1 In those days arose Mattathias the son of John, the son of Simeon, a priest of the sons of Joarib, from Jerusalem, and dwelt in Modin.
2 And he had five sons, Joannan, called Caddis:
3 Simon; called Thassi:
4 Judas, who was called Maccabeus:
5 Eleazar, called Avaran: and Jonathan, whose surname was Apphus.
6 And when he saw the blasphemies that were committed in Juda and Jerusalem,
7 He said, Woe is me! wherefore was I born to see this misery of my people, and of the holy city, and to dwell there, when it was delivered into the hand of the enemy, and the sanctuary into the hand of strangers?
8 Her temple is become as a man without glory.
9 Her glorious vessels are carried away into captivity, her infants are slain in the streets, her young men with the sword of the enemy.
10 What nation hath not had a part in her kingdom and gotten of her spoils?
11 All her ornaments are taken away; of a free woman she is become a bondslave.
12 And, behold, our sanctuary, even our beauty and our glory, is laid waste, and the Gentiles have profaned it.
13 To what end therefore shall we live any longer?
14 Then Mattathias and his sons rent their clothes, and put on sackcloth, and mourned very sore.
15 In the mean while the king’s officers, such as compelled the people to revolt, came into the city Modin, to make them sacrifice.
16 And when many of Israel came unto them, Mattathias also and his sons came together.
17 Then answered the king’s officers, and said to Mattathias on this wise, Thou art a ruler, and an honourable and great man in this city, and strengthened with sons and brethren:
18 Now therefore come thou first, and fulfil the king’s commandment, like as all the heathen have done, yea, and the men of Juda also, and such as remain at Jerusalem: so shalt thou and thy house be in the number of the king’s friends, and thou and thy children shall be honoured with silver and gold, and many rewards.
19 Then Mattathias answered and spake with a loud voice, Though all the nations that are under the king’s dominion obey him, and fall away every one from the religion of their fathers, and give consent to his commandments:
20 Yet will I and my sons and my brethren walk in the covenant of our fathers.
21 God forbid that we should forsake the law and the ordinances.
22 We will not hearken to the king’s words, to go from our religion, either on the right hand, or the left.
23 Now when he had left speaking these words, there came one of the Jews in the sight of all to sacrifice on the altar which was at Modin, according to the king’s commandment.
24 Which thing when Mattathias saw, he was inflamed with zeal, and his reins trembled, neither could he forbear to shew his anger according to judgment: wherefore he ran, and slew him upon the altar.
25 Also the king’s commissioner, who compelled men to sacrifice, he killed at that time, and the altar he pulled down.
26 Thus dealt he zealously for the law of God like as Phinees did unto Zambri the son of Salom.
27 And Mattathias cried throughout the city with a loud voice, saying, Whosoever is zealous of the law, and maintaineth the covenant, let him follow me.
28 So he and his sons fled into the mountains, and left all that ever they had in the city.
29 Then many that sought after justice and judgment went down into the wilderness, to dwell there:
30 Both they, and their children, and their wives; and their cattle; because afflictions increased sore upon them.
31 Now when it was told the king’s servants, and the host that was at Jerusalem, in the city of David, that certain men, who had broken the king’s commandment, were gone down into the secret places in the wilderness,
32 They pursued after them a great number, and having overtaken them, they camped against them, and made war against them on the sabbath day.
33 And they said unto them, Let that which ye have done hitherto suffice; come forth, and do according to the commandment of the king, and ye shall live.
34 But they said, We will not come forth, neither will we do the king’s commandment, to profane the sabbath day.
35 So then they gave them the battle with all speed.
36 Howbeit they answered them not, neither cast they a stone at them, nor stopped the places where they lay hid;
37 But said, Let us die all in our innocency: heaven and earth will testify for us, that ye put us to death wrongfully.
38 So they rose up against them in battle on the sabbath, and they slew them, with their wives and children and their cattle, to the number of a thousand people.
39 Now when Mattathias and his friends understood hereof, they mourned for them right sore.
40 And one of them said to another, If we all do as our brethren have done, and fight not for our lives and laws against the heathen, they will now quickly root us out of the earth.
41 At that time therefore they decreed, saying, Whosoever shall come to make battle with us on the sabbath day, we will fight against him; neither will we die all, as our brethren that were murdered in the secret places.
