1 Josijam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija astoņi gadi, un viņš valdīja Jeruzālemē trīsdesmit vienu gadu. 2 Un viņš darīja to, kas bija taisns Tā Kunga acīs, un staigāja Dāvida, sava ciltstēva, ceļus un nenovērsās no tiem nedz pa labi, nedz pa kreisi. 3 Jau savas valdīšanas astotajā gadā, kad viņš vēl bija jauneklis, viņš sāka meklēt sava ciltstēva Dāvida Dievu un divpadsmitajā valdīšanas gadā sāka šķīstīt Jūdu un Jeruzālemi no elku kalnu augstienēm, ašērām un izgrieztiem un izlietiem elku tēliem. 4 Un viņa acu priekšā tika nolauzti altāri baaliem, bet tos saules stabus, kas uz tiem stāvēja, viņš lika nocirst; viņš nopostīja elku kokus, izcirstos un izlietos elku tēlus viņš sacirta gabalos un sadauzīja smalkos putekļos un lika tos izkaisīt pār to kapiem, kas bija tiem nesuši kaujamos upurus. 5 Bet elku priesteru kaulus viņš sadedzināja uz viņu altāriem, un tā viņš šķīstīja Jūdu un Jeruzālemi. 6 Tāpat arī Manases un Efraima pilsētās un Simeona cilts novadā līdz pat Naftaļa robežām, un visapkārt pa viņu posta vietām 7 viņš nopostīja altārus un elku kokus, un elku tēlus un sadauzīja tos gabalos; viņš lika nocirst visus saules stabus pa visu Israēla zemi; tad viņš atgriezās atpakaļ Jeruzālemē. 8 Savas valdīšanas astoņpadsmitajā gadā, kad viņš bija šķīstījis gan zemi, gan svētnīcu, viņš sūtīja Šafanu, Acaljas dēlu, un Maāseju, pilsētas priekšnieku, un Joahu, Joahaza dēlu, valsts padomnieku, lai tie uzkoptu un savestu kārtībā Tā Kunga, sava Dieva, namu. 9 Kad viņi nāca pie augstā priestera Hilkijas, tad viņi nodeva viņam naudu, kas bija ienākusi Dieva namā un ko bija savākuši levīti, sliekšņu sargi, - gan no Manases, gan no Efraima, gan no visa atlikušā Israēla, gan no visas Jūdas un Benjamīna cilts, gan no Jeruzālemes iedzīvotājiem. 10 Un tie to atkal nodeva darba pārraugiem, kuri bija iecelti pār Tā Kunga namu; tie to nodeva strādniekiem, kas bija nodarbināti pie Tā Kunga nama labošanas un atjaunošanas, 11 proti, amatniekiem un namdariem, lai pirktu apcirstus akmeņus un kokus, ko varēja izlietot sijām un baļķiem tiem namiem, ko Jūdas ķēniņi bija aizlaiduši postā. 12 Un šie vīri darīja savu darbu uzticīgi un apzinīgi; viņu uzraugi bija Jahats un Obadja, levīti no Merārija cilts, un Zaharja un Mešullāms no Kehata dēliem; tie uzraudzīja darbu, un itin visi levīti prata spēlēt uz dziesmu pavadāmiem mūzikas instrumentiem, 13 un tie bija uzraugi pār nastu nesējiem un pār visiem darba darītājiem, lai arī kāds tas būtu, un no levītu vidus bija rakstveži, ierēdņi un vārtu sargi. 14 Un, kad viņi to naudu izņēma, kas bija ienākusi Tā Kunga namā, tad priesteris Hilkija atrada Tā Kunga bauslības grāmatu, kas bija dota caur Mozu. 15 Un Hilkija atbildēja un sacīja rakstvedim Šafanam: "Es esmu atradis bauslības grāmatu Tā Kunga namā!" Un Hilkija iedeva šo grāmatu Šafanam. 16 Bet rakstvedis Šafans devās pie ķēniņa un nodeva ķēniņam ziņojumu, sacīdams: "Visu, ko vien tu biji uzdevis savu kalpu rokām, to viņi ir veikuši. 17 Viņi ir izbēruši naudu, kas atradās Tā Kunga namā, un to devuši gan darba uzraugiem, gan strādniekiem." 18 Un rakstvedis Šafans ziņoja ķēniņam, sacīdams: "Priesteris Hilkija man ir iedevis grāmatu." Un Šafans no tās lasīja ķēniņam priekšā. 