Deboras dziesma
1 Šādi todien dziedāja Debora un Bārāks, Abīnoama dēls:
2 “Kā plīv Israēla matu cirtas! –
Tauta sevi ziedo! – Slavējiet Kungu!
3 Ķēniņi, klausieties, augstmaņi, dzirdiet! –
Es – Kungam, es dziedāšu viņam,
spēlēšu Kungam, Israēla Dievam!
4 Kungs, kad tu no Seīras izgāji,
no Edoma laukiem iznāci,
tad drebēja zeme un rasoja debess,
no mākoņiem lāsoja ūdens.
5 Kalni izkusa Kunga priekšā –
Sīnajieša –
Kunga, Israēla Dieva, priekšā.
6 Šamgara, Anāta dēla, dienās
un Jaēlas dienās ceļi noklusuši,
taku minēji
iet apkārtceļus.
7 Noklusuši ciematnieki,
Israēlā tie apklusuši,
līdz cēlos es – Debora,
līdz cēlos es – māte Israēlā!
8 Israēls izvēlas jaunus dievus,
un nu karš jau vārtos!
Ja vēl kāds vairogs būtu redzams vai šķēps
uz četrdesmit tūkstošiem Israēlā!
9 Mana sirds ir ar Israēla vadoņiem,
kas sevi ziedo tautai.
Slavējiet Kungu!
10 Kas uz dārgiem ēzeļiem jājat,
uz paklājiem sēžat
un pa ceļiem ejat – vēstiet!
11 Skaļāk kā ūdens smēlēji starp dzirdinātavām,
tie lai tur daudzina Kunga taisnīgos darbus,
viņa ciematnieku taisnīgos darbus Israēlā,
kad tie sanākuši Kunga tautas vārtos.
12 Mosties, mosties jel, Debora!
Mosties, mosties jel, dziesmu sāc!
Celies, Bārāk,
gūsti savus gūstekņus, Abīnoama dēls!
13 Tad devās lejā tautas dižciltīgo atlikums,
Kungs manis dēļ devās lejā pret spēkavīriem!
14 No Efraima, kura saknes Amālēkā,
tev seko Benjamīns tavu ļaužu pulkā.
No Māhīras nāk lejup pavēlnieki,
no Zebulona – vadoņu zižļu nesēji.
15 Mani vadoņi Isašarā – kopā ar Deboru,
un Isašars tāpat kā Bārāks
ielejā izsūtīts kājām.
Pie Rūbena strautiem gan vareni lēma…
16 Kādēļ gan sēdi starp aplokiem? –
Vai lai klausītos ganu stabules!?
Gar Rūbena strautiem
gan vareni sprieda…
17 Gileāds apmeties viņpus Jordānas,
bet Dans – kādēļ tas vēl paliek uz kuģiem?
Ašers mīt jūras piekrastē,
apmetas savās kuģu piestātnēs.
18 Taču Zebulons – tauta, kas savu dzīvību nievā, gatavs mirt,
tāpat arī Naftalis – augstieņu laukos.
19 Sanākuši ķēniņi izkaroties,
tad nu izkarojās Kanaāna ķēniņi
Taanahā pie Megido ūdeņiem,
bet sudraba laupījumu nedabūja.
20 No debesīm karoja zvaigznes,
no saviem ceļiem tās pret Sīsru karoja!
21 Kīšonas straume tos aizskaloja,
mūžsenā straume, Kīšonas straume.
Uz priekšu! Esi stipra, mana dvēsele!
22 Tad klaudzēja zirga pakavi
no aulekšiem, viņa vareno auļiem.
23 “Lāsts Merozai!” saka Kunga eņģelis,
“lādēt nolādēti tās iemītnieki,
jo tie nenāca palīgā Kungam,
palīgā Kungam pret spēkavīriem!”
24 Svētīta no sievām ir Jaēla,
kēnieša Hebera sieva,
no telšu mītniecēm vissvētītākā!
25 Viņš ūdeni lūdza,
viņa pienu deva!
Dižcilša kausā
viņa krējumu sniedza!
26 Telts mietiņu viņa tvēra rokā
un strādnieka āmuru labajā rokā –
viņa nosita Sīsru,
sadragāja tam galvu,
sašķaidīja, caurdūra viņam deniņus!
27 Starp viņas kājām tas ļima, krita un gūla!
Starp viņas kājām tas saļima, nokrita –
kur saļimis bija, tur pakrita nokauts!
28 Pa logu izliekusies,
Sīsras māte griezīgi brēc
caur loga režģi:
“Kādēļ gan kavējas viņa kararati?
Kādēļ gan vilcinās kararatu vilcēju soļi?”
29 Gudrākās no galma sievām bilst,
un viņa pati atkārto vārdus:
30 “Vai gan tie negrābj, nedala laupījumu?! –
Vienu, divas meičas ik vīram!
Raibu drānu laupījums Sīsram!
Raibu drānu laupījums, izšuvums!
Pa diviem izšūtiem tērpiem
ik laupītās kaklam!”
31 Tā, Kungs, lai iet bojā visi tavi ienaidnieki!
Bet tie, kas viņu mīl, lai ir kā uzlecoša saule savā spēkā!”
Un zemei bija miers četrdesmit gadus.
Un zemei bija miers četrdesmit gadus.
1 Tad Debora un Baraks, Abinoāma dēls, tanī dienā dziedāja šādu dziesmu, skandinādami:
2 „Ka Israēla patstāvības laikos vēl virsaiši valdīja, ka tad tauta devās karā brīvu prātu, par to slavējiet to Kungu!
