1 Un notika, kādu dienu, kad Dieva dēli nāca, lai nostātos Tā Kunga priekšā, tad arī sātans nāca viņu starpā, lai nostātos Tā Kunga priekšā. 2 Un Tas Kungs sacīja sātanam: "No kurienes tu nākdams?" Un sātans atbildēja Tam Kungam: "Es klejoju apkārt pa zemes virsu un to pārstaigāju." 3 Un Tas Kungs sacīja sātanam: "Vai tu esi piegriezis vērību Manam kalpam Ījabam, ka nav neviena tāda virs zemes, kāds ir viņš? Viņš ir sirdsskaidrs un taisns vīrs; viņš bīstas Dieva un vairās no ļauna. Vēl arvien viņš stipri turas pie savas sirds skaidrības, kaut arī tu Mani pret viņu esi musinājis un skubinājis viņu nepamatoti padarīt nelaimīgu." 4 Un sātans atbildēja Tam Kungam un sacīja: "Ādu pret ādu, jo visu, kas ir cilvēkam, viņš dod par savu dzīvību. 5 Ja Tu Savu roku izstieptu un ar sāpēm viņa kaulus un viņa miesu aizskartu, viņš tad tiešām atklāti no Tevis atsacīsies!" 6 Tas Kungs sacīja sātanam: "Redzi, viņš ir tavā varā, bet sargi viņa dzīvību!" 7 Tad sātans aizgāja no Tā Kunga un piemeklēja Ījabu ar ļaundabīgiem augoņiem no viņa kāju pēdām līdz viņa matu galiem. 8 Viņš sev paņēma šķembu, lai ar to kasītos, un apsēdās pats pelnos. 9 Un viņa sieva tam sacīja: "Vai tu stipri vēl turies pie savas sirds skaidrības? Atsaki Dievam un mirsti!" 10 Bet viņš tai sacīja: "Tava runa ir gluži tāda kā nelgu sievu runas! Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?" Visos šais piemeklējumos Ījabs ar savām lūpām tomēr nenogrēkojās. 11 Kad trīs Ījaba draugi dzirdēja par šo nelaimi, kāda pār viņu bija nākusi, tie sataisījās ceļam, ikviens no savas dzīves vietas, - temanietis Ēlifass, šuahietis Bildads un naamatietis Cofars. Un tie vienojās savā starpā kopā noiet pie Ījaba, lai viņu pažēlotu un mierinātu. 12 Un tie pacēla savas acis no tālienes, bet tie viņu vairs nepazina. Tad tie pacēla savas balsis un raudāja. Un tie katrs saplēsa savu virsvalku un kaisīja pīšļus uz savām galvām, tos mezdami pret debesīm. 13 Un tie sēdēja pie viņa zemē septiņas dienas un septiņas naktis; neviens no tiem ar viņu nerunāja ne vārda, jo tie redzēja, cik ļoti lielas bija viņa sāpes.
Job Loses His Health
1 When the angels gathered around the Lord again, Satan was there with them, 2 and the Lord asked, “Satan, where have you been?”
Satan replied, “I have been going all over the earth.”
3 Then the Lord asked, “What do you think of my servant Job? No one on earth is like him—he is a truly good person, who respects me and refuses to do evil. And he hasn't changed, even though you persuaded me to destroy him for no reason.”
4 Satan answered, “There's no pain like your own. People will do anything to stay alive. 5 Try striking Job's own body with pain, and he will curse you to your face.”
6 “All right!” the Lord replied. “Make Job suffer as much as you want, but just don't kill him.” 7 Satan left and caused painful sores to break out all over Job's body—from head to toe.
8 Then Job sat on the ash-heap to show his sorrow. And while he was scraping his sores with a broken piece of pottery, 9 his wife asked, “Why do you still trust God? Why don't you curse him and die?”
10 Job replied, “Don't talk like a fool! If we accept blessings from God, we must accept trouble as well.” In all that happened, Job never once said anything against God.
Job's Three Friends
11 Eliphaz from Teman, Bildad from Shuah, and Zophar from Naamah were three of Job's friends, and they heard about his troubles. So they agreed to visit Job and comfort him. 12 When they came near enough to see Job, they could hardly recognize him. And in their great sorrow, they tore their clothes, then sprinkled dust on their heads and cried bitterly. 13 For seven days and nights, they sat silently on the ground beside him, because they realized what terrible pain he was in.
