1 Manasem, kļūstot par ķēniņu, bija divpadsmit gadu, un viņš valdīja Jeruzālemē piecdesmit piecus gadus. 2 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, sekodams to tautu negantībām, ko Tas Kungs bija izdzinis, Israēla bērniem ienākot. 3 Viņš atkal lika uzcelt kalnu augstieņu svētnīcas, ko viņa tēvs Hiskija bija nopostījis, un viņš uzcēla altārus baaliem un izveidoja ašēras, un pielūdza visu debess zvaigžņu pulku, un tiem kalpoja. 4 Un viņš arī uzcēla altārus Tā Kunga namā, par kuru Tas Kungs bija noteicis: "Jeruzālemē lai mīt Mans Vārds uz mūžīgiem laikiem!" 5 Un viņš uzcēla altārus debess zvaigžņu pulkiem Tā Kunga nama abos pagalmos. 6 Un viņš lika saviem dēliem iet nāvē kā uguns upuriem Ben-Hinomas ielejā, viņš nodarbojās ar zīlēšanu, vārdošanu, izsauca mirušo garus un turēja zintniekus; viņš darīja daudz tāda, kas Tam Kungam nepatika, Viņu ar to izaicinādams. 7 Un viņš novietoja arī elka tēlu, ko viņš bija izveidojis, Dieva namā, par kuru Dievs bija Dāvidam un viņa dēlam Salamanam noteicis: "Šinī namā un Jeruzālemē, ko Es esmu Sev izraudzījis visu Israēla cilšu starpā, Es likšu Savam Vārdam dzīvot mūžīgi! 8 Un turpmāk Es nelikšu Israēla kājai atrauties no tās zemes, ko Es esmu nolicis jūsu tēviem, ja vien viņi turēs un darīs visu, ko Es esmu viņiem pavēlējis, pēc bauslības, likumiem un tiesām caur Mozu." 9 Tā Manase pavedināja Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus, ka viņi rīkojās vēl ļaunāk nekā tās tautas, ko Tas Kungs bija licis iznīdēt Israēla bērnu acu priekšā. 10 Tas Kungs gan brīdināja Manasi un viņa tautu, bet viņi to neņēma vērā. 11 Tāpēc Tas Kungs lika doties pret viņiem uzbrukumā Asīrijas ķēniņa karavadoņiem; tie sagūstīja Manasi ar īpašiem kāšiem, turēja viņu apcietinājumā iekaltu vara važās un pēc tam aizveda viņu uz Bābeli. 12 Tad viņš savā postā lūdza žēlastību no Tā Kunga, sava Dieva, un viņš ļoti zemojās savu tēvu Dieva priekšā 13 un nemitīgi Viņu lūdza. Tad Tas Kungs ļāvās pielūgties un uzklausīja viņa pazemīgo lūgšanu, un pārveda to atkal Jeruzālemē viņa ķēniņa varas godā. Tad Manase atzina, ka Tas Kungs patiesi ir Dievs. 14 Pēc tam viņš cēla Dāvida pilsētai ārējo mūri uz Gihonas pusi pret vakariem ielejā līdz tai vietai, kur ir ieeja pa Zivju vārtiem, visapkārt Ofēla kalnam, un viņš to uzcēla ļoti augstu. Viņš arī iecēla karavadoņus visās nocietinātās pilsētās Jūdā. 15 Un viņš aizvāca projām svešos dievus un elku tēlu no Tā Kunga nama ar visiem altāriem, kurus viņš bija uzcēlis Tā Kunga nama kalnā un Jeruzālemē, un izmeta tos ārā no pilsētas. 16 Un viņš atjaunoja Tā Kunga altāri un upurēja uz tā kaujamos pateicības upurus un labprātīgos slavas upurus, un viņš pavēlēja Jūdas iedzīvotājiem kalpot Tam Kungam, Israēla Dievam. 17 Taču tauta joprojām nesa kaujamos upurus kalnu augstienēs, bet tikai Tam Kungam, savam Dievam. 18 Un, kas vēl par Manasi stāstāms - tiklab viņa lūgšana Dievam, kā arī redzētāju vēstījumi, ko tie Tā Kunga, Israēla Dieva, Vārdā viņam bija pasludinājuši, - redzi, tie ir pievienoti Israēla ķēniņu aprakstiem. 19 Bet viņa pazemīgā lūgšana un kā viņš tika uzklausīts, un arī visi viņa grēku darbi, viņa sacelšanās un tās vietas, kurās viņš bija uzcēlis augstieņu svētnīcas un kur viņš bija novietojis elku kokus un elku tēlus, iekāms viņš pats tika pazemots, - redzi, tas ir aprakstīts redzētāju stāstos. 20 Un Manase gūlās pie saviem tēviem, un to apglabāja viņa namā, un viņa dēls Amons kļuva ķēniņš viņa vietā. 21 Un Amonam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit divi gadi, un viņš valdīja Jeruzālemē divus gadus. 22 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, gluži tāpat kā bija darījis viņa tēvs Manase; Amons upurēja kaujamos upurus visiem tiem elku tēliem, ko viņa tēvs Manase bija darinājis, un godāja tos. 23 Bet viņš nepazemojās Tā Kunga priekšā, kā viņa tēvs Manase bija pazemojies, un viņš, šis pats Amons, uzkrāva sev aizvien vairāk pārkāpumu. 24 Un viņa kalpi pret viņu sazvērējās un nogalināja viņu viņa paša pilī. 25 Bet tās zemes ļaudis nosita visus sazvērniekus, kuri bija sacēlušies pret ķēniņu Amonu, un viņi cēla par ķēniņu viņa dēlu Josiju.
