Benhadads uzbrūk Samarijai
1 Arāmas ķēniņš Benhadads sapulcināja visu savu karaspēku. Ar viņu kopā bija trīsdesmit divi ķēniņi, zirgi un kararati. Viņš devās augšup, aplenca Samariju un karoja pret to. 2 Viņš sūtīja sūtņus uz pilsētu pie Israēla ķēniņa Ahāba 3 un teica tam: “Tā saka Benhadads: tavs sudrabs un zelts ir mans, un tavas labākās sievas un tavi labākie dēli ir mani!” 4 Israēla ķēniņš atbildēja: “Ir tā, kā mans kungs, ķēniņš, sacīja. Es esmu tavs ar visu, kas man pieder.” 5 Bet sūtņi nāca vēlreiz un sacīja: “Tā saka Benhadads: es sūtīju pie tevis un sacīju, ka tev jādod man savs sudrabs, zelts, sievas un dēli. 6 Tādēļ rīt ap šo laiku es sūtīšu pie tevis kalpus un viņi pārmeklēs tavu namu un tavu kalpu namus, un tie paņems visu, ko viņu acis iekāros.” 7 Tad Israēla ķēniņš sasauca visus zemes vecajos un sacīja: “Saprotiet jel un redziet, ka šis meklē naidu, jo viņš sūtīja pēc manām sievām un dēliem, sudraba un zelta, un es taču viņam to neliedzu!” 8 Visi vecajie un tauta sacīja viņam: “Neklausi un nepiekrīti!” 9 Un viņš atbildēja Benhadada sūtņiem: “Sakiet manam kungam, ķēniņam: visu, ko tu liki sacīt savam kalpam pirmoreiz, es darīšu, bet šo lietu darīt es nevaru!” Un sūtņi aizgāja to pavēstīt. 10 Tad Benhadads sūtīja pie viņa un sacīja: “Lai dievi man dara tāpat un vēl vairāk! Samarijā nepietiks putekļu visu ļaužu riekšavām, kuri man seko!” 11 Un Israēla ķēniņš atbildēja: “Sakiet: tas, kurš zobenu tikko apjozis, lai nelielās kā tāds, kas to jau noņēmis.”
Ahāba uzvara
12 Tobrīd, kad Benhadads dzirdēja šos vārdus, viņš dzīroja teltīs ar ķēniņiem un uzsauca saviem kalpiem: “Taisieties!” Un tie gatavojās uzbrukt pilsētai. 13 Un, redzi, kāds pravietis nāca pie Israēla ķēniņa Ahāba un teica: “Tā saka Kungs: tu redzi visu šo lielo pulku – šodien es to nododu tavā rokā, lai tu zini, ka es esmu Kungs!” 14 Ahābs jautāja: “Kas to darīs?” Un pravietis atbildēja: “Tā saka Kungs: tavu pavalstu pārvaldnieku puiši.” – “Un kurš lai sāk kauju?” Viņš atbildēja: “Tu!” 15 Tad viņš sapulcināja pavalstu pārvaldnieku puišus, un to bija divi simti trīsdesmit divi. Pēc tam viņš sapulcināja visu tautu, visus Israēla dēlus, septiņus tūkstošus. 16 Dienas vidū viņi izgāja no pilsētas, bet Benhadads un trīsdesmit divi ķēniņi, kas viņam bija nākuši palīgā, teltīs dzēra un piedzērās. 17 Pavalstu pārvaldnieku puiši izgāja pirmie. Un Benhadadam tika ziņots: “No Samarijas ir izgājuši vīri.” 18 Viņš sacīja: “Ja tie nāk ar mieru, sagrābiet tos dzīvus, bet, ja nāk ar karu, arī tad sagrābiet dzīvus!” 19 Pavalstu pārvaldnieku puiši izgāja no pilsētas un karaspēks aiz tiem. 20 Tad viņi kāva cits citu, un aramieši bēga, bet Israēls tos vajāja. Arāmas ķēniņš Benhadads zirgā aizbēga kopā ar jātniekiem. 21 Israēla ķēniņš izgāja, satrieca zirgus un kararatus, un sakāva Arāmu lielā kaujā. 22 Tad pie Israēla ķēniņa pienāca pravietis un sacīja: “Esi stiprs, zini un redzi, kas tev darāms, jo Arāmas ķēniņš nāks pret tevi nākamajā pavasarī.”
