1 Es esmu vīrs, kam bijis jāpieredz daudz bēdu no Viņa dusmības rīkstes. 2 Viņš mani vadīja un sūtīja tumsā un ne gaismā. 3 Pret mani Viņš vērsa Savu roku arvien, augu dienu. 4 Viņš darīja vecu manu miesu un manu ādu un satrieca manus kaulus. 5 Viņš cēla ap mani un apņēma man visapkārt žulti un grūtības. 6 Viņš mani ielika tumsā kā sen mirušos. 7 Viņš mani iemūrēja, ka es nevaru iziet, Viņš mani ieslēdza smagās važās. 8 Kad es kliedzu un saucu palīgā, Viņš apturēja manu lūgšanu. 9 Viņš aizsprostoja manus ceļus ar lieliem akmeņiem un padarīja neejamas manas tekas. 10 Viņš glūnēja uz mani kā lācis, kā lauva paslēptuvē. 11 Viņš man ļāva neceļos staigāt, saplosīja mani un darīja vientuļu. 12 Viņš uzvilka savu stopu un lika mani bultai par mērķi. 13 Viņš ņēma bultas no maksts un iešāva tās manās īkstīs. 14 Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu augu dienu. 15 Viņš mani ēdināja ar rūgtumu un dzirdināja ar vērmelēm. 16 Viņš sagrūda man zobus ar zvirgzdiem, un mani pašu iemīda pīšļos. 17 Manai dvēselei ir atņemts miers; viss labais man jāaizmirst. 18 Es sacīju: pagalam mans dzīvības spēks un mana cerība uz To Kungu. 19 Piemini manas bēdas un manas klejojuma dienas, tās vērmeles un žulti. 20 Pieminēdama to piemin mana dvēsele un ir nospiesta manī. 21 To es likšu sev pie sirds, un tādēļ lai ceru. 22 Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. 23 Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība. 24 Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es cerēšu uz Viņu. 25 Labvēlīgs ir Tas Kungs tam, kas uz Viņu cer, dvēselei, kas Viņu meklē. 26 Ir labi klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību. 27 Ir labi cilvēkam, kas savu jūgu jaunībā nes; 28 lai viņš sēž vientuļš un kluss, jo tas tam uzlikts; 29 lai krīt uz sava vaiga pīšļos, varbūt vēl cerība, 30 lai pagriež savu vaigu sitējam, lai saņem nievas papilnam. 31 Jo Tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem: 32 Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal apžēlojas pēc Savas lielās žēlastības, 33 jo ne no sirds Viņš moca un apbēdina cilvēka bērnus, 34 it kā Viņš gribētu visus šīs zemes gūstekņus samīt zem Savām kājām 35 un noliekt cilvēka tiesu Visuaugstākā priekšā, 36 piekrāpt cilvēku strīdus lietā, it kā Tas Kungs to neredzētu. 37 Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez Tā Kunga pavēles 38 un ka ļaunais un labais nenāktu no Visuvarenā mutes? 39 Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem! 40 Izpētīsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga! 41 Pacelsim savas sirdis un rokas uz Dievu debesīs: 42 mēs esam grēkojuši, bijuši neuzticīgi, tāpēc Tu mums nepiedevi, 43 Tu tērpies Savām dusmām, vajāji mūs un nogalināji bez žēlastības. 44 Tu biji aizsedzies ar padebesi, tā ka mūsu lūgšanas nevarēja izspiesties tam cauri. 45 Tu mūs padarīji par mēsliem un riebekļiem tautu starpā. 46 Visi mūsu ienaidnieki pleš vaļā savu muti uz mums. 47 Šausmas un bedre mums, iznīcība un posts. 48 Manas acis izplūst asarās kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ. 49 Manas acis rieš asaras un nevar rimt; bez mitēšanās, 50 kamēr Tas Kungs nepalūkosies no debesīm un neieraudzīs tās. 51 Manas acis sabeidz manu dvēseli manas pilsētas meitu dēļ. 52 Kā putnu mani vajāt vajāja mani ienaidnieki bez iemesla. 53 Tie apklusināja mani bedrē un meta akmeņus uz mani; 54 ūdeņi plūda pār manu galvu, un es domāju: nu esmu pagalam! 55 Tad es piesaucu, Kungs, Tavu Vārdu, no bedres dziļumiem. 56 Un Tu dzirdēji manu saucienu: neaizslēdz Savas ausis manu vaimanu un manu kliedzienu priekšā! 57 Tu man tuvojies dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: "Nebīsties!" 58 Tu, Kungs, vadi manas dvēseles lietas, Tu glāb manu dzīvību. 59 Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek. Tiesā manu tiesu. 60 Tu redzi viņu atriebību un visus viņu nolūkus pret mani. 61 Ak, Kungs, Tu dzirdi viņu nievāšanu un visus viņu nolūkus pret mani, 62 manu pretinieku lūpas un valodas augu dienu. 63 Vai tie sēd vai ceļas, redzi, es - viņu apsmiekla dziesma. 64 Tu tiem atmaksāsi, Kungs, pēc viņu roku darba. 65 Tu apstulbosi viņu sirdi. Tavs lāsts lai nāk pār tiem! 66 Tu tos vajāsi ar dusmām un tos iznīcināsi zem Tā Kunga debesīm.