Manases valdīšana
(2Ķēn 21:1–9)1 Manase sāka valdīt divpadsmit gadu vecumā, viņš valdīja Jeruzālemē piecdesmit piecus gadus. 2 Manase darīja to, kas netīkams Kungam, kā tās pretīgās tautas, kuras Kungs bija padzinis, Israēla dēliem ienākot. 3 Viņš atkal sāka celt augstieņu altārus, ko bija sagrāvis viņa tēvs Hizkija, uzslēja altārus baāliem un darināja ašēras, viņš pielūdza visus debesu pulkus un kalpoja tiem. 4 Viņš cēla tiem altārus pat tajā Kunga namā, par ko Kungs teicis: “Lai mans vārds Jeruzālemē mīt uz mūžiem!” 5 Tur abos Kunga nama pagalmos viņš cēla altārus visiem debesu pulkiem. 6 Ben-Hinnomas ielejā viņš upurēja ugunī savus dēlus, viņš zīlēja, pareģoja, pesteļoja, izsauca mirušo garus, darīja burvestības – viņš darīja daudz netīkama Kungam, viņu sadusmodams. 7 Viņš darināja elka tēlu un nolika to Dieva namā, par ko Dievs bija teicis Dāvidam un viņa dēlam Sālamanam: “Šajā namā un Jeruzālemē, ko es izvēlējos no visām Israēla ciltīm, es likšu mājot savam vārdam uz mūžiem! 8 Es neatraušu Israēla kājas no zemes, kuru apsolīju viņu tēviem, ja vien tie turēs un ievēros visu, ko esmu tiem pavēlējis, – visu Mozus doto bauslību, likumus un tiesas!” 9 Bet Manase vilināja Jūdu un Jeruzālemes iemītniekus darīt ļaunu, tāpat kā tās tautas, kuras Kungs iznīcināja, Israēla dēliem ienākot.
Manases pazemošanās un varas atjaunošana
10 Kungs brīdināja Manasi un viņa ļaudis, bet tie neņēma vērā. 11 Tad Kungs pret tiem sūtīja Asīrijas ķēniņa karaspēka virsniekus – tie satvēra Manasi ar āķiem un, vara važās saslēgtu, aizveda uz Bābeli. 12 Nonācis postā, viņš lūdza Kungu, savu Dievu, un gauži zemojās savu tēvu Dievam, 13 viņš nemitīgi lūdza, un Dievs uzklausīja viņa lūgšanu un atveda viņu atpakaļ uz Jeruzālemi, kur viņa valsts. Nu Manase atzina, ka Kungs ir Dievs! 14 Pēc tam viņš Dāvida pilsētā no Gīhonas ielejas rietumpuses līdz Zivju vārtiem un visapkārt Ofela kalnam uzcēla ārējo mūri, viņš cēla to ļoti augstu. Viņš arī iecēla karaspēka virsniekus visām Jūdas nocietinātajām pilsētām. 15 Viņš aizvāca no Kunga nama svešos dievus, elku tēlus un visus altārus, kurus bija cēlis Kunga nama kalnā un Jeruzālemē, un izmēza tos no pilsētas. 16 Viņš atjaunoja altāri Kungam un tur upurēja miera upurus un pateicības upurus. Viņš pavēlēja jūdiem, lai tie kalpo vienīgi Kungam, Israēla Dievam. 17 Tomēr ļaudis joprojām upurēja augstienēs, taču vienīgi Kungam, savam Dievam.
Manases nāve
(2Ķēn 21:17–18)18 Pārējie Manases darbi un viņa lūgšana Dievam, un redzētāju atbilde Kunga, Israēla Dieva, vārdā – redzi, tie ir aprakstīti Israēla ķēniņu grāmatā. 19 Un viņa lūgšana, viņa zemošanās Dievam un visi viņa grēki un neuzticība, un vietas, kurās viņš cēla augstieņu altārus, uzslēja ašēras un elku tēlus, līdz tika pazemots, – par to visu rakstīts redzētāju stāstos. 20 Manase apgūlās pie tēviem, un viņu apbedīja paša namā. Pēc tam sāka valdīt viņa dēls Āmons.
Āmona valdīšana
(2Ķēn 21:19–26)21 Āmons sāka valdīt divdesmit divu gadu vecumā, viņš valdīja Jeruzālemē divus gadus. 22 Viņš darīja to, kas netīkams Kungam, tāpat kā bija darījis viņa tēvs Manase. Āmons darināja elku tēlus, tāpat kā viņa tēvs Manase, viņš upurēja un kalpoja tiem. 23 Viņš nezemojās Kungam, kā bija zemojies viņa tēvs Manase, – tā Āmons vairoja savu vainu. 24 Viņa kalpi sazvērējās un nonāvēja viņu paša namā, 25 bet ļaudis nogalēja visus, kas bija sazvērējušies pret ķēniņu Āmonu, un iecēla viņa dēlu Jošijāhu valdīt pār tautu.