19 Un notika, kad ķēniņš bija dzirdējis bauslības vārdus, tad viņš saplēsa gabalos savas drēbes. 20 Un ķēniņš pavēlēja Hilkijam un Ahikāmam, Šafana dēlam, un Abdonam, Mihas dēlam, un rakstvedim Šafanam, un Asajam, ķēniņa kalpam, sacīdams: 21 "Ejiet un vaicājiet To Kungu manis un visu labā, kas vēl ir atlikuši Israēlā un Jūdā, par šīs grāmatas vārdiem, kas ir atrasta, jo Tā Kunga dusmu kvēlei, kas iedegusies pār mums, ir jābūt jo lielai, tāpēc ka mūsu tēvi nav turējuši Tā Kunga vārdu, nedz darījuši, kā viss šinī grāmatā ir rakstīts!" 22 Tad Hilkija un tie vīri, kuri bija ķēniņa sūtīti, nogāja pie pravietes Huldas, drēbju noliktavas sarga Šaluma sievas, kas pats bija Tokhata dēla Hasras dēls, bet viņa pati dzīvoja Jeruzālemes otrā daļā, un viņi tai visu izstāstīja. 23 Un viņa tiem sacīja: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: sakiet tam vīram, kas jūs pie manis sūtījis: 24 tā saka Tas Kungs: redzi, Es sūtīšu nelaimi pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem - visus tos lāstus, kuri ir rakstīti tanī grāmatā, ko viņi ir skaļi lasījuši Jūdas ķēniņam priekšā, 25 tāpēc ka viņi Mani ir atstājuši un kvēpināmos upurus kvēpinājuši citiem dieviem, Manu taisnības dusmu kvēli izaicinādami ar visiem saviem roku darbiem, tāpēc Mana dusmu kvēle degs pār šo vietu un Es to nedzēsīšu! 26 Bet Jūdas ķēniņam, kas jūs ir sūtījis, lai vaicātu To Kungu, viņam sakiet tā: tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par tiem vārdiem, kurus tu esi dzirdējis: 27 tāpēc ka tava sirds ir mīksta un tu esi pazemojies Dieva priekšā, dzirdēdams šos Viņa draudus pret šo vietu un pret tās iedzīvotājiem, un tu pats esi pazemojies Manā priekšā, esi saplēsis drēbes un esi raudājis Mana vaiga priekšā, - tāpēc Es esmu tevi paklausījis. Tāds ir Tā Kunga lēmums. 28 Redzi, Es tevi piepulcināšu taviem tēviem, un tu arī pats tiksi pievienots mierā saviem mirušajiem, un tavas acis neskatīs visu to postu, kādam Es likšu nākt pār šo vietu un pār tās iedzīvotājiem." Kad viņi nonesa šo vēsti ķēniņam, 29 tad ķēniņš izsūtīja ziņu un sapulcināja visus Jūdas un Jeruzālemes vecajus. 30 Un ķēniņš devās augšup Tā Kunga namā, un kopā ar viņu gāja visi Jūdas vīri un Jeruzālemes iedzīvotāji, tāpat arī priesteri, levīti un visa tauta, no liela līdz mazam, un viņš, visiem to dzirdot, lasīja priekšā visus tās derības grāmatas vārdus, kas bija atrasta Tā Kunga namā. 31 Un ķēniņš stāvēja savā paaugstinājumā, un viņš slēdza derību Tā Kunga priekšā, solīdamies sekot Tam Kungam un sargāt Viņa baušļus, Viņa liecības un Viņa likumus ar visu savu sirdsprātu un ar visu savu dvēseli, lai piepildītu derības vārdus, kādi bija rakstīti šinī grāmatā. 32 Un viņš panāca, ka visi tie, kas atradās Jeruzālemē un Benjamīnā, to arī apņēmās; un Jeruzālemes iedzīvotāji darīja tā, kā derība ar Dievu, viņu tēvu Dievu, noteica. 33 Un Josija izdeldēja visas elku kalpības negantības visās zemēs, kas piederēja Israēla bērniem, un viņš panāca, ka itin visi tie, kas atradās Jeruzālemē, kalpoja Tam Kungam, savam Dievam. Un visu viņa mūža dienu, kamēr Josija dzīvoja, tie nemitējās sekot Tam Kungam, savam tēvu Dievam.
