1 After these things Tobias went his way, praising God that he had given him a prosperous journey, and blessed Raguel and Edna his wife, and went on his way till they drew near unto Nineve.
2 Then Raphael said to Tobias, Thou knowest, brother, how thou didst leave thy father:
3 Let us haste before thy wife, and prepare the house.
4 And take in thine hand the gall of the fish. So they went their way, and the dog went after them.
5 Now Anna sat looking about toward the way for her son.
6 And when she espied him coming, she said to his father, Behold, thy son cometh, and the man that went with him.
7 Then said Raphael, I know, Tobias, that thy father will open his eyes.
8 Therefore anoint thou his eyes with the gall, and being pricked therewith, he shall rub, and the whiteness shall fall away, and he shall see thee.
9 Then Anna ran forth, and fell upon the neck of her son, and said unto him, Seeing I have seen thee, my son, from henceforth I am content to die. And they wept both.
10 Tobit also went forth toward the door, and stumbled: but his son ran unto him,
11 And took hold of his father: and he strake of the gall on his fathers’ eyes, saying, Be of good hope, my father.
12 And when his eyes began to smart, he rubbed them;
13 And the whiteness pilled away from the corners of his eyes: and when he saw his son, he fell upon his neck.
14 And he wept, and said, Blessed art thou, O God, and blessed is thy name for ever; and blessed are all thine holy angels:
15 For thou hast scourged, and hast taken pity on me: for, behold, I see my son Tobias. And his son went in rejoicing, and told his father the great things that had happened to him in Media.
16 Then Tobit went out to meet his daughter in law at the gate of Nineve, rejoicing and praising God: and they which saw him go marvelled, because he had received his sight.
17 But Tobias gave thanks before them, because God had mercy on him. And when he came near to Sara his daughter in law, he blessed her, saying, Thou art welcome, daughter: God be blessed, which hath brought thee unto us, and blessed be thy father and thy mother. And there was joy among all his brethren which were at Nineve.
18 And Achiacharus, and Nasbas his brother’s son, came:
19 And Tobias’ wedding was kept seven days with great joy.
Tobija ierašanās pilsētā un Tobita izdziedēšana
1 Un, kad viņi tuvojās Kaserai, kas ir iepretim Ninivei, Rafaēls sacīja: 2 “Tu zini, kā mēs atstājām tavu tēvu. 3 Aizskriesim tavai sievai pa priekšu un sagatavosim māju, kamēr visi vēl ceļā.” 4 Un abi aizgāja kopā, un Rafaēls sacīja: “Paņem žulti rokā.” Aiz Rafaēla un Tobija kopā ar viņiem nāca suns. 5 Bet Anna sēdēja un lūkojās apkārt uz ceļu, pa kuru bija jānāk viņas dēlam. 6 Un viņa, līdzko pamanīja to nākam, sauca tēvam: “Redzi, tavs dēls nāk un tas cilvēks, kas viņu pavada.” 7 Pirms viņi nonāca pie tēva, Rafaēls sacīja Tobijam: “Es zinu, ka viņa acis atvērsies; 8 iesmērē zivs žulti viņa acīs – zāles ievilksies un apduļķojums nolobīsies no viņa acīm, un viņš atkal redzēs gaismu.” 9 Anna pieskrēja un krita dēlam ap kaklu: “Ieraudzīju tevi, dēls, tagad es varu mirt.” Un viņa raudāja. 10 Tobits piecēlās un steberēdams pats savām kājām pa vārtiem izgāja pagalmā. 11 Tobijs lēni piegāja viņam klāt – zivs žults bija viņa rokā, un viņš pūta viņa acīs un satvēra viņu, sacīdams: “Esi drošs, tēvs!” – un ielēja zāles viņa acīs. 12 Satvēris viņu, ar abām rokām Tobijs tīrīja duļķes no viņa acu kaktiņiem. 13 Tēvs krita dēlam ap kaklu un raudādams sacīja: “Es tevi ieraudzīju, bērns, manu acu gaisma.” 14 Un vēl viņš sacīja: “Lai slavēts ir Dievs un slavēts ir viņa lielais vārds, un slavēti visi viņa eņģeļi uz laiku laikiem, lai viņa vārds ir svēts un visi eņģeļi ir slavēti uz laiku laikiem, jo viņš man lika sirgt, un, redzi, es tagad redzu savu dēlu Tobiju.” 15 Tad Tobijs ienāca, priecādamies un slavēdams Dievu pilnā balsī. Tobijs pavēstīja tēvam, kā viņa ceļš ir sekmējies, ka ir atvedis sudrabu, un kā apņēma Sāru, Raguēla meitu, par sievu: “Redzi, viņa nāk un ir jau tuvu Ninives vārtiem.”
Tobits sagaida savu vedeklu un sarīko kāzas
16 Priecādamies un slavēdams Dievu, Tobits izgāja pie Ninives vārtiem, lai satiktu savu vedeklu, un ninivieši, ieraudzījuši viņu neviena nepieturētu ejam un kāpjam ar lielu sparu, brīnījās, un Tobits viņiem atzinās, ka Dievs par viņu ir apžēlojies un ir atdarījis viņam acis. 17 Un Tobits tuvojās Sārai, sava dēla Tobija sievai, svētīja viņu un sacīja: “Meit, ienāc sveika, un lai slavēts ir tavs Dievs, kas tevi atvedis pie manis, meit, un svētīts tavs tēvs, un svētīts mans dēls Tobijs, un svētīta esi tu, meit. Svētīta ienāc savā mājā, ienāc svētībā un priekā, meit.” 18 Tajā dienā visiem jūdiem Ninivē bija liels prieks. 19 Ieradās Tobija brālēni Ahikars un Nabads, un Tobija un Sāras kāzas turpinājās līksmībā septiņas dienas.