23 Arāmas ķēniņa kalpi sacīja: “Viņu dievi ir kalnu dievi, tādēļ viņi bija stiprāki par mums. Ja mēs ar viņiem cīnītos līdzenumā, vai tad mēs nebūtu stiprāki par tiem? 24 Tad nu dari tā – atcel ķēniņus un liec viņu vietā virsniekus, 25 bet pats savāc sev tikpat lielu karaspēku, kā pazaudēji, – zirgu lai ir tikpat, cik bija, un kararatu lai ir tikpat, cik bija, – tad cīnīsimies ar tiem līdzenumā. Vai mēs nebūsim par viņiem stiprāki?” Viņš tos uzklausīja un tā darīja.
26 Nākamajā pavasarī Benhadads izrīkoja aramiešus un devās uz Afēku karot ar Israēlu. 27 Arī Israēla dēli tika izrīkoti un apgādāti, un tie izgāja tiem pretī. Israēla dēli apmetās tiem pretī, un to bija tik vien kā divi kazu pulciņi, bet aramieši piepildīja visu zemi. 28 Un Dieva vīrs pienāca klāt un sacīja Israēla ķēniņam: “Tā saka Kungs: tādēļ ka Arāms ir sacījis: Kungs ir kalnu dievs, bet nav ieleju dievs, – es nodošu visu šo lielo pulku tavā rokā, un jūs zināsiet, ka es esmu Kungs!” 29 Septiņas dienas viņi stāvēja, apmetušies viens otram pretī, bet septītajā dienā sākās kauja, un Israēla dēli kāva Arāmu – simts tūkstošus kājnieku vienā dienā. 30 Atlikušie bēga uz Afēku, bet mūris sagruva pār divdesmit septiņiem tūkstošiem atlikušo vīru. Benhadads izbēga un bēguļoja pa pilsētu no viena nama uz otru.
31 Tad viņa kalpi tam sacīja: “Klau, mēs taču esam dzirdējuši, kādi ir Israēla nama ķēniņi, ka tie ir žēlsirdīgi ķēniņi! Tad nu tinam maisus ap gurniem un virves ap galvām un izejam pie Israēla ķēniņa, varbūt viņš atstāj tevi dzīvu!” 32 Tie tina maisus ap gurniem un virves ap galvām, nāca pie Israēla ķēniņa un teica: “Tavs kalps Benhadads saka: atstāj jel mani dzīvu!” Un ķēniņš atbildēja: “Vai viņš vēl dzīvs? Viņš ir mans brālis!” 33 Vīri viņa teikto saprata kā zīmi un steidzās to apstiprināt, sacīdami: “Benhadads ir tavs brālis!” Un viņš sacīja: “Ejiet un atvediet viņu!” Tad Benhadads iznāca pie viņa, un viņš lika tam kāpt ratos. 34 Un Benhadads viņam sacīja: “Es tev atdošu pilsētas, kuras mans tēvs atņēma tavam tēvam, un Damaskā tu varēsi taisīt tirgus ielas, tāpat kā mans tēvs darīja Samarijā.” Tad Ahābs teica: “Ar šādu derību es tevi atlaižu.” Viņi noslēdza derību, un viņš to atlaida.