3 Klausaities, ķēniņi, lieciet vērā, lielkungi! Es dziedāšu tam Kungam, es gribu koklēt tam Kungam, Israēla Dievam:
4 Kungs, kad Tu iznāci no Seīras, kad Tu izgāji no Edomas laukiem, tad zeme drebēja savos pamatos, tad ir debesis pārplūda, mākoņiem gāžoties zemē.
5 Kalni salīgojās tā Kunga priekšā, pat Sinaja kalns—tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā.
6 Šamgara, Anata dēla, senajās dienās un Jaēlas dienās ceļi bija no karavānām tukši: kam bija kāda teka staigājama, tie devās apkārt pa sānu ceļiem.
7 Apsīka garīgā rosme Israēlā, tautai trūka vadoņu, kamēr tu, Debora, cēlies, —tu, māte Israēlā.
8 Jaunus dievus izraudzīja sev tauta, bet arī tūliņ bija jau jauns karš pilsētu vārtu priekšā. Vai tika kāds vairogs, vai kāds šķēps redzēts to četrdesmit tūkstošu rokās, kas bija tolaik Israēlā?
9 Mana sirds pieder Israēla vadoņiem un brīvprātīgajiem tautas vidū: slavēts lai ir tas Kungs!
10 Jūs, kas jājat uz balti mirdzošām ēzeļu mātēm, jūs, kas sēžat uz persiešu audumiem, un tie, kas brīvi pastaigājaties pa ceļu, —apdomājiet!
11 Klau, pie ūdens akām daudzina dziesmās tā Kunga taisnīgos un svētības pilnos darbus, to labo, ko Israēls sasnie-dzis tā Kunga vadībā. Lai tā Kunga ļaudis iziet laukā pa saviem vārtiem.
12 Uzmosties, uzmosties, Debora! Mosties, ak uzmosties un dziedi dziesmu! Celies, Barak, un aizved gūstā savus gūstītājus, Abinoāma dēls!
13 Toreiz Israēls devās lejup ar saviem dižciltīgajiem, tā Kunga tauta gāja kā varoņu vienība tā Kunga vadībā.
14 No Ēfraima kalniem devās lejup tie, kuļru pagātnes saknes sniedzas Amaleka laikos, viņiem sekoja Benjamīns ar saviem pulkiem; no Machiras nonāca lejā pavēlnieki un no Zebulona tie, kas nes vadoņa zizli.
15 Un Isašara virsaiši cēlās kopā ar Deboru, jo Isašars ir līdzgaitnieks Barakam, strauji traukdamies lejup. Pie Rūbena strautiem tiek turētas jo svarīgas un kuplas sanāksmes.
16 „Kāpēc tad tu, Rūben, vēl kavējies aplokos? —Vai lai klausītos ganu stabuļu skaņas?“ Pie Rūbena strautiem tiek turētas jo svarīgas un lielas apspriedes.
17 Gileāds mierīgi palika viņpus Jardānas, —bet Dans? Kāpēc tad tas kavējas pie saviem kuģiem? Ašers mīt mierīgi jūras krastmalā un dzīvo tās līčos.
18 Taču Zebulons ir tauta, kas ar mieru ziedot savu dzīvību, un Naftalis to atdod augstienes laukos.
19 Sajāja ķēniņi, lai izkarotu karu, toreiz cits citu apkaroja Kānaāna ķēniņi Taānakā, pie Megidas ūdeņiem, bet sudraba laupījumu tie neguva.
20 No debesīm līdzi karoja zvaigznes, no saviem zvaigžņu ceļiem tās karoja pret Siseru.
21 Kišonas upe tos ir aizskalojusi sev līdzi, —ak, vecais strauts, Kišonas strauts, —iedves spēku manai dvēselei!
22 Toreiz dimdēt dimdēja zeme zem zirgu pakaviem, viņu varenajiem auļojot.
23 „Lādiet Merosu!“ Tā saka tā Kunga eņģelis: „Lādēdami lādiet viņas iedzīvotājus! Tāpēc, ka tie nav nākuši palīgā tam Kungam, —palīgā tam Kun-gam vareno pulkos!“
24 Svētīta lai ir visu sievu vidū Jaēla, kenieša Hebera sieva, —visu sievu starpā, kas vien mīt teltīs, tu esi vis-svētītākā!
25 Viņš lūdza ūdeni, —tā deva pienu; dižciltīgo kausā tā pasniedza krējumu.
26 Savu roku viņa izstiepa pēc telts mietiņa un savu labo roku pēc strādnieka vesera, un tad viņa sadragāja Siseru, sašķēla viņa galvu, satrieca un caururba viņa deniņus.
27 Pie viņas kājām tas sabruka, krita un palika guļam, pie viņas kājām tas palika, —jā, viņš krita; tur, kur viņš nogāzās, tur viņš arī nobeidzās un bija miris.
28 Pa logu laukā izliekdamās raugās Siseras māte, visu logu aizņem tās augums, un viņa skaļi sauc: „Kāpēc kavējas vina rati, ka tie nenāk? Kāpēc viņa kara ratu zirgu soļi tik lēni?“
29 Visgudrākās no viņas cienīgajām tai atbild, un ir viņa pati dod atbildi saviem vārdiem:
30 „Droši vien, —vai tad viņi neko nebūtu atraduši, —viņi taču dala atrasto laupījumu, vienu, jā, —divas sievietes ikkatram karavīram, raibas drēbes Siseram par laupījumu, raibas rakstītas drēbes daudzkrāsainas, mākslīgi izaustas drānas, pāris raibu austu lielu lakatu kā laupījumu ap pleciem kundzei.“
31 Tā lai, Kungs, aiziet bojā visi Tavi ienaidnieki! Bet tie, kas Viņu mīl, lai tie ir kā uzlecoša saule savā spēkā.“ Un zemei bija miers četrdesmit gadus.