Jošijāhu valdīšana
(2Ķēn 22:1–2)1 Jošijāhu sāka valdīt astoņu gadu vecumā, viņš valdīja Jeruzālemē trīsdesmit vienu gadu. 2 Viņš darīja to, kas tīkams Kungam, un staigāja sava tēva Dāvida ceļus – nenovērsās ne pa labi, ne pa kreisi.
3 Savas valdīšanas astotajā gadā, būdams vēl zēns, viņš sāka pievērsties sava tēva Dāvida Dievam, un divpadsmitajā gadā viņš sāka attīrīt Jūdu un Jeruzālemi no augstieņu altāriem, ašērām, elku stabiem un lietiem tēliem. 4 Viņa vadībā tie nojauca baālu altārus un nocirta saules stabus, kas tur bija uzslieti. Ašēras, elku stabus un lietos tēlus viņš sadauzīja, saberza putekļos un izkaisīja uz to kapenēm, kuri tiem bija upurējuši. 5 Viņš arī dedzināja elku priesteru kaulus viņu altāros, šķīstīdams Jūdu un Jeruzālemi. 6 No Manases, Efraima un Šimona pilsētām līdz pat Naftālī un visapkārt to drupām 7 viņš nojauca altārus, ašēras, elku stabus un satrieca tos pīšļos, kā arī nocirta visus saules stabus, tāpat viņš darīja visā Israēla zemē – pēc tam viņš atgriezās Jeruzālemē.
Priesteris Hilkija atrod bauslības grāmatu
(2Ķēn 22:3–20)8 Astoņpadsmitajā valdīšanas gadā, kad viņš bija šķīstījis zemi un templi, viņš sūtīja Šāfānu, Acaljāhu dēlu, un pilsētas augstmani Maasejāhu un lietvedi Joāhu, Jehoāhāza dēlu, lai atjauno Kunga, viņa Dieva, namu. 9 Viņi atnāca pie augstā priestera Hilkijas un atdeva Dieva namam ziedoto naudu, ko levīti durvju sargi bija savākuši no Manases, Efraima un visiem Israēla atlikušajiem, kā arī no Jūdas, Benjāmina un Jeruzālemē mītošajiem. 10 Naudu tie nodeva Kunga nama darbu pārraugiem, bet tie to deva Kunga nama strādniekiem, lai atjauno un salabo namu. 11 Naudu deva amatniekiem un mūrniekiem, lai tie pērk tēstus akmeņus, kokus sijām un baļķus celtnēm, kuras bija sapostījuši Jūdas ķēniņi. 12 Vīri visus darbus veica uzticīgi, tos pārraudzīja un vadīja levīti Jahats un Obadjāhu no Merārī dēliem, Zeharja un Mešullāms no Kehāta dēliem. Visi levīti, kas prata muzicēt, 13 vadīja nastu nesējus un strādniekus no darba pie darba, bet daži levīti bija rakstveži, ierēdņi un vārtu sargi.
