1 Then I being grieved did weep, and in my sorrow prayed, saying,
2 O Lord, thou art just, and all thy works and all thy ways are mercy and truth, and thou judgest truly and justly for ever.
3 Remember me, and look on me, punish me not for my sins and ignorances, and the sins of my fathers, who have sinned before thee:
4 For they obeyed not thy commandments: wherefore thou hast delivered us for a spoil, and unto captivity, and unto death, and for a proverb of reproach to all the nations among whom we are dispersed.
5 And now thy judgments are many and true: deal with me according to my sins and my fathers’: because we have not kept thy commandments, neither have walked in truth before thee.
6 Now therefore deal with me as seemeth best unto thee, and command my spirit to be taken from me, that I may be dissolved, and become earth: for it is profitable for me to die rather than to live, because I have heard false reproaches, and have much sorrow: command therefore that I may now be delivered out of this distress, and go into the everlasting place: turn not thy face away from me.
7 It came to pass the same day, that in Ecbatane a city of Media Sara the daughter of Raguel was also reproached by her father’s maids;
8 Because that she had been married to seven husbands, whom Asmodeus the evil spirit had killed, before they had lain with her. Dost thou not know, said they, that thou hast strangled thine husbands? thou hast had already seven husbands, neither wast thou named after any of them.
9 Wherefore dost thou beat us for them? if they be dead, go thy ways after them, let us never see of thee either son or daughter.
10 Whe she heard these things, she was very sorrowful, so that she thought to have strangled herself; and she said, I am the only daughter of my father, and if I do this, it shall be a reproach unto him, and I shall bring his old age with sorrow unto the grave.
11 Then she prayed toward the window, and said, Blessed art thou, O Lord my God, and thine holy and glorious name is blessed and honourable for ever: let all thy works praise thee for ever.
12 And now, O Lord, I set mine eyes and my face toward thee,
13 And say, Take me out of the earth, that I may hear no more the reproach.
14 Thou knowest, Lord, that I am pure from all sin with man,
15 And that I never polluted my name, nor the name of my father, in the land of my captivity: I am the only daughter of my father, neither hath he any child to be his heir, neither any near kinsman, nor any son of his alive, to whom I may keep myself for a wife: my seven husbands are already dead; and why should I live? but if it please not thee that I should die, command some regard to be had of me, and pity taken of me, that I hear no more reproach.
16 So the prayers of them both were heard before the majesty of the great God.
17 And Raphael was sent to heal them both, that is, to scale away the whiteness of Tobit’s eyes, and to give Sara the daughter of Raguel for a wife to Tobias the son of Tobit; and to bind Asmodeus the evil spirit; because she belonged to Tobias by right of inheritance. The selfsame time came Tobit home, and entered into his house, and Sara the daughter of Raguel came down from her upper chamber.
Tobita lūgšana
1 Pārlieku nobēdājies savā sirdī, es vaidēdams un šņukstēdams raudāju un lūdzu Dievu: 2 “Tu esi taisns, Kungs, un visi tavi darbi ir taisni, un visi tavi ceļi ir žēlsirdība un patiesība, tu tiesā pasauli. 3 Un tagad, Kungs, piemini mani un uzlūko mani, un neesi pārlieku bargs, tiesādams manus grēkus un manu un manu tēvu neapdomību, kad viņi grēkoja tavā priekšā. 4 Es nepaklausīju taviem baušļiem, un tu atdevi mūs par laupījumu gūstniecībai un nāvei, par piedauzību un aprunāšanu, un ķengāšanu pagāniem, starp kuriem tu mūs izklīdināji. 5 Tādēļ tavi daudzie tiesas spriedumi ir taisnīgi, lai tie tiktu izpildīti man par maniem grēkiem, jo es neesmu pildījis tavas pavēles un neesmu staigājis tavā priekšā taisni. 6 Tad nu rīkojies ar mani pēc savas labpatikas un pavēli ņemt manu garu prom no manis, lai es pazūdu no zemes virsas un topu par zemi, tādēļ ka man labāk ir mirt nekā dzīvot, jo esmu dzirdējis melīgus apmelojumus un esmu lielās bēdās. Kungs, pavēli, lai es pazūdu no šī posta, laid man doties, kur mīt Mūžīgais, neaizgriez savu vaigu no manis, Kungs, jo labāk man ir mirt nekā redzēt šo postu manā dzīvē un dzirdēt lamāšanu.”