42 Then came there unto him a company of Assideans who were mighty men of Israel, even all such as were voluntarily devoted unto the law.
43 Also all they that fled for persecution joined themselves unto them, and were a stay unto them.
44 So they joined their forces, and smote sinful men in their anger, and wicked men in their wrath: but the rest fled to the heathen for succour.
45 Then Mattathias and his friends went round about, and pulled down the altars:
46 And what children soever they found within the coast of Israel uncircumcised, those they circumcised valiantly.
47 They pursued also after the proud men, and the work prospered in their hand.
48 So they recovered the law out of the hand of the Gentiles, and out of the hand of kings, neither suffered they the sinner to triumph.
49 Now when the time drew near that Mattathias should die, he said unto his sons, Now hath pride and rebuke gotten strength, and the time of destruction, and the wrath of indignation:
50 Now therefore, my sons, be ye zealous for the law, and give your lives for the covenant of your fathers.
51 Call to remembrance what acts our fathers did in their time; so shall ye receive great honour and an everlasting name.
52 Was not Abraham found faithful in temptation, and it was imputed unto him for righteousness?
53 Joseph in the time of his distress kept the commandment and was made lord of Egypt.
54 Phinees our father in being zealous and fervent obtained the covenant of an everlasting priesthood.
55 Jesus for fulfilling the word was made a judge in Israel.
56 Caleb for bearing witness before the congregation received the heritage of the land.
57 David for being merciful possessed the throne of an everlasting kingdom.
58 Elias for being zealous and fervent for the law was taken up into heaven.
59 Ananias, Azarias, and Misael, by believing were saved out of the flame.
60 Daniel for his innocency was delivered from the mouth of lions.
61 And thus consider ye throughout all ages, that none that put their trust in him shall be overcome.
62 Fear not then the words of a sinful man: for his glory shall be dung and worms.
63 To day he shall be lifted up and to morrow he shall not be found, because he is returned into his dust, and his thought is come to nothing.
64 Wherefore, ye my sons, be valiant and shew yourselves men in the behalf of the law; for by it shall ye obtain glory.
65 And behold, I know that your brother Simon is a man of counsel, give ear unto him alway: he shall be a father unto you.
66 As for Judas Maccabeus, he hath been mighty and strong, even from his youth up: let him be your captain, and fight the battle of the people.
67 Take also unto you all those that observe the law, and avenge ye the wrong of your people.
68 Recompense fully the heathen, and take heed to the commandments of the law.
69 So he blessed them, and was gathered to his fathers.
70 And he died in the hundred forty and sixth year, and his sons buried him in the sepulchres of his fathers at Modin, and all Israel made great lamentation for him.
Matatija sacelšanās
1 Tajās dienās cēlās Matatijs, Jāņa, Simeona dēla, dēls, priesteris no Joariba pēcnācējiem, un pārcēlās no Jeruzālemes uz Modeīnu. 2 Viņam bija pieci dēli – Jānis, saukts Gadī, 3 Simons, saukts Tasī, 4 Jūda, saukts Makabejs, 5 Elāzārs, saukts Avarāns, Jonāts, saukts Apfuss. 6 Kad Matatijs redzēja zaimošanu, kas notika Jūdā un Jeruzālemē, 7 viņš sacīja: “Vai man! Kādēļ es esmu piedzimis, lai redzētu, kā satriec manu tautu un sagrauj svēto pilsētu, un lai sēdētu šeit, kamēr tā tiek nodota ienaidnieku rokās un svētnīca svešinieku rokās? 8 Tās templis kļuvis līdzīgs vīram, kam laupīts gods , 9 tās godības trauki ir aizvesti trimdā, tās zīdaiņi ir nokauti uz ielām un tās jaunekļi – ar ienaidnieka zobenu. 10 Kura tauta nav sev ieguvusi tās valstību un valdījusi pār tās laupījumu? 11 Viss tās greznums ir paņemts prom, un no brīvās tā tapusi par verdzeni. 12 Un redzi – mūsu svētnīca, mūsu skaistums un gods, ir izpostīta, un citas tautas to ir apgānījušas. 13 Kādēļ gan mums vēl dzīvot?” 14 Un Matatijs un viņa dēli saplēsa savas drēbes un apvilka maisus, un gauži vaimanāja.
