjas dēls, kopā ar Dāvida kalpiem, un viņi visi sastapās pie Gibeonas dīķa. Vieni apmetās dīķim vienā pusē un otri – otrā pusē. 14 Tad Abnērs teica Joābam: “Lai taču puiši ceļas un uzrīko mūsu priekšā sacīkstes!” Joābs atbildēja: “Lai notiek!” 15 Tad no Saula dēla Īšbošeta puses cēlās un iznāca divpadsmit benjamīnieši un arī no Dāvida kalpiem – divpadsmit vīri. 16 Tie grāba viens otru aiz galvas un grūda viens otram sānos zobenu un krita visi reizē. Šo vietu Gibeonā sauc par Helkatcūrīmu .
17 Kauja todien bija īpaši nežēlīga, un Dāvida kalpi sakāva Abnēru un Israēla vīrus. 18 Tur bija arī trīs Cerūjas dēli – Joābs, Abīšajs un Asāēls. Asāēls bija tik ātrs kā gazele laukā – 19 Asāēls dzinās pakaļ Abnēram, nenovērsdamies no Abnēra soļiem ne pa labi, ne pa kreisi. 20 Abnērs atskatījās un teica: “Vai tas esi tu, Asāēl?” Un tas atbildēja: “Es!” 21 Abnērs viņam sacīja: “Nogriezies uz vienu vai otru pusi, satver kādu no puišiem un ņem sev viņa ieročus.” Bet Asāēls negribēja beigt viņu vajāt. 22 Abnērs viņam vēlreiz sacīja: “Novērsies taču no manis! Kādēļ man tevi notriekt pie zemes, kā lai es pēc tam skatos acīs tavam brālim Joābam!” 23 Bet viņš neatstājās, un Abnērs ar šķēpa otru galu iedūra viņam vēderā. Šķēps izdūrās viņam cauri, viņš pakrita un uz vietas bija beigts. Ikviens, kas nonāca līdz vietai, kur Asāēls bija pakritis un miris, apstājās. 24 Bet Joābs un Abīšajs dzinās pakaļ Abnēram, un saule jau bija norietējusi, kad viņi nonāca pie Ammas pakalna, kas pirms Gīhas ceļā uz Gibeonas tuksnesi. 25 Benjamīnieši sapulcējās pie Abnēra – tie sastājās vienā pulkā pakalna galā. 26 Un Abnērs sauca Joābam: “Vai lai zobens rij bez mitas? Vai tad tu nezini, ka beigās būs rūgti? Cik ilgi tu vēl neteiksi ļaudīm, lai pārtrauc vajāt savus brāļus?” 27 Joābs atbildēja: “Dzīvs Dievs! Ja tu nebūtu runājis, tad tikai no rīta vīri beigtu vajāt savus brāļus.” 28 Joābs pūta ragu, un visi ļaudis apstājās un vairs nedzinās pakaļ israēliešiem un neturpināja cīņu. 29 Tad Abnērs ar saviem vīriem visu nakti gāja cauri Arābai, šķērsoja Jordānu, izgāja cauri aizai un nonāca Mahanaimā. 30 Joābs atgriezās no Abnēra vajāšanas, sapulcināja visus ļaudis, un no Dāvida kalpiem bez Asāēla trūka tikai deviņpadsmit vīru. 31 Bet no Abnēra vīriem benjamīniešiem Dāvida kalpi bija nokāvuši trīs simti sešdesmit vīru. 32 Asāēlu viņi aiznesa un apbedīja viņa tēva kapā Betlēmē. Tad Joābs un viņa vīri gāja visu nakti, un rītausmā tie nonāca Hebronā.
Dāvids tiek svaidīts par Jūdas ķēniņu
1 Pēc tam Dāvids jautāja Kungam: “Vai man doties uz kādu no Jūdas pilsētām?” Un Kungs viņam atbildēja: “Dodies!” Tad Dāvids jautāja: “Kurp man doties?” Un viņš atbildēja: “Uz Hebronu.” 2 Un Dāvids devās turp kopā ar abām sievām – jizreēlieti Ahīnoamu un karmelieša Nābāla atraitni Abīgailu. 3 Tāpat Dāvids ņēma līdzi arī vīrus, kas turējās kopā ar viņu – ikkatru ar viņa saimi –, un tie apmetās Hebronas apkārtnes pilsētās.
4 Tad atnāca Jūdas vīri, un viņi tur svaidīja Dāvidu par ķēniņu Jūdas namam. Un Dāvidam pastāstīja, ka Saulu apbedījuši vīri no Jābēšgileādas. 5 Dāvids sūtīja vēstnešus pie vīriem, kas Jābēšgileādā, un sacīja: “Jūs esat Kunga svētīti par to, ka izrādījāt laipnību savam kungam Saulam, viņu apbedīdami. 6 Tad nu arī Kungs izrādīs jums žēlastību un būs uzticams un arī es būšu jums vēlīgs, tādēļ ka jūs tā esat darījuši. 7 Tad nu lai jūsu rokas ir stipras un sirdis drošas, jo jūsu kungs Sauls ir miris, bet mani Jūdas nams ir svaidījis par savu ķēniņu!”
