1 Un Ījabs atbildēja Tam Kungam un sacīja: 2 "Es zinu, ka Tu visu spēj un Tev nav nekāds nodoms neizpildāms. 3 Kas tad ir bijis tas, kas bez zināšanām aptumšojis Dieva padomu? Es esmu runājis, bet man nebija pareizas izpratnes par lietām: tās man bija pārāk brīnišķīgas parādības, un tās izprast man nebija iespējams. 4 Ak, klausi, lūdzams, mani, jo es gribu runāt; es gribu Tevi jautāt - Tu atbildi man un pamāci mani! 5 Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi! 6 Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos." 7 Un notika, pēc tam kad Tas Kungs šos vārdus bija Ījabam sacījis, tad Tas Kungs sacīja temanietim Ēlifasam: "Mana dusmu kvēle ir iedegusies pret tevi un taviem divi draugiem, jo jūs neesat par Mani runājuši kā pienākas - ne tā, kā Mans kalps Ījabs. 8 Un tagad - izraugiet sev septiņus vēršus un septiņus aunus un ejiet pie Mana kalpa Ījaba, un upurējiet kā dedzināmo upuri jūsu pašu labā, un Mans kalps Ījabs par jums lai aizlūdz, jo tikai viņa dēļ Es negribu jums ar ļaunu atmaksāt par jūsu muļķīgo neprātību, jo jūs neesat par Mani runājuši kā pienākas - ne tā, kā Mans kalps Ījabs." 9 Un tad temanietis Ēlifass, šuahietis Bildads un naamatietis Cofars nogāja un darīja tā, kā Tas Kungs bija viņiem runājis. Un Tas Kungs uzlūkoja Ījabu un ievēroja viņa teiktos aizlūgumus par saviem draugiem. 10 Un Tas Kungs atjaunoja Ījaba agrāko labklājību, kad viņš bija aizlūdzis savu draugu labā; un Tas Kungs piešķīra Ījabam divkārt to, kas vien bija tam piederējis. 11 Un tad pie viņa atnāca sērst visi viņa brāļi un visas viņa māsas, un visi viņa pazīstamie, kādi iepriekš bija bijuši, un tie ar viņu kopā ēda maizi viņa namā, un tie izteica viņam līdzjūtību un viņu iepriecināja visās tais nelaimēs, kādām Tas Kungs bija licis nākt pār viņu. Un ikviens no viņiem deva tam vienu kesitu un ikkatrs vienu zelta gredzenu. 12 Un Tas Kungs svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu; un viņam piederēja četrpadsmit tūkstoši sīklopu un seši tūkstoši kamieļu, un tūkstotis jūgu vēršu, un tūkstoš ēzeļu mātes. 13 Un viņam dzima no jauna septiņi dēli un trīs meitas. 14 Un viņš nosauca pirmās meitas vārdu: Jemūa , otras vārdu: Kecija , bet trešās vārdu: Keren-Hapūha , 15 un visā zemē nevarēja atrast tik skaistas sievas, kādas bija Ījaba meitas. Un viņu tēvs iedalīja tām dzimtas īpašumu viņu brāļu vidū. 16 Un pēc tam Ījabs nodzīvoja simts četrdesmit gadus, un viņš pieredzēja gan savus bērnus, gan savu bērnu bērnus - četrus augumus. 17 Un Ījabs nomira vecs un padzīvojis gana gadu.
Job's Reply to the Lord
No One Can Oppose You
1 Job said:
2 No one can oppose you,
because you have the power
to do what you want.
3 You asked why I talk so much
when I know so little.
I have talked about things
that are far beyond
my understanding.
4 You told me to listen
and answer your questions.
5 I heard about you from others;
now I have seen you
with my own eyes.
6 That's why I hate myself
and sit here in dust and ashes
to show my sorrow.
The Lord Corrects Job's Friends
7 The Lord said to Eliphaz:
What my servant Job has said about me is true, but I am angry with you and your two friends for not telling the truth. 8 So I want you to go over to Job and offer seven bulls and seven goats on an altar as a sacrifice to please me. After this, Job will pray, and I will agree not to punish you for your foolishness.
9 Eliphaz, Bildad, and Zophar obeyed the Lord, and he answered Job's prayer.
A Happy Ending
10 After Job had prayed for his three friends, the Lord made Job twice as rich as he had been before. 11 Then Job gave a feast for his brothers and sisters and for his old friends. They expressed their sorrow for the suffering the Lord had brought on him, and they each gave Job some silver and a gold ring.
12 The Lord now blessed Job more than ever; he gave him 14,000 sheep, 6,000 camels, 1,000 pair of oxen, and 1,000 donkeys.
13 In addition to seven sons, Job had three daughters, 14 whose names were Jemimah, Keziah, and Keren Happuch. 15 They were the most beautiful women in that part of the world, and Job gave them shares of his property, along with their brothers.
16 Job lived for another 140 years—long enough to see his great-grandchildren have children of their own— 17 and when he finally died, he was very old.