15 Tad ķēniņa ļaudis, kas tautai uzspieda atkrišanu, nāca uz Modeīnas pilsētu, lai pienestu upurus. 16 Daudzi no Israēla tiem pievienojās, sanāca kopā arī Matatijs un viņa dēli. 17 Un ķēniņa ļaudis vērsās pie Matatija, sacīdami: “Tu esi vadonis, cienījams un liels šajā pilsētā, ko atbalsta dēli un brāļi, 18 nāc tagad un izpildi ķēniņa pavēli, kā to ir darījuši visi cittautieši un Jūdas vīri, un tie, kas atlikušies Jeruzālemē, un tad būsiet tu un tavi dēli par ķēniņa draugiem, jūs tiksiet pagodināti ar sudrabu un zeltu un dažādām citām dāvanām.” 19 Matatijs tiem skaļā balsī atbildēja: “Ja visas tautas, kas šajā valstī pakļaujas ķēniņa namam, klausīdamas ķēniņam, atkāpušās no savu tēvu ticības un izvēlējušās paklausīt viņa baušļiem, 20 tad nu tomēr mēs – es un mani dēli un mani brāļi – staigāsim savu tēvu derībā! 21 Pasarg' Dievs no tā, ka mēs pamestu viņa bauslību un taisnās tiesas! 22 Mēs nepaklausīsim šim ķēniņa vārdam un nenovirzīsimies no savas ticības ne pa labi, ne pa kreisi.” 23 Un, kad viņš beidza runāt šos vārdus, nāca kāds jūdu vīrs, lai pēc ķēniņa pavēles visu acu priekšā upurētu uz Modeīnas pilsētas ziedokļa. 24 To redzēdams, Matatijs iekvēlojās dedzībā, viņa sirds karsa taisnās dusmās, un viņš pieskrēja klāt pie šī vīra un nokāva to pie ziedokļa. 25 Un ķēniņa vīru, kas viņu mudināja pienest kaujamo upuri, viņš tajā pašā brīdī nogalināja un nopostīja ziedokli. 26 Tā viņš iekvēlojās dedzībā tāpat kā Pinhāss pret Zambriju, Saloma dēlu. 27 Tad Matatijs sauca skaļā balsī pa visu pilsētu: “Ikviens, kas deg bauslības dēļ un pastāv derībā, lai seko man!” 28 Un viņš bēga kalnos, pats un viņa dēli, un atstāja visu, kas tam bija, pilsētā.
29 Tad daudzi, kas meklēja taisnību un tiesu, devās uz tuksnesi, lai tur apmestos – 30 gan viņi paši, gan viņu dēli, gan viņu sievas, gan viņu lopi, jo pār tiem nāca lielas bēdas. 31 Bet ķēniņa vīriem un karaspēkam, kas bija Dāvida pilsētā Jeruzālemē, tika paziņots, ka tie vīri, kas bija nicinājuši ķēniņa pavēli, ir devušies uz slepenām vietām tuksnesī. 32 Tad daudzi dzinās viņiem pakaļ, panāca tos un nostājās viņiem pretī, lai sabatā sāktu ar viņiem kauju. 33 Tad ķēniņa vīri sacīja viņiem: “Kamēr vēl var, nāciet ārā un dariet pēc ķēniņa pavēles, un jūs dzīvosiet!” 34 Bet viņi atbildēja: “Mēs nenāksim ārā un nepildīsim ķēniņa pavēli, tā sagānīdami sabatu.” 35 Tad ķēniņa vīri steigšus sāka kauju, 36 bet viņi tiem neatbildēja pat ne ar akmens sviedienu un arī savus slēpņus viņi neaizdarīja. 37 Viņi sacīja: “Tad lai nu mirstam nevainīgi, debesis un zeme liecina par mums, ka jūs mūs netaisni pazudināt.” 38 Un tie cēlās pret viņiem karot sabata dienās, un mira viņi, viņu sievas, viņu bērni un viņu lopi; tā dzīvību zaudēja gandrīz tūkstoš cilvēku.