There Is Still Hope
The Prophet Speaks:
1 I have suffered much
because God was angry.
2 He chased me into a dark place,
where no light could enter.
3 I am the only one he punishes
over and over again,
without ever stopping.
4 God caused my skin and flesh
to waste away,
and he crushed my bones.
5 He attacked and surrounded me
with hardships and trouble;
6 he forced me to sit in the dark
like someone long dead.
7 God built a fence around me
that I cannot climb over,
and he chained me down.
8 Even when I shouted
and prayed for help,
he refused to listen.
9 God put big rocks in my way
and made me follow
a crooked path.
10 God was like a bear or a lion
waiting in ambush for me;
11 he dragged me from the road,
then tore me to shreds.
12 God took careful aim
and shot his arrows
13 straight through my heart.
14 I am a joke to everyone—
no one ever stops
making fun of me.
15 God has turned my life sour.
16 He made me eat gravel
and rubbed me in the dirt.
17 I cannot find peace
or remember happiness.
18 I tell myself, “I am finished!
I can't count on the Lord
to do anything for me.”
19 Just thinking of my troubles
and my lonely wandering
makes me miserable.
20 That's all I ever think about,
and I am depressed.
21 Then I remember something
that fills me with hope.
22 The Lord's kindness never fails!
If he had not been merciful,
we would have been destroyed.
23 The Lord can always be trusted
to show mercy each morning.
24 Deep in my heart I say,
“The Lord is all I need;
I can depend on him!”
25 The Lord is kind to everyone
who trusts and obeys him.
26 It is good to wait patiently
for the Lord to save us.
27 When we are young,
it is good to struggle hard
28 and to sit silently alone,
if this is what
the Lord intends.
29 Being rubbed in the dirt
can teach us a lesson;
30 we can also learn from insults
and hard knocks.
31 The Lord won't always reject us!
32 He causes a lot of suffering,
but he also has pity
because of his great love.
33 The Lord doesn't enjoy
sending grief or pain.
34 Don't trample prisoners
under your feet
35 or cheat anyone out of
what is rightfully theirs.
God Most High sees everything,
36 and he knows when you refuse
to give someone a fair trial.
37 No one can do anything
without the Lord's approval.
38 Good and bad each happen
at the command
of God Most High.
39 We're still alive!
We shouldn't complain
when we are being punished
for our sins.
40 Instead, we should think
about the way we are living,
and turn back to the Lord.
41 When we lift our hands
in prayer to God in heaven,
we should offer him our hearts
and say, 42 “We've sinned!
We've rebelled against you,
and you haven't forgiven us!
43 Anger is written all over you,
as you pursue and slaughter us
without showing pity.
44 You are behind a wall of clouds
that blocks out our prayers.
45 You allowed nations
to treat us like garbage;
46 our enemies curse us.
47 We are terrified and trapped,
caught and crushed.”
48 My people are destroyed!
Tears flood my eyes,
49 and they won't stop
50 until the Lord looks down
from heaven and helps.
51 I am horrified when I see
what enemies have done
to the young women of our city.
52 No one had reason to hate me,
but I was hunted down
like a bird.
53 Then they tried to kill me
by tossing me into a pit
and throwing stones at me.
54 Water covered my head—
I thought I was gone.
55 From the bottom of the pit,
I prayed to you, Lord.
56 I begged you to listen.
“Help!” I shouted. “Save me!”
You answered my prayer
57 and came when I was in need.
You told me, “Don't worry!”
58 You rescued me
and saved my life.
59 You saw them abuse me, Lord,
so make things right.
60 You know every plot
they have made against me.
61 Yes, you know their insults
and their evil plans.
62 All day long they attack
with words and whispers.
63 No matter what they are doing,
they keep on mocking me.
64 Pay them back for everything
they have done, Lord!
65 Put your curse on them
and make them suffer.
66 Get angry and go after them
until not a trace is left
under the heavens.