14 Laikā, kad tika izmaksāta Kunga namā ienākusī nauda, priesteris Hilkija atrada Mozus doto Kunga bauslības grāmatu. 15 Hilkija uzrunāja rakstvedi Šāfānu, sacīdams: “Es atradu Kunga namā bauslības grāmatu!” Hilkija grāmatu iedeva Šāfānam. 16 Šāfāns aiznesa grāmatu ķēniņam un paziņoja: “Visu, ko tu pavēlēji savam kalpam, viņi ir paveikuši – 17 ņēmuši naudu, kas bija Kunga namā un devuši to pārraugiem un strādniekiem.” 18 Tālab rakstvedis Šāfāns sacījis ķēniņam: “Priesteris Hilkija iedeva man grāmatu!” Un Šāfāns lasīja to ķēniņam priekšā.
19 Kad ķēniņš dzirdēja bauslības grāmatas vārdus, viņš saplēsa savas drānas. 20 Ķēniņš pavēlēja Hilkijam un Ahīkāmam, Šāfāna dēlam, Abdonam, Mihas dēlam, un rakstvedim Šāfānam, un ķēniņa kalpam Asājam: 21 “Ejiet iztaujāt Kungu par mani, atlikušo Israēlu un Jūdu! Atrastās grāmatas vārdos ir jo lielas Kunga dusmas – tās izlīs pār mums, jo mūsu tēvi nav ievērojuši Kunga vārdus un nav darījuši visu, kas rakstīts šajā grāmatā!”
Ķēniņa sūtņi vēršas pie pravietes Huldas
22 Hilkija un ķēniņa sūtītie devās pie pravietes Huldas, tērpu pārziņa Šallūma, Tokhata dēla, Hasras dēla, sievas, kas dzīvoja Jeruzālemes nomalē, un runāja ar viņu. 23 Viņa tiem teica: “Tā saka Kungs, Israēla Dievs: sakiet vīram, kurš jūs sūtīja pie manis: 24 tā saka Kungs: redzi, pār šo vietu un tās iemītniekiem nāks ļaunums – visi lāsti, kas grāmatā, ko lasīja priekšā Jūdas ķēniņam. 25 Tāpēc ka viņi mani pameta un kvēpināja citiem dieviem, sadusmodami mani ar saviem roku darinājumiem, es izliešu savu dusmu versmi pār šo vietu, un tā nedzisīs! 26 Sakiet Jūdas ķēniņam, kurš jūs sūtīja iztaujāt Kungu, tā sakiet viņam: tā saka Kungs, Israēla Dievs, par vārdiem, kurus tu dzirdēji: 27 tāpēc ka tava sirds ir jūtīga un tu zemojies Dievam, izdzirdējis viņa vārdus par šo vietu un tās iemītniekiem, – zemojies man, saplēsi savas drānas un raudāji, tāpēc es tevi uzklausīšu! – saka Kungs. 28 Es tevi piepulcināšu taviem tēviem, un tevi mierā guldīs kapenēs, tavas acis neskatīs visu šo ļaunumu, ko es uzsūtīšu šai vietai un tās iemītniekiem!” Šos vārdus viņi atstāstīja ķēniņam.
Derības atjaunošana
(2Ķēn 23:1–20)29 Ķēniņš lika sapulcināt visus Jūdas un Jeruzālemes vecajos. 30 Ķēniņš devās uz Kunga namu un kopā ar viņu visi Jūdas vīri, Jeruzālemes iemītnieki, priesteri, levīti un visa tauta no liela līdz mazam. Viņš lasīja tiem priekšā visus Kunga namā atrastās derības grāmatas vārdus. 31 Ķēniņš stāvēja uz paaugstinājuma un Kunga priekšā noslēdza derību – ka no visas sirds un dvēseles sekos Kungam, turēs viņa baušļus, liecības un likumus, lai tiktu pildīti šajā grāmatā rakstītie derības vārdi. 32 Tā viņš iekļāva derībā visus, kas bija Jeruzālemē un Benjāminā. Jeruzālemes iemītnieki darīja, kā noteikts derībā ar Dievu, viņu tēvu Dievu! 33 Jošijāhu aizvāca visas preteklības no Israēla dēlu robežām, un visam Israēlam viņš lika kalpot Kungam, viņu Dievam. Visu mūžu viņš nenovērsās no Kunga, savu tēvu Dieva.
