1 Tā Kunga vārds nāca pār Jonu, Amitaja dēlu: 2 "Celies un dodies uz lielo pilsētu Ninivi; norāj to un paziņo tai, ka tās ļaunie darbi jau nonākuši Mana vaiga priekšā!" 3 Bet Jona cēlās, lai bēgtu no Tā Kunga vaiga, gribēdams nokļūt Taršišā, un nonāca līdz Jafai. Tur viņš atrada kuģi, kas taisījās ceļā uz Taršišu, samaksāja braucamo naudu un iekāpa kuģī, kam bija viņš jāaizved uz Taršišu, projām no Tā Kunga acīm. 4 Tad Tas Kungs lika pūst uz jūras lielam vējam; drīz sacēlās vētra, un visiem likās, ka kuģis grims. 5 Kuģa ļaudis pārņēma lielas izbailes, un viņi kliedza, piesaukdami katrs savu dievu, un sameta visu, kas bija uz kuģa, jūrā, lai atvieglotu kravas svaru. Jona bija nokāpis apakšējās dziļākās kuģa telpās, tur nolicies un gulēja dziļā miegā. 6 Tad pie viņa piegāja kuģa kapteinis un sacīja: "Kā tu vari tik cieši gulēt? Celies un piesauc savu Dievu! Varbūt šis Dievs atcerēsies mūs, lai mēs neaizejam bojā." 7 Un kuģa ļaudis teica cits uz citu: "Sanāciet, metīsim kauliņus, lai izzinātu, kura dēļ mums klājas tik ļauni!" Kauliņus metot, vaina krita uz Jonu. 8 Tad viņi teica viņam: "Saki mums, kāpēc mums ir uzbrukusi šī nelaime? Kāda ir tava nodarbošanās, un no kurienes tu nāc? Kādas tu zemes un tautas?" 9 Tad viņš tiem atbildēja: "Es esmu ebrejs un bīstos To Kungu, debesu Dievu, kas radījis jūru un sauszemi." 10 Tad no jauna kuģa ļaudis ārkārtīgi izbijās un jautāja viņam: "Kādēļ tu to tā izdarīji?" Viņi zināja, ka Jona bēga no Tā Kunga, jo viņš to viņiem iepriekš bija pateicis. 11 Tad tie viņam sacīja: "Ko lai mēs ar tevi darām, lai jūra nomierinātos?" - jo jūra joprojām bija ārkārtīgi nemierīga. 12 Viņš atbildēja viņiem tā: "Ņemiet mani un iemetiet jūrā, tad tā kļūs rāma. Es zinu, ka manas vainas dēļ pār jums sacēlusies šī lielā vētra." 13 Tad kuģa ļaudis, visiem spēkiem airēdami, centās pagriezt kuģi tā, lai viņi drīzāk sasniegtu krastu, bet tas viņiem neizdevās, jo jūra bija sacēlusies un bangoja vētrā pāri viņu galvām. 14 Tad viņi piesauca To Kungu un sacīja: "Ak, Kungs, nepazudini mūs šā cilvēka dvēseles dēļ un nepieskaiti mums par grēku viņa nenoziedzīgās asinis! Jo Tu, Kungs, rīkojies tā, kā Tu atzini par pareizu." 15 Tad viņi satvēra Jonu un iemeta jūrā; vētras trakošana mitējās, un drīz jūra norima pavisam. 16 Bet kuģa ļaudis pārņēma lielas bailes Tā Kunga priekšā; viņi nesa Tam Kungam kaujamos upurus un deva Viņam solījumus.
Jonah Runs from the Lord
1 One day the Lord told Jonah, the son of Amittai, 2 to go to the great city of Nineveh and say to the people, “The Lord has seen your terrible sins. You are doomed!”
3 Instead, Jonah ran from the Lord. He went to the seaport of Joppa and found a ship that was going to Spain. So he paid his fare, then got on the ship and sailed away to escape.
4 But the Lord made a strong wind blow, and such a bad storm came up that the ship was about to be broken to pieces. 5 The sailors were frightened, and they all started praying to their gods. They even threw the ship's cargo overboard to make the ship lighter.
All this time, Jonah was down below deck, sound asleep. 6 The ship's captain went to him and said, “How can you sleep at a time like this? Get up and pray to your God! Maybe he will have pity on us and keep us from drowning.”
7 Finally, the sailors got together and said, “Let's ask our gods to show us who caused all this trouble.” It turned out to be Jonah.
8 They started asking him, “Are you the one who brought all this trouble on us? What business are you in? Where do you come from? What is your country? Who are your people?”
9 Jonah answered, “I'm a Hebrew, and I worship the Lord God of heaven, who made the sea and the dry land.”
10 When the sailors heard this, they were frightened, because Jonah had already told them he was running from the Lord. Then they said, “Do you know what you have done?”
11 The storm kept getting worse, until finally the sailors asked him, “What should we do with you to make the sea calm down?”
12 Jonah told them, “Throw me into the sea, and it will calm down. I'm the cause of this terrible storm.”
13 The sailors tried their best to row to the shore. But they could not do it, and the storm kept getting worse every minute. 14 So they prayed to the Lord, “Please don't let us drown for taking this man's life. Don't hold us guilty for killing an innocent man. All of this happened because you wanted it to.” 15 Then they threw Jonah overboard, and the sea calmed down. 16 The sailors were so terrified that they offered a sacrifice to the Lord and made all kinds of promises.
17 The Lord sent a big fish to swallow Jonah, and Jonah was inside the fish for three days and three nights.
