1 Ak, kā gan Tas Kungs licis izlieties Savām dusmām pār Ciānas meitu! Viņš nometis no debesīm zemē Israēla godību, nav pieminējis Savu kāju pameslu Savas dusmības dienā. 2 Bez žēlastības ir Tas Kungs nopostījis Jēkaba mitekļus, sagrāvis Savās dusmās Jūdas meitas stipros cietokšņus, metis pie zemes, iegrūdis negodā kā ķēniņa valsti, tā arī tās dižciltīgos. 3 Savās bargajās dusmās Viņš sagrāvis visus Israēla ragus, Viņš atrāvis atpakaļ Savu labo roku, kad tuvojās ienaidnieks, Viņš Jēkabā iededzinājis ugunsliesmas, kas aprij visu visapkārt. 4 Viņš uzvilcis Savu stopu kā ienaidnieks, pacēlis Savu labo roku kā pretinieks; kas bija patīkams acīm, to visu Viņš iznīcinājis; Viņš izlējis Savas dusmas kā uguni Ciānas meitas teltī. 5 Tas Kungs ir kļuvis mums par ienaidnieku, Viņš iznīcinājis Israēlu, izpostījis visas viņa pilis, sagrāvis viņa cietokšņus un vairojis Jūdas meitas vaidus un nopūtas. 6 Viņš noplēsis Savu mājokli kā dārzu, izpostījis Savu sanāksmju vietu. Tas Kungs licis Ciānai aizmirst svētkus un svētās dienas, un Savās bargajās dusmās Viņš ir atmetis kā ķēniņu, tā priesteri. 7 Tas Kungs ir atmetis Savu altāri, atstājis Savu svēto vietu; tās stalto namu mūrus Viņš nodevis ienaidnieku rokās, tie pacēluši savu balsi Tā Kunga namā kā svētku dienā. 8 Tas Kungs bija nolēmis sagraut Ciānas meitas mūrus. Viņš izstiepis pār tiem mērauklu, Viņš nav atturējis Savu roku no graušanas; Viņš bēdīgu darījis valni un mūri; tie abi sagruvuši. 9 Mūru vārti iegrimuši zemē, to aizšaujamos Viņš saliecis un salauzis. Viņas ķēniņš un viņas dižciltīgie izkaisīti tautu starpā; nav spēkā vairs bauslība; arī viņas pravieši nesaņem vairs atklāsmi no Tā Kunga. 10 Klusēdami sēd zemē Ciānas meitas vecaji; tie kaisa pīšļus uz galvas, apjozušies ar maisiem. Jeruzālemes jaunavas zemu nokārušas savas galvas. 11 Manas acis izraudātas asarās, manas iekšas saraujas sāpēs, manas aknas ir it kā izkratītas uz zemes manas tautas meitas posta dēļ, jo bērni un zīdaiņi dabū galu pilsētas ielās. 12 Tie sauca uz savām mātēm: kur ir maize un vīns? Tā viņi aiziet bojā kā ievainotie pilsētas ielās, tie izlaiž savu garu mātes klēpī. 13 Ko es tev lai saku, Jeruzālemes meita, un kam es tevi lai pielīdzinu, lai tevi iepriecinātu, jaunava Ciānas meita? Liels ir tavs posts - kā jūra. Kas tevi var dziedināt? 14 Tavi pravieši tev sludinājuši melus un māņus. Tavu noziegumu viņi tev nav atklājuši, lai novērstu tavu cietumu, bet tev sludinājuši melu un viltus atklāsmes. 15 Visi, kas tev iet garām, zobgalībā sasit plaukstas par tevi, tie svilpj un krata galvu par Jeruzālemes meitu: vai šī ir tā pilsēta, par kuru sacīja, ka tā esot pati skaistākā un visas zemes prieks? 16 Visi tavi ienaidnieki atver savu muti pret tevi, svilpo un griež zobus; tie saka: "Mēs to iznīcinājām. Šī ir tā diena, kuru mēs gaidījām, mēs to sagaidījām, to piedzīvojām!" 17 Tas Kungs ir darījis, ko bija nodomājis, un piepildījis Savu vārdu, ko bija runājis sendienās. Viņš ir sagrāvis bez žēlastības, iepriecinājis par tevi tavu ienaidnieku un augstu pacēlis tavu pretinieku ragu. 18 Tad viņas sirds sāka brēkt uz To Kungu. Ak, Ciānas meitas mūri, liec lai dienu un nakti asaras plūst kā strauts; nemities raudāt un nedod mieru savām acīm ne mirkli! 19 Celies, brēc naktī; ļauj izplūst jau pirmajos gaiļos savai sirdij Tā Kunga priekšā kā ūdenim. Pacel savas rokas lūgšanā uz To Kungu par tavu bērnu dvēselēm, kas mirst badā visos ielas stūros. 20 Ak, Kungs! Raugies jel, kam Tu esi ko līdzīgu darījis? Vai tad sievas lai ēd savu miesas augli, savus bērnus, ko auklējušas? Vai tad priesterus un praviešus lai nokauj Tā Kunga svētnīcā? 21 Ielās guļ beigti jaunekļi un sirmgalvji. Manas jaunavas un jaunekļi ir krituši no zobena, Tu tos esi nokāvis Savas dusmības dienā, nokāvis bez žēlastības. 22 Kā uz svētku dienu Tu esi saaicinājis no visām pusēm manus vajātājus, un Tā Kunga dusmības dienā neviens nav izbēdzis, nedz palicis dzīvs. Visus, ko es biju auklējusi un audzinājusi, nogalināja mans ienaidnieks.
