1 Cik vientuļa ir kļuvusi šī pilsēta, kas bija ļaužu pilna! Tā, kas bija liela starp tautām, ir kļuvusi kā atraitne, un, kas bija valdniece pār novadiem, ir kļuvusi pati par verdzeni. 2 Tā gauži raud naktī, tai asaras rit pār vaigiem. Nav iepriecinātāja tai starp tiem, kas to mīl, visi tās tuvie tai neuzticīgi, tie kļuvuši par ienaidniekiem. 3 Jūdas cilts ir gājusi gūstā, no ciešanām, smagās verdzības, tā mīt starp tautām un neatrod miera; tās vajātāji ir iedzinuši to šaurā aizā. 4 Ciānas ceļi skumst, jo neviens nenāk uz svētkiem; visi pilsētas vārti stāv nevirināti, tās priesteri smagi nopūšas; pilsētas jaunavas noskumušas, bēdīga pati pilsēta. 5 Tās nomācēji valda, tās ienaidniekiem klājas labi. Jo Tas Kungs ir licis tai smagi ciest tās daudzo grēku dēļ. Tās bērni aizgāja trimdā savu ienaidnieku priekšā. 6 Zudis ir viss Ciānas meitas greznums; viņas dižciltīgie ir kā brieži, kas neatrod ganības un iet bez spēka vajātāju priekšā. 7 Jeruzāleme piemin savās bēdu un klejojuma dienās visus dārgumus, kas tai bija agrākos laikos; tās ļaudis krīt ienaidnieka rokā, un palīga viņai nav, tās ienaidnieki noraugās tajā un smejas par viņas sabrukumu. 8 Grēkodama grēkoja Jeruzāleme tādēļ kļuvusi kā sārņaina sieva. Visi, kas viņu cienīja, tagad to nicina, tāpēc ka redz tās kailumu; arī pati tā vaid un novēršas. 9 Tās netīrumi līp pie viņas tērpa malas; tā nebija domājusi par savu galu; tādēļ tā ir tik bezgalīgi pazemota, un tai nav neviena iepriecinātāja. "Uzlūko, Kungs, manas bēdas, jo ienaidnieks gavilē!" 10 Naidnieks ir izstiepis savu roku pār visiem viņas dārgumiem. Viņai bija jānoskatās, kā citas tautas ielaužas viņas svētnīcā, kaut gan viņiem Tu esi liedzis ieiet Tavā draudzē. 11 Visi tās iedzīvotāji vaimanā un meklē maizi. Viņi atdod visus savus dārgumus par ēdamo, lai uzturētu sevi pie dzīvības. "Raugies, Kungs, kādā negodā es esmu nonākusi!" 12 Vai jūs, kas ejat garām, tas nemaz neskar? Skatieties un redziet, vai ir vēl kur tādas sāpes kā manas sāpes, kas pārņēmušas mani un ar ko Tas Kungs mani piemeklējis Savas niknās dusmības dienā. 13 No augšienes Viņš ir metis uguni manos kaulos un licis tai tur plosīties. Viņš manām kājām izpletis tīklu un licis man griezties atpakaļ. Viņš iegrūdis mani postā, darījis slimu ik dienas. 14 Mani pārkāpumi Viņa rokās savīti visi kopā un kā jūgs uzlikti man uz kakla; Viņš satriecis ar to manu spēku; Tas Kungs mani nodevis tādiem rokās, kuriem nevaru pretoties. 15 Tas Kungs ir saminis visus spēcīgos vīrus manā vidū, Viņš ir sasaucis pret mani sapulci, lai sagrautu manus jaunekļus; Tas Kungs pats ir minis vīna spaidu jaunavai, Jūdas meitai. 16 Par to man rūgti jāraud, un manas acis ir asaru pilnas, jo tālu no manis ir mierinātājs, kas varētu iepriecināt manu dvēseli. Manu bērnu man vairs nav, jo ienaidnieks ir guvis virsroku. 17 Ciāna izstiepj savas rokas, bet nav, kas viņu iepriecinātu. Tas Kungs ir pavēlējis ienaidniekiem, kas visapkārt ap Jēkabu, lai Jeruzāleme kļūtu viņu vidū kā sārņaina sieva. 18 Tas Kungs ir taisns, tomēr es Viņa baušļiem pretojos. Klausieties, tautas, un raugait manas sāpes! Manas jaunavas un mani jaunekļi aizgāja gūstā. 19 Es piesaucu savus draugus, bet tie mani pievīluši. Mani priesteri un vecaji pilsētā ir nonīkuši, meklēdami sev ēdamo, lai uzturētu sevi pie dzīvības. 20 Ak, Kungs, kā man bail! Manas iekšas saraujas sāpēs, mana sirds ir pilna nemiera, tāpēc ka es Tev pretojos. Ārā zobens laupīdams, mājā - nāve. 21 Tie dzird mani vaidam, tomēr nav man iepriecinātāja! Visi mani ienaidnieki redz manu nelaimi un priecājas, ka Tu to man esi darījis. Lai nāk Tevis sludinātā diena, tad viņiem klāsies kā man! 22 Lai nāk Tavā priekšā visa viņu ļaunprātība, un dari Tu viņiem tā, kā Tu man esi darījis visu manu pārkāpumu dēļ. Neskaitāmas ir manas nopūtas, un mana sirds ir pagurusi.