39 Kad Matatijs un viņa draugi to atskārta, tie gauži vaimanāja par tiem. 40 Tad vīri sacīja viens otram: “Ja mēs visi darīsim tā, kā mūsu brāļi ir darījuši, un necīnīsimies pret citām tautām par savu dzīvību un savām taisnajām tiesām, tad drīz vien tās izdeldēs mūs no zemes virsas.” 41 Un tie nosprieda tajā dienā: “Pret ikvienu, kurš celsies pret mums karot sabatā, mēs cīnīsimies, lai mums nebūtu visiem jāmirst, kā mira mūsu brāļi savos slēpņos.” 42 Tad tiem pievienojās hasīdi, israēlieši, kas bija vareni spēkā, ikviens no tiem bija uzticīgi nodevies bauslībai. 43 Un visi, kas bija izbēguši no briesmām, pievienojās viņiem un viņus atbalstīja. 44 Tā tie izveidoja karaspēku un kāva grēciniekus savās dusmās un ļaundarus savā dedzībā; kas no tiem palika dzīvi, tie aizbēga pie cittautiešiem, lai glābtos. 45 Bet Matatijs un viņa draugi devās visapkārt un nopostīja pagānu ziedokļus. 46 Un viņi ar varu spieda apgraizīt visus neapgraizītos puisēnus, ko vien atrada Israēla robežās, 47 tie sāka vajāšanu pret tiem, kas bija lepnībā paaugstinājušies, un viņu roku darbs labi sekmējās. 48 Tā viņi izglāba bauslību no pagānu un ķēniņu rokām un nedeva bezdievjiem augstu celt galvu.
Matatija nāve
49 Kad Matatijam pienāca laiks mirt, viņš sacīja saviem dēliem: “Tagad visapkārt pieaugusi lepnība un bāršanās un ir iestājies posta un dusmu kvēles laiks. 50 Tādēļ tagad, mani bērni, esiet dedzīgi bauslības dēļ un nododiet savu dzīvību par mūsu tēvu derību, 51 un pieminiet darbus, ko darīja tēvi iepriekšējās paaudzēs, un jūs iegūsiet varenu godību un mūžīgu vārdu. 52 Ābrahāms, vai tad ne pārbaudījumā viņš ir atrasts uzticams, un tas viņam ir pieskaitīts par taisnību? 53 Jāzeps spaidu laikā turēja Dieva pavēli un kļuva par Ēģiptes kungu. 54 Pinhāss, mūsu tēvs, iedegās dedzībā un saņēma mūžīgas priesterības derību. 55 Jozua piepildīja vārdu un kļuva par soģi Israēlā. 56 Kālebs liecināja sapulcē un saņēma mantojuma daļu. 57 Dāvids parādīja žēlastību un mantoja mūžīgas valstības troni. 58 Elija iedegās dedzībā bauslības dēļ un ir uzņemts debesīs. 59 Hananja, Azarja un Misaēls palika ticībā un tika izglābti liesmās. 60 Daniēls palika savā nenoziedzībā un tika izrauts no lauvu rīkles. 61 Un to atzīstiet katrā paaudžu paaudzē, ka neviens, kas cer uz viņu, nepaliks nespēcīgs. 62 Nebīstieties ne no viena grēcinieka vārdiem, jo viņa godība taps par mēsliem un tārpiem, 63 šodien viņš tiek paaugstināts, bet rīt tu viņu vairs neatradīsi, jo viņš atgriezīsies atpakaļ pie pīšļiem un viņa nodoms ies bojā. 64 Mani bērni, esiet kā vīri un stiprinieties bauslībā, jo tajā jūs tiksit pagodināti. 65 Un, redzi, Simons, jūsu brālis, es zinu, ka viņš ir vīrs, kas bagāts padomā, viņam klausiet turpmākās dienas, viņš būs jums par tēvu. 66 Un Jūda Makabejs, varens spēkā kopš jaunām dienām, viņš būs jums par karaspēka vadītāju un karos tautas karu. 67 Sapulciniet ap sevi visus bauslības pildītājus un atriebieties par savu tautu, 68 atmaksājiet tautām, ko tās pelnījušas, un turiet bauslības pavēles.” 69 Tad viņš tos svētīja un tika piepulcināts saviem tēviem. 70 Matatijs nomira simt četrdesmit sestajā mūža gadā un tika apglabāts savu tēvu kapos Modeīnā, un viss Israēls viņu apraudāja gaužām vaimanām.