The Lord Was Like an Enemy
The Prophet Speaks:
1 The Lord was angry!
So he disgraced Zion
though it was Israel's pride
and his own place of rest.
In his anger he threw Zion down
from heaven to earth.
2 The Lord had no mercy!
He destroyed the homes
of Jacob's descendants.
In his anger he tore down
every walled city in Judah;
he toppled the nation
together with its leaders,
leaving them in shame.
3 The Lord was so furiously angry
that he wiped out
the whole army of Israel
by not supporting them
when the enemy attacked.
He was like a raging fire
that swallowed up
the descendants of Jacob.
4 He attacked like an enemy
with a bow and arrows,
killing our loved ones.
He has burned to the ground
the homes on Mount Zion.
5 The Lord was like an enemy!
He left Israel in ruins
with its palaces
and fortresses destroyed,
and with everyone in Judah
moaning and weeping.
6 He shattered his temple
like a hut in a garden;
he completely wiped out
his meeting place,
and did away with festivals
and Sabbaths
in the city of Zion.
In his fierce anger he rejected
our king and priests.
7 The Lord abandoned his altar
and his temple;
he let Zion's enemies
capture her fortresses.
Noisy shouts were heard
from the temple,
as if it were a time
of celebration.
8 The Lord had decided
to tear down the walls of Zion
stone by stone.
So he started destroying
and did not stop
until walls and fortresses
mourned and trembled.
9 Zion's gates have fallen
facedown on the ground;
the bars that locked the gates
are smashed to pieces.
Her king and royal family
are prisoners
in foreign lands.
Her priests don't teach,
and her prophets don't have
a message from the Lord.
10 Zion's leaders are silent.
They just sit on the ground,
tossing dirt on their heads
and wearing sackcloth.
Her young women can do nothing
but stare at the ground.
11 My eyes are red from crying,
my stomach is in knots,
and I feel sick all over.
My people are being wiped out,
and children lie helpless
in the streets of the city.
12 A child begs its mother
for food and drink,
then blacks out
like a wounded soldier
lying in the street.
The child slowly dies
in its mother's arms.
13 Zion, how can I comfort you?
How great is your pain?
Lovely city of Jerusalem,
how can I heal your wounds,
gaping as wide as the sea?
14 Your prophets deceived you
with false visions
and lying messages—
they should have warned you
to leave your sins
and be saved from disaster.
15 Those who pass by
shake their heads and sneer
as they make fun and shout,
“What a lovely city you were,
the happiest on earth,
but look at you now!”
16 Zion, your enemies curse you
and snarl like wild animals,
while shouting,
“This is the day
we've waited for!
At last, we've got you!”
17 The Lord has done everything
that he had planned
and threatened long ago.
He destroyed you without mercy
and let your enemies boast
about their powerful forces.
18 Zion, deep in your heart
you cried out to the Lord.
Now let your tears overflow
your walls day and night.
Don't ever lose hope
or let your tears stop.
19 Get up and pray for help
all through the night.
Pour out your feelings
to the Lord,
as you would pour water
out of a jug.
Beg him to save your people,
who are starving to death
at every street crossing.
Jerusalem Speaks:
20 Think about it, Lord!
Have you ever been this cruel
to anyone before?
Is it right for mothers
to eat their children,
or for priests and prophets
to be killed in your temple?
21 My people, both young and old,
lie dead in the streets.
Because you were angry,
my young men and women
were brutally slaughtered.
22 When you were angry, Lord,
you invited my enemies
like guests for a party.
No one survived that day;
enemies killed my children,
my own little ones.
