1 So Tobit made an end of praising God.
2 And he was eight and fifty years old when he lost his sight, which was restored to him after eight years: and he gave alms, and he increased in the fear of the Lord God, and praised him.
3 And when he was very aged he called his son, and the sons of his son, and said to him, My son, take thy children; for, behold, I am aged, and am ready to depart out of this life.
4 Go into Media my son, for I surely believe those things which Jonas the prophet spake of Nineve, that it shall be overthrown; and that for a time peace shall rather be in Media; and that our brethren shall lie scattered in the earth from that good land: and Jerusalem shall be desolate, and the house of God in it shall be burned, and shall be desolate for a time;
5 And that again God will have mercy on them, and bring them again into the land, where they shall build a temple, but not like to the first, until the time of that age be fulfilled; and afterward they shall return from all places of their captivity, and build up Jerusalem gloriously, and the house of God shall be built in it for ever with a glorious building, as the prophets have spoken thereof.
6 And all nations shall turn, and fear the Lord God truly, and shall bury their idols.
7 So shall all nations praise the Lord, and his people shall confess God, and the Lord shall exalt his people; and all those which love the Lord God in truth and justice shall rejoice, shewing mercy to our brethren.
8 And now, my son, depart out of Nineve, because that those things which the prophet Jonas spake shall surely come to pass.
9 But keep thou the law and the commandments, and shew thyself merciful and just, that it may go well with thee.
10 And bury me decently, and thy mother with me; but tarry no longer at Nineve. Remember, my son, how Aman handled Achiacharus that brought him up, how out of light he brought him into darkness, and how he rewarded him again: yet Achiacharus was saved, but the other had his reward: for he went down into darkness. Manasses gave alms, and escaped the snares of death which they had set for him: but Aman fell into the snare, and perished.
11 Wherefore now, my son, consider what alms doeth, and how righteousness doth deliver. When he had said these things, he gave up the ghost in the bed, being an hundred and eight and fifty years old; and he buried him honourably.
12 And when Anna his mother was dead, he buried her with his father. But Tobias departed with his wife and children to Ecbatane to Raguel his father in law,
13 Where he became old with honour, and he buried his father and mother in law honourably, and he inherited their substance, and his father Tobit’s.
14 And he died at Ecbatane in Media, being an hundred and seven and twenty years old.
15 But before he died he heard of the destruction of Nineve, which was taken by Nabuchodonosor and Assuerus: and before his death he rejoiced over Nineve.
Tobita pēdējais padoms un nāve
1 Tobita pateicības vārdi beidzās.