Dieva spriedums par Ahābu
35 Kāds vīrs no praviešu dēliem Kunga vārdā teica otram: “Nu, sit man!” – bet tas liedzās sist. 36 Tad viņš tam sacīja: “Tādēļ ka tu neklausīji Kunga balsij, tiklīdz tu no manis aiziesi, tevi nogalēs lauva.” Kad tas aizgāja, lauva to notvēra un nogalēja. 37 Bet tas sastapa citu vīru un sacīja: “Nu, sit man!” Un tas vīrs viņam sita un ievainoja. 38 Tad pravietis gāja un nostājās ķēniņam ceļā un padarīja sevi neatpazīstamu ar apsēju pār acīm. 39 Kad ķēniņš gāja garām, viņš sauca: “Tavs kalps gāja kaujā, un, redzi, kāds nāca un pieveda man gūstekni, sacīdams: sargā šo vīru, ja viņš pazudīs, tava dzīvība būs viņa dzīvības vietā vai arī tev būs jāmaksā talants sudraba, – 40 bet, kamēr tavs kalps rīkojās, tikmēr tas pazuda.” Israēla ķēniņš viņam sacīja: “Lai tavs spriedums ir tāds, kā tu saki!” 41 Tad viņš steigšus norāva apsēju no acīm, un Israēla ķēniņš pazina, ka tas ir viens no praviešiem. 42 Un tas sacīja: “Tā saka Kungs: tādēļ ka tu atlaidi manis nolādētu vīru, tava dzīvība būs viņa dzīvības vietā un tava tauta – viņa tautas vietā!” 43 Un Israēla ķēniņš gāja uz savu namu drūms un saīdzis un nonāca Samarijā.
1 Bet Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku, un trīsdesmit divi ķēniņi bija kopā ar viņu, un viņam bija ir zirgi, ir rati. Un viņš devās uzbrukumā, ielenca Samariju un karoja pret to.
2 Un viņš aizsūtīja vēstnešus pie Israēla ķēniņa Ahaba pilsētā,
3 Un viņš tam ziņoja: „Tā saka Ben-Hadads: man pieder tavs sudrabs un tavs zelts, un arī tāpat tavas sievas un tavi krietnie dēli būs mani.“
4 Un Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: „Kā tu jau, mans kungs un ķēniņ, esi teicis: es esmu tavs ar visu, kas man pieder.“
5 Tad vēstneši atkal atgriezās un sacīja: „Tā saka Ben-Hadads: es jau tiku sūtījis pie tevis un pateicis: izdod man savu sudrabu un savu zeltu, savas sievas un savus dēlus,
6 Un tādēļ es rītu ap šo pašu laiku nosūtīšu pie tevis savus kalpus. Tie pārmeklēs tavu namu un tavu kalpu namus, un lai tad notiek tā, ka visu to, kas vien viņiem patīk, tie paņem savā rīcībā un to arī patur.“
7 Tad Israēla ķēniņš saaicināja visus zemes vecajus un sacīja: „Lūdzu vērojiet un izprotiet pareizi, cik ļauna ir šā cilvēka rīcība pret mani, jo kad viņš bija atsūtījis pie manis savus sūtņus un prasījā pēc manām sievām un pēc maniem dēliem, mana sudraba un mana zelta, es viņa prasību netiku noraidījis.“
8 Un visi vecaji un visa tauta sacīja tam: „Nepaklausi un nepiekāpies viņam!“
9 Tad tas sacīja Ben-Hadada vēstnešiem: „Sakiet manam, jūsu ķēniņam: visu, ko tu pirmo reizi vēstīji savam kalpam, to es pildīšu, bet šo prasību es nu gan pildīt nevaru.“ Un vēstneši aizgāja un aiznesa šo atbildi savam ķēniņam.
10 Tad Ben-Hadads atkal sūtīja sūtņus un vēstīja: „Lai man dievi dara tā kā līdz šim, vai lai pieliek vēl ko vairāk: bet Samarijas putekļu diezin vai pietiktu to kafa vīru saujām, kas man paklausīgi seko!“
11 Bet Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: „Atbildiet šādi: Lai tas, kas apjož zobenu, nelielās, it kā tas būtu to jau nolicis.“
12 Un notika, kad Ben-Hadads šo vārdu dzirdēja, —tolaik viņš patlaban dziroja kopā ar ķēniņiem savā teltī—, tad viņs sacīja saviem kalpiem: „Taisaities!“ Un tie sakārtojās uzbrukumam pret pilsētu.
