1 And when they had supped, they brought Tobias in unto her.
2 And as he went, he remembered the words of Raphael, and took the ashes of the perfumes, and put the heart and the liver of the fish thereupon, and made a smoke therewith.
3 The which smell when the evil spirit had smelled, he fled into the utmost parts of Egypt, and the angel bound him.
4 And after that they were both shut in together, Tobias rose out of the bed, and said, Sister, arise, and let us pray that God would have pity on us.
5 Then began Tobias to say, Blessed art thou, O God of our fathers, and blessed is thy holy and glorious name for ever; let the heavens bless thee, and all thy creatures.
6 Thou madest Adam, and gavest him Eve his wife for an helper and stay: of them came mankind: thou hast said, It is not good that man should be alone; let us make unto him an aid like unto himself.
7 And now, O Lord, I take not this my sister for lust but uprightly: therefore mercifully ordain that we may become aged together.
8 And she said with him, Amen.
9 So they slept both that night. And Raguel arose, and went and made a grave,
10 Saying, I fear lest he also be dead.
11 But when Raguel was come into his house,
12 He said unto his wife Edna. Send one of the maids, and let her see whether he be alive: if he be not, that we may bury him, and no man know it.
13 So the maid opened the door, and went in, and found them both asleep,
14 And came forth, and told them that he was alive.
15 Then Raguel praised God, and said, O God, thou art worthy to be praised with all pure and holy praise; therefore let thy saints praise thee with all thy creatures; and let all thine angels and thine elect praise thee for ever.
16 Thou art to be praised, for thou hast made me joyful; and that is not come to me which I suspected; but thou hast dealt with us according to thy great mercy.
17 Thou art to be praised because thou hast had mercy of two that were the only begotten children of their fathers: grant them mercy, O Lord, and finish their life in health with joy and mercy.
18 Then Raguel bade his servants to fill the grave.
19 And he kept the wedding feast fourteen days.
20 For before the days of the marriage were finished, Raguel had said unto him by an oath, that he should not depart till the fourteen days of the marriage were expired;
21 And then he should take the half of his goods, and go in safety to his father; and should have the rest when I and my wife be dead.
Laulību naktī Tobijs sakauj dēmonu
1 Pabeiguši ēst un dzert, viņi gribēja doties gulēt. Viņi aizveda jaunekli un ieveda viņu kāzu istabā. 2 Tad Tobijs atcerējās Rafaēla vārdus un izņēma zivs aknas un sirdi no maisa, kur tos turēja, un ielika smaržīgo zāļu pelnos. 3 Un zivs smarža atturēja dēmonu, un tas aizbēga augšup uz Ēģiptes pusi, un Rafaēls dzinās viņam pakaļ un sasēja tur tam kājas un stingri to sasaistīja. 4 Viņi izgāja un aizslēdza kāzu istabas durvis. Un Tobijs piecēlās no zviļņa un sacīja: “Māsa, piecelies, lūgsim un izlūgsimies no mūsu Kunga, lai viņš par mums apžēlojas un mūs izglābj.” 5 Viņa piecēlās, un viņi sāka lūgt Dievu, lai tiktu glābti. Tie lūdza ar vārdiem: “Esi slavēts, mūsu tēvu Dievs, un lai slavēts tavs vārds uz visiem laikiem un audzēm, lai tevi slavē debesis un visa tava radība uz laiku laikiem. 6 Tu radīji Ādamu un radīji viņam palīgu, stiprinājumu Ievu, viņa sievu, un no viņiem abiem ir dzimis viss cilvēku dzimums, un tu esi sacījis: cilvēkam nav labi būt vienam, radīsim viņam palīgu – līdzīgu viņam. 7 Un tagad nevis maucības dēļ es sev ņemu šo savu sievu, bet nopietnībā, pavēli mūs abus apžēlot un nodzīvot mums kopā līdz vecumdienām.” 8 Un viņi kopā noteica: “Āmen, Āmen!” 9 Un viņi pavadīja nakti kopā.
Raguēls rīko laulību mielastu
10 No rīta piecēlies Raguēls pasauca pie sevis mājas kalpotājus, un viņi gāja rakt kapu, jo viņš nodomāja: “Ja nu viņš nomirst un mēs kļūstam par apsmieklu, un mūs apņirdz.” 11 Kad viņi beidza rakt kapu, Raguēls iegāja mājā, pasauca savu sievu 12 un sacīja: “Aizsūti kādu no kalponēm, lai tā iegājusi apskatās, vai viņš vēl ir dzīvs, un, ja miris, lai mēs viņu apglabājam, kamēr neviens to vēl nezina.” 13 Un viņi sūtīja kalponi – viņi paņēma lukturi un atvēra durvis, un viņa iegāja pie tiem un atrada tos abus aizmigušus guļam. 14 Izgājusi kalpone paziņoja viņiem, ka tie ir dzīvi un nekas slikts nav ar tiem noticis. 15 Un Raguēls slavēja debesu Dievu un sacīja: “Esi slavēts, Dievs, visā šķīstā un svētā slavināšanā, lai tevi slavē tavi svētie un visa tava radība, un visi tavi eņģeļi un tavi izredzētie uz visiem laiku laikiem. 16 Esi slavēts, ka esi mani iepriecinājis un ar mani nenotika, kā ļauni biju paredzējis, bet tu darīji man pēc savas lielās apžēlošanas. 17 Esi slavēts, jo tu esi apžēlojies par diviem viendzimušiem, arī turpmāk apžēlojies par viņiem, Kungs, dari, ka viņi veselīgi nodzīvo dzīvi ar līksmi un apžēlošanu.” 18 Un viņš pavēlēja mājas kalpiem vēl pirms rītausmas iestāšanās aizbērt kapu.
19 Tad Raguēls pavēlēja savai sievai cept daudz maizes, un, pie ganāmpulka nogājis, atveda divus vēršus un četrus aunus un lika tos nokaut, un viņi sāka gatavoties kāzām. 20 Un viņš pasauca Tobiju un sacīja viņam: “Četrpadsmit dienas tu nekur neiesi no šejienes, bet te paliksi un ēdīsi un dzersi pie manis, un priecēsi manas meitas dvēseli, kurai bija tik daudz jāizcieš. 21 No visa, kas man pieder, ņem pusi uzreiz un ej vesels pie sava tēva, un otra puse, kad es un mana sieva mirsim, arī būs jūsu. Esi drošs, manu zēn, es esmu tavs tēvs un Edna tava māte, un mēs būsim tavi un tavas sievas no šī laika uz mūžu. Esi drošs, mans dēls!”
