1 And as they went on their journey, they came in the evening to the river Tigris, and they lodged there.
2 And when the young man went down to wash himself, a fish leaped out of the river, and would have devoured him.
3 Then the angel said unto him, Take the fish. And the young man laid hold of the fish, and drew it to land.
4 To whom the angel said, Open the fish, and take the heart and the liver and the gall, and put them up safely.
5 So the young man did as the angel commanded him; and when they had roasted the fish, they did eat it: then they both went on their way, till they drew near to Ecbatane.
6 Then the young man said to the angel, Brother Azarias, to what use is the heart and the liver and the gal of the fish?
7 And he said unto him, Touching the heart and the liver, if a devil or an evil spirit trouble any, we must make a smoke thereof before the man or the woman, and the party shall be no more vexed.
8 As for the gall, it is good to anoint a man that hath whiteness in his eyes, and he shall be healed.
9 And when they were come near to Rages,
10 The angel said to the young man, Brother, to day we shall lodge with Raguel, who is thy cousin; he also hath one only daughter, named Sara; I will speak for her, that she may be given thee for a wife.
11 For to thee doth the right of her appertain, seeing thou only art of her kindred.
12 And the maid is fair and wise: now therefore hear me, and I will speak to her father; and when we return from Rages we will celebrate the marriage: for I know that Raguel cannot marry her to another according to the law of Moses, but he shall be guilty of death, because the right of inheritance doth rather appertain to thee than to any other.
13 Then the young man answered the angel, I have heard, brother Azarias that this maid hath been given to seven men, who all died in the marriage chamber.
14 And now I am the only son of my father, and I am afraid, lest if I go in unto her, I die, as the other before: for a wicked spirit loveth her, which hurteth no body, but those which come unto her; wherefore I also fear lest I die, and bring my father’s and my mother’s life because of me to the grave with sorrow: for they have no other son to bury them.
15 Then the angel said unto him, Dost thou not remember the precepts which thy father gave thee, that thou shouldest marry a wife of thine own kindred? wherefore hear me, O my brother; for she shall be given thee to wife; and make thou no reckoning of the evil spirit; for this same night shall she be given thee in marriage.
16 And when thou shalt come into the marriage chamber, thou shalt take the ashes of perfume, and shalt lay upon them some of the heart and liver of the fish, and shalt make a smoke with it:
17 And the devil shall smell it, and flee away, and never come again any more: but when thou shalt come to her, rise up both of you, and pray to God which is merciful, who will have pity on you, and save you: fear not, for she is appointed unto thee from the beginning; and thou shalt preserve her, and she shall go with thee. Moreover I suppose that she shall bear thee children. Now when Tobias had heard these things, he loved her, and his heart was effectually joined to her.
Rafaēls māca Tobiju izmantot ārstniecībā zivis
1 Tad dēls izgāja un eņģelis līdz ar viņu, un suns iznāca viņam līdzi un aizgāja ar viņiem, un viņi divatā gāja, līdz ceļā uznāca nakts, un viņi apmetās nakšņot pie Tigrinas upes. 2 Kad dēls nokāpa noskalot kājas Tigrinas upē, no ūdens izlēkusi liela zivs gribēja nokost zēnam kāju, un viņš iekliedzās. 3 Eņģelis sacīja zēnam: “Satver to un savaldi.” Zēns sagrāba zivi un to krastā pievārēja. 4 Eņģelis viņam sacīja: “Pāršķel zivi un izņem tai žulti, sirdi un aknas un noglabā tās pie sevis, bet iekšas izmet, dziedināšanā noderīga ir tikai žults, sirds un aknas.” 5 Zēns pāršķēla zivi un pataupīja no tās žulti, sirdi un aknas, bet zivi izcepa un apēda, un pārpalikumu iesālīja. 6 Tad abi kopā viņi devās tālāk, līdz tuvojās mēdiešu zemei. 7 Tad zēns jautāja eņģelim: “Azarja, brāli, kas tās par zālēm zivs sirdī, aknās un žultī?” 8 Viņš atbildēja: “Zivs sirds un aknas – sadedzini tos vīra vai sievas priekšā, kad tiem ir piestājies dēmons vai kāds ļaunais gars, un jebkāda ļaunā klātbūtne bēgs un atstās tos mierā līdz mūža galam. 9 Un žults – ieberzē cilvēka acis, kuras ir apsēdis apduļķojums, uzpūt acīm, un tās būs veselas.”