13 Un, lūk, kāds pravietis piegāja pie ķēniņa Ahaba un sacīja: „Tā saka tas Kungs: Vai tu redzi visu šo milzīgo karaspēka daudzumu? Tad zini, ka Es šodien tos nodošu tavā rokā, lai tu atzītu, ka Es esmu tas Kungs!“
14 Bet Ahabs jautāja: „Kādā tad veidā?“ Un viņš atbildēja: „Ar zemes pārvaldnieku un labiešu jaužu palīdzību—tā sacījis tas Kungs.“ Un Ahabs prasīja: „Kas lai uzsāk kauju?“ Un tas sacīja: „Tu.“
15 Un viņš pārskaitīja zemes pārvaldnieku un labiešu ļaudis, un tādu bija divi simti un trīsdesmit divi. Un pēc tam viņš saskaitīja visu Israēla bērnu kopējo karaspēku, un tajā bija septiņi tūkstoši.
16 Un tie devās uzbrukumā pusdienas laikā, kad Ben-Hadads tieši iebaudīja vīnu ar ķēniņiem savā teltī un bija piedzēries, ir viņš pats, ir tie trīsdesmit divi ķēniņi, kas tam bija nākuši palīgā.
17 Un pirmie devās uzbrukumā zemes pārvaldnieku un labiešu jaunekļi. Bet Ben-Hadads izsūtīja izlūkus, un tie viņam pavēstīja, ka no Samarijas izgājuši vīri un virzās uz priekšu.
18 Un viņš sacīja: „Ja tie nākuši mierīgā nolūkā, tad satveriet tos dzīvus, bet ja tie nākuši ar nolūku karot, arī tad satveriet tos dzīvus!“
19 Kad nu šie zemes pārvaldnieku un labiešu ļaudis bija devušies no pilsētas laukā, un karaspēks tiem sekoja, tad viņi uzbruka jo spēcīgi,
20 Ikviens uzveica savu pretinieku, un aramieši metās bēgt, bet Israēls tos vajāja; arī Aramas ķēniņš Ben-Hadads aizbēga savā zirgā kopā ar jātniekiem.
21 Tad arī Israēla ķēniņš iznāca laukā, uzbruka zirgiem un braucējiem un sakāva aramiešus lielā kaujā.
22 Un pravietis pienāca pie Israēla ķēniņa un sacīja tam: „Ej, stiprinies, pārdomā un apsver, kas tev jādara, jo nākamajā gadā Aramas ķēniņš tev atkal uzbruks.“
23 Bet Aramas ķēniņa karavadoņi sacīja viņam: „Viņu dievi ir kalnu dievi, tādēļ viņi ir bijuši spēcīgāki nekā mēs. Bet ja mums būtu ar viņiem jācīnās klajumā, varbūt ka tad mēs varētu viņus pieveikt?
24 Tāpēc rīkojies tagad šādi: atcel ķēniņus—ikvienu no savas vietas—un iecel viņu vietās zemes pārvaldniekus.
25 Bet pats izveido tādu karaspēku kā to, kuru tu zaudēji, un hec jaunus zirgus un ratus zaudēto vietā, tad sāksim ar viņiem kauju līdzenumā. Vai tad mēs gan neizrādīsimies par tiem stiprāki?“ Un ķēniņš paklausīja viņu balsij un tā arī izdarīja.
26 Un notika nākamajā gadā, ka Ben-Hadads sapulcēja Aramas ļaudis un devās uz Afeku, lai tur izcīnītu cīņu pret Israēlu.
27 Bet ari Israēla bērni tika sakārtoti un apgādāti ar pārtiku, un tie viņiem devās pretī. Un Israēla bērni apmetās nometnē viņu priekšā kā divi mazi kazu ganāmpulciņi, bet aramieši piepildīja visu apvidu.
28 Tad Dieva vīrs pienāca klāt un teica Israēla ķēniņam, sacīdams: „Tā saka tas Kungs: Tādēļ ka aramieši ir sacījuši, ka tas Kungs ir kalnu dievs, bet ne ieleju dievs, tad Es visu šo lielo puiku nododu tavā rokā, lai viņi atzīst, ka Es esmu tas Kungs.“
29 Un tie palika savās telšu nometnēs, apmetušies vieni pret otriem septiņas dienas. Bet septītajā dienā iesākās cīņa, un Israēla bērni sakāva aramiešus un nogalināja simt tūkstošus kājnieku vienā pašā dienā.