Lonely Jerusalem
The Prophet Speaks:
1 Jerusalem, once so crowded,
lies deserted and lonely.
This city that was known
all over the world
is now like a widow.
This queen of the nations
has been made a slave.
2 Each night, bitter tears
flood her cheeks.
None of her former lovers
are there to offer comfort;
her friends have betrayed her
and are now her enemies.
3 The people of Judah are slaves,
suffering in a foreign land,
with no rest from sorrow.
Their enemies captured them
and were terribly cruel.
4 The roads to Zion mourn
because no one travels there
to celebrate the festivals.
The city gates are deserted;
priests are weeping.
Young women are raped;
Zion is in sorrow!
5 Enemies now rule the city
and live as they please.
The Lord has punished Jerusalem
because of her awful sins;
he has let her people
be dragged away.
6 Zion's glory has disappeared.
Her leaders are like deer
that cannot find pasture;
they are hunted down
till their strength is gone.
7 Her people recall the good life
that once was theirs;
now they suffer
and are scattered.
No one was there to protect them
from their enemies who sneered
when their city was taken.
8 Jerusalem's horrible sins
have made the city a joke.
Those who once admired her
now hate her instead—
she has been disgraced;
she groans and turns away.
9 Her sins had made her filthy,
but she wasn't worried
about what could happen.
And when Jerusalem fell,
it was so tragic.
No one gave her comfort
when she cried out,
“Help! I'm in trouble, Lord!
The enemy has won.”
10 Zion's treasures were stolen.
Jerusalem saw foreigners
enter her place of worship,
though the Lord
had forbidden them
to belong to his people.
11 Everyone in the city groans
while searching for food;
they trade their valuables
for barely enough scraps
to stay alive.
Jerusalem Speaks:
Jerusalem shouts to the Lord,
“Please look and see
how miserable I am!”
12 No passerby even cares.
Why doesn't someone notice
my terrible sufferings?
You were fiercely angry, Lord,
and you punished me
worst of all.
13 From heaven you sent a fire
that burned in my bones;
you set a trap for my feet
and made me turn back.
All day long you leave me
in shock from constant pain.
14 You have tied my sins
around my neck,
and they weigh so heavily
that my strength is gone.
You have put me in the power
of enemies too strong for me.
15 You, Lord, have turned back
my warriors and crushed
my young heroes.
Judah was a woman untouched,
but you let her be trampled
like grapes in a wine pit.
16 Because of this, I mourn,
and tears flood my eyes.
No one is here to comfort
or to encourage me;
we have lost the war—
my people are suffering.
The Prophet Speaks:
17 Zion reaches out her hands,
but no one offers comfort.
The Lord has turned
the neighboring nations
against Jacob's descendants.
Jerusalem is merely a filthy rag
to her neighbors.
Jerusalem Speaks:
18 The Lord was right,
but I refused to obey him.
Now I ask all of you to look
at my sufferings—
even my young people
have been dragged away.
19 I called out to my lovers,
but they betrayed me.
My priests and my leaders died
while searching the city
for scraps of food.
20 Won't you look and see
how upset I am, our Lord?
My stomach is in knots,
and my heart is broken
because I betrayed you.
In the streets and at home,
my people are slaughtered.
21 Everyone heard my groaning,
but no one offered comfort.
My enemies know of the trouble
that you have brought on me,
and it makes them glad.
Hurry and punish them,
as you have promised.
22 Don't let their evil deeds
escape your sight.
Punish them as much
as you have punished me
because of my sins.
I never stop groaning—
I've lost all hope!