Rafaēls sagatavo Tobiju lūgt Sāras roku
10 Kad viņš iegāja mēdiešu zemē un tuvojās Ekbatanai, 11 Rafaēls sacīja zēnam: “Tobij, brāli.” Un viņš atbildēja: “Jā, es te.” Un Rafaēls viņam sacīja: “Šonakt mums vajag pārnakšņot Raguēla namā, šis cilvēks ir tavs radinieks, un viņam ir meita, vārdā Sāra. 12 Cita dēla vai meitas viņam nav kā tikai Sāra, un pēc radniecības tu esi viņai vistuvāk, lai viņu mantotu sev, un visu viņas tēvam piederošo tev pienākas saņemt mantojumā; meitene ir ļoti saprātīga un drosmīga, un skaista, un viņas tēvs ir krietns vīrs.” 13 Tad viņš turpināja: “Tev pieder tiesības ņemt viņu sev, un tagad klausies manī, brāli: šo pašu vakaru es runāšu ar viņas tēvu par šo meiteni, lai mēs viņu ņemtu tev par līgavu, un, kad atgriezīsimies no Ragiem, rīkosim kāzas. Un zini – Raguēls nevarēs likt šķēršļus starp jums vai citam viņu atdot, jo tad viņš pēc Mozus grāmatas tiesas būtu pelnījis nāvi, tādēļ ka zina – pēc mantojuma tiesībām tev ir priekšroka ņemt viņa meitu par sievu, nevis kādam citam vīram. Un tagad uzklausi mani, brāli, mēs runāsim par šo meiteni jau šovakar un tev viņu saderināsim, un, atgriezdamies no Ragiem, ņemsim viņu sev līdzi un aizvedīsim uz tavām mājām.” 14 Tobijs atbildēja Rafaēlam: “Azarja, brāli, esmu dzirdējis, ka viņa ir bijusi izdota jau septiņiem vīriem un viņi visi miruši tajā pašā naktī, līdzko iegājuši pie viņas līgavas kambarī. Un es dzirdēju ļaudis runājam, ka dēmons nogalina tos, kas ieiet pie viņas. 15 Bet es esmu tēvam vienīgais dēls un baidos, vai, ieiedams pie viņas, nemirstu tāpat kā iepriekšējie, jo viņu mīl dēmons, kurš nevienam ļaunu nedara kā tikai tiem, kurus mēģina ar viņu saprecināt. Un tagad es baidos, ka nemirstu un nenovedu savu tēvu un savu māti dzīvus kapā no bēdām par mani; cita dēla viņiem nav, kas varētu viņus apglabāt.” 16 Bet eņģelis viņam sacīja: “Vai tu neatceries vārdus, ko tev pavēlēja tēvs, ka tev ir jāņem sieva no savas dzimtas? Un tagad uzklausi mani, brāli, par dēmonu vairs ne vārda, tādēļ ka viņai ir jākļūst par tavu sievu, un šajā naktī viņa tiks atdota tev par sievu. 17 Kad tu ieiesi līgavas kambarī, ņem no zivs aknām un sirds un ieliec kvēpināmo zāļu pelnos, tad izplatīsies smarža, un to odīs dēmons un bēgs no turienes un vairs nerādīsies viņas tuvumā līdz dzīves beigām. 18 Un, pirms tu viņai tuvojies, abi piecelieties un lūdziet Dievu un piesauciet debesu Kungu, lai notiek žēlastība un pār jums nāk izglābšanās; nebīsties, jo viņa tev ir saderināta pirms šā laika, un tu viņu izglābsi un viņa ies ar tevi, un es paredzu, ka tev būs no viņas bērni un tie būs tev brāļu vietā. Neiebilsti vairs ne vārda.” 19 Kad Tobijs dzirdēja Rafaēla vārdus, ka Sāra ir viņa cilts māsa no viņa tēva nama dzimuma, viņš to iemīlēja un viņa sirds tai ļoti pieķērās.