Īšbošets – ķēniņš pār Israēlu
8 Abnērs, Nēra dēls, Saula karaspēka virspavēlnieks, ņēma Saula dēlu Īšbošetu un aizveda pāri Jordānai uz Mahanaimu. 9 Viņš to iecēla par ķēniņu Gileādam, Ašeram, Jizreēlai, Efraimam, Benjamīnam un visam Israēlam. 10 Saula dēls Īšbošets bija četrdesmit gadus vecs, kad kļuva par Israēla ķēniņu, un viņš valdīja divus gadus. Vienīgi Jūdas nams sekoja Dāvidam. 11 Dāvida valdīšanas laiks Hebronā pār Jūdas namu bija septiņi gadi un seši mēneši.
12 Abnērs, Nēra dēls, kopā ar Saula dēla Īšbošeta kalpiem devās no Mahanaimas uz Gibeonu. 13 Ceļā devās arī Joābs, Cerūjas dēls, kopā ar Dāvida kalpiem, un viņi visi sastapās pie Gibeonas dīķa. Vieni apmetās dīķim vienā pusē un otri – otrā pusē. 14 Tad Abnērs teica Joābam: “Lai taču puiši ceļas un uzrīko mūsu priekšā sacīkstes!” Joābs atbildēja: “Lai notiek!” 15 Tad no Saula dēla Īšbošeta puses cēlās un iznāca divpadsmit benjamīnieši un arī no Dāvida kalpiem – divpadsmit vīri. 16 Tie grāba viens otru aiz galvas un grūda viens otram sānos zobenu un krita visi reizē. Šo vietu Gibeonā sauc par Helkatcūrīmu .
17 Kauja todien bija īpaši nežēlīga, un Dāvida kalpi sakāva Abnēru un Israēla vīrus. 18 Tur bija arī trīs Cerūjas dēli – Joābs, Abīšajs un Asāēls. Asāēls bija tik ātrs kā gazele laukā – 19 Asāēls dzinās pakaļ Abnēram, nenovērsdamies no Abnēra soļiem ne pa labi, ne pa kreisi. 20 Abnērs atskatījās un teica: “Vai tas esi tu, Asāēl?” Un tas atbildēja: “Es!” 21 Abnērs viņam sacīja: “Nogriezies uz vienu vai otru pusi, satver kādu no puišiem un ņem sev viņa ieročus.” Bet Asāēls negribēja beigt viņu vajāt. 22 Abnērs viņam vēlreiz sacīja: “Novērsies taču no manis! Kādēļ man tevi notriekt pie zemes, kā lai es pēc tam skatos acīs tavam brālim Joābam!” 23 Bet viņš neatstājās, un Abnērs ar šķēpa otru galu iedūra viņam vēderā. Šķēps izdūrās viņam cauri, viņš pakrita un uz vietas bija beigts. Ikviens, kas nonāca līdz vietai, kur Asāēls bija pakritis un miris, apstājās. 24 Bet Joābs un Abīšajs dzinās pakaļ Abnēram, un saule jau bija norietējusi, kad viņi nonāca pie Ammas pakalna, kas pirms Gīhas ceļā uz Gibeonas tuksnesi. 25 Benjamīnieši sapulcējās pie Abnēra – tie sastājās vienā pulkā pakalna galā. 26 Un Abnērs sauca Joābam: “Vai lai zobens rij bez mitas? Vai tad tu nezini, ka beigās būs rūgti? Cik ilgi tu vēl neteiksi ļaudīm, lai pārtrauc vajāt savus brāļus?” 27 Joābs atbildēja: “Dzīvs Dievs! Ja tu nebūtu runājis, tad tikai no rīta vīri beigtu vajāt savus brāļus.” 28 Joābs pūta ragu, un visi ļaudis apstājās un vairs nedzinās pakaļ israēliešiem un neturpināja cīņu. 29 Tad Abnērs ar saviem vīriem visu nakti gāja cauri Arābai, šķērsoja Jordānu, izgāja cauri aizai un nonāca Mahanaimā. 30 Joābs atgriezās no Abnēra vajāšanas, sapulcināja visus ļaudis, un no Dāvida kalpiem bez Asāēla trūka tikai deviņpadsmit vīru. 31 Bet no Abnēra vīriem benjamīniešiem Dāvida kalpi bija nokāvuši trīs simti sešdesmit vīru. 32 Asāēlu viņi aiznesa un apbedīja viņa tēva kapā Betlēmē. Tad Joābs un viņa vīri gāja visu nakti, un rītausmā tie nonāca Hebronā.