2 Un Tobits nomira mierā simt divpadsmit gadu vecumā un godībā tika apglabāts Ninivē. Viņš bija sešdesmit divus gadus vecs, kad kļuva neredzīgs, un pēc tam, kad atguva redzi, dzīvoja labumā un darīja žēlsirdības darbus un vēl vairāk slavēja Dievu un cildināja Dieva varenību. 3 Pirms miršanas Tobits atsauca savu dēlu Tobiju un viņa septiņus dēlus un pavēlēja: “Dēls, ved prom savus bērnus, redzi, esmu kļuvis ļoti vecs, un man laiks jau mirt. 4 Bēdz uz mēdiešu zemi, dēls, jo es ticu Dieva vēstītajam par Ninivi, ko pravietoja Nahūms, ka tas viss būs un notiks Aturai un Ninivei. Viss, ko runājuši Israēla pravieši, kurus sūtījis Dievs, ir piepildījies un piepildīsies, un it nekas netiks pamazināts nevienā vēstījumā, un viss piepildīsies savā laikā. Izglābšanās drīzāk būs mēdiešu zemē nekā Asīrijā un Bābelē, jo es zinu, ka viss, ko sacījis Dievs, piepildīsies un no viņa vārdiem nekad nekas nezudīs, un mūsu brāļi, kas dzīvo Israēlā, no labās zemes visi tiks izklīdināti un aizvesti trimdā, un visa Israēla zeme tiks izpostīta, un Samarija un Jeruzāleme būs izpostīta, un Dieva nams būs bēdās un uz laiku tiks dedzināts. 5 Bet Dievs viņus atkal apžēlos, Dievs atvedīs viņus Israēla zemē, un viņi atkal cels namu, bet ne tā kā iepriekš – uz laiku –, kad noteiktais laiks piepildīsies. Pēc tam viņi visi atgriezīsies no gūstniecības zemēm un uzcels Jeruzālemi godājamu, Dieva nams tiks uzcelts tajā, kā par to pravietoja Israēla pravieši. 6 Un visas tautas pa visu zemi, visi atgriezīsies un bijās Dievu patiesi, un visi pametīs savus dievekļus, kas maldina viņus ar melīgu maldināšanu, un augsti teiks mūžības Dievu taisnībā. 7 Visi Israēla dēli, kas tiks izglābti tajās dienās, pieminēs Dievu patiesībā; viņi sapulcēsies un nāks uz Jeruzālemi un apmetīsies dzīvot uz mūžu Ābrahāma zemē drošībā, un tā tiks nodota viņiem; kas Dievu mīl, priecāsies patiesībā, un tie, kas grēkus dara un netaisnību, tiks noslaucīti no zemes. 8 Un tagad, bērni, es jums pavēlu, kalpojiet Dievam patiesībā un dariet to vislabāko viņa priekšā, un arī saviem bērniem pavēliet darīt taisnību un žēlsirdību, tā, lai viņi atcerētos Dievu un slavētu viņa vārdu ik brīdi patiesībā un no visa spēka. Un tagad, dēls, izej no Ninives un nepaliec šeit. Tiklīdz tu apglabāsi savu māti blakus man, tajā pašā dienā tu aiziesi, ne nakti nepavadot tās pakalnos, jo es redzu, ka daudz netaisnības un lielas sāpes piepildīsies tajā, un bezdievji nekaunēsies. 9 Bet tu, dēls, ievēro Mozus bauslību un tā priekšrakstus un esi līdzjūtīgs un taisns, lai tev labi klātos, un apglabā mani labi un savu māti man blakus un ne nakti vairs nepavadi Ninivē. 10 Redzi, dēls, ko Nabads nodarīja Ahikaram, kas viņu bija uzaudzinājis, vai ne dzīvu nenometa pie zemes? Un Dievs atmaksāja ar negodu pēc sava vaiga, un viņš izgāja Ahikara gaismā, un Nabads iegāja laika tumsā, jo Nabads meklēja nokaut Ahikaru, lai gan viņš bija parādījis žēlsirdību. Taču Ahikars izbēga no nāves lamatām, ko Nabads viņam bija uzrīkojis, bet Nabads iekrita nāves lamatās, un tās viņu pazudināja. 11 Un tagad, bērni, jūs redzat, ko dara žēlsirdība un ko dara netaisnība, jo netaisnība nokauj, un redzi, mana dvēsele ir palikusi dzīva.” Viņi noguldīja viņu uz zviļņa, un viņš nomira, un viņu apglabāja ar godu.
12 Kad nomira viņa māte, Tobijs apglabāja viņu blakus savam tēvam. Un viņš pats un viņa sieva aizgāja uz mēdiešu zemi un apmetās uz dzīvi Ekbatanā pie Raguēla, savas sievas tēva. 13 Vecumdienās viņš apkopa viņus ar godu un apglabāja tos Ekbatanā mēdiešu zemē, un mantoja Raguēla un viņa tēva Tobita namu. 14 Un viņš nomira cienījams – simt divdesmit septiņu gadu vecumā. 15 Pirms viņš nomira, viņš piedzīvoja Ninives bojāeju, viņš dzirdēja par to un ieraudzīja tās izraidīšanu uz mēdiešu zemi, to aizveda gūstā mēdiešu ķēniņš Ahiahars, un viņš pateicās Dievam par visu, ko Dievs bija darījis niniviešiem un atūriešiem; pirms savas miršanas viņš vēl priecājās par Ninivi un slavēja Kungu Dievu uz mūžu mūžiem.