Dievs uzklausa Tobita lūgšanu par dēmona nodarīto
7 Tajā pašā dienā mēdiešu zemē Ekbatanā Sāra, Raguēla meita, saņēma apvainojumus, ko viņai izteica tēva kalpone, 8 tādēļ ka Sāra bija izdota septiņiem vīriem, un ļaunais dēmons Asmodajs nokāva viņus, pirms viņi bija gulējuši ar viņu, kā precētām sievām pienākas. Kalpone viņai teica: “Tu esi nogalinājusi savus vīrus; redzi, tu esi izdota jau septiņiem vīriem, bet nevienam no tiem tu neskaities sieva. 9 Kādēļ tu mūs sit par saviem vīriem, ka viņi miruši? Ej prom ar viņiem, lai nekad neieraugām tev nedz dēlu, nedz meitu.” 10 Šajā pašā dienā viņa tapa bēdīga savā sirdī un, uzkāpusi sava tēva augšistabā, raudāja un gribēja pakārties. Bet pārdomājusi viņa sacīja: “Lai nepārmet manam tēvam un nesaka viņam: tev ir tikai viena mīļotā meita, un to pašu ļaunums ir nožņaudzis. Tā es savu tēvu vecumdienās aiz bēdām novedīšu nāves valstībā. Labāk būtu, ja es nepakārtos, bet lūgtu Kungu, lai nomirstu un man vairs nebūtu jādzird apvainojumi savā dzīvē.” 11 Tajā pašā brīdī viņa izpleta rokas uz loga pusi un lūgdama sacīja: “Esi slavēts, Dievs, Žēlotāj, un slavēts lai ir tavs vārds mūžam! Lai tevi slavē visi tavi darbi mūžīgi! 12 Un tagad uz tevi vērsts mans vaigs un manas acis uzlūko tevi: 13 pavēli, lai pazūdu no zemes, lai nekad vairs nedzirdu apvainojumus. 14 Tu zini, Kungs, Pavēlniek, ka esmu šķīsta no jebkādas vīra nešķīstības 15 un nav aptraipīts nedz mans vārds, nedz mana tēva vārds manas gūstniecības zemē. Esmu viendzimusī savam tēvam, un viņam nav cita bērna, kas varētu saņemt mantojumu, nedz arī kāds cilts brālis tuvinieks, nedz kāds cits viņa radinieks, ka sevi saglabātu tam par sievu. Jau ir pazudināti septiņi mani vīri, kādēļ lai man būtu vēl jādzīvo? Un, ja tev nav labpatikas mani nogalināt, Kungs, tagad uzklausi manu pārmetumu.” 16 Tajā pašā brīdī tika uzklausīta abu lūgšana Dieva godības priekšā 17 un tika nosūtīts Rafaēls abus dziedināt: Tobitu atbrīvot no viņa acu akluma, lai viņš ar savām acīm ieraudzītu Dieva gaismu, un Sāru, Raguēla meitu, dot Tobijam, Tobita dēlam, par sievu un atbrīvot viņu no ļaunā dēmona Asmodaja, tādēļ ka Tobijam ir tiesības viņu mantot pirmajam no tiem, kas grib viņu ņemt par sievu. Tajā pašā brīdī Tobits atgriezās no pagalma savā mājā un arī Sāra, Raguēla meita, nokāpa zemē no jumtistabas.