30 Pāri palikušie tad metās bēgt uz Afeku, pilsētā iekšā, bet mūris sabruka pār divdesmit un septiņiem tūkstošiem atlikušo vīru. Arī Ben-Hadads bēga un bēguļoja pilsētā no viena mitekļa otrā.
31 Tad viņa kalpi tam sacīja: „Mēs, lūk, esam dzirdējuši, ka Israēla nama ķēniņi ir žēlsirdīgi un augstsirdīgi ķēniņi, tāpēc tērpsim savus gurnus maisos un aptīsim savām galvām virves un iziesim tad ārā pie Israēla ķēniņa; varbūt ka mūsu dvēseles paliek dzīvas.“
32 Un viņi apjoza savus gurnus ar maisiem un aptina savas galvas ar virvēm un izgāja pie Israēla ķēniņa un sacīja: „Tavs kalps Ben-Hadads saka: kaut mana dvēsele varētu palikt dzīva.“ Un tas sacīja: „Vai tad viņš arvienu vēl ir dzīvs? Tas taču ir mans brālis.“
33 Šo teicienu šie vīri iztulkoja par labu zīmi, un de pasteidzās piesaistīt Ahabu pie viņa vārdiem, atkārtodami: „Tātad Ben-Hadads ir tavs brālis?“ Un viņš sacīja: „Ejiet un atvediet viņu!“ Un tie izveda pie viņa Ben-Hadadu, un viņš lika tam iekāpt ratos.
34 Tad Ben-Hadads sacīja viņam: „Tās pilsētas, kufas mans tēvs atņēma tavam tēvam, es gribu atdot, un ierīko sev tik plašus tirzniecības namus un laukumus Damaskā, kādus mans tēvs ierīkoja sev Samarijā.“ Uz to Ahabs atbildēja: „Uz šā nolīguma pamata es gribu tevi atlaist brīvībā.“ Un viņš noslēdza ar viņu derību un atlaida viņu.
35 Un tur bija kāds vīrs no praviešu mācekļiem, un tas sacīja tā Kunga ierosmē savam draugam: „Iesit man un ievaino mani!“ Bet šis vīrs liedzās tam sist.
36 Tad tas sacīja viņam: „Tādēļ ka tu neesi klausījis tā Kunga balsij, tad, lūk, kad būsi aizgājis prom no manis, lauva tevi saplēsīs.“ Un tiklīdz tas aizgāja no viņa sāniem, lauva nāca tam pretī un viņu saplosīja.
37 Un tad tas satika vēl citu vīru un sacīja: „Lūdzu, sit man un ievaino mani!“ Un tas vīrs to sita un viņu ievainoja.
38 Un šis pravietis devās tālāk un nostājās ķēniņam ceļā, bet padarīja sevi nepazīstamu, apsegdams savas acis ar kādu apsienamo.
39 Un tanī brīdī, kad ķēniņš gāja garām, viņš skaļi uzrunāja ķēniņu un sauca: „Tavs kalps bija izgājis kaujā, un tur, lūk, kāds augstāks karavīrs pagriezās pret mani, pieveda man kādu cilvēku un sacīja man: Uzraugi šo vīru. Bet ja tas pazudīs, tad tu ar savu dvēseli atbildēsi par viņa dvēseli, vai arī tikai ar veselu talentu sudraba tu varēsi to atsvērt.
40 Un kamēr nu tavam kalpam šis tas bija darāms, gūstekņa vairs nebija.“ —Un Israēla ķēniņš sacīja: „Tāds lai ir tavs taisnības spriedums, kā pats esi spriedis.“
41 Bet tad tas steidzīgi norāva apsienamo no savām acīm. Un Israēla ķēniņš pazina, ka tas bija viens no praviešiem.
42 Un viņš sacīja ķēniņam: „Tā saka tas Kungs: Tāpēc ka tu šo vīru, kūpi Es biju paredzējs bojā ejai, esi no savas rokas izlaidis, tad tagad lai tava dvēsele atbild par viņa dvēseli, un tava tauta par viņa tautu.“
43 Un Israēla ķēniņš atgriezās savās mājās saīdzis un dusmīgs un nonāca Samarijā.
