1 Mans gars ir salauzts, manas dienas ir galā, tikai kapa vieta vien mani gaida. 2 Patiešām, tikai mēdītāji ir man visapkārt un uz viņu ķildošanos jānoraugās manām acīm! 3 Es lūdzu, ieliec jel pats pie Sevis ķīlu manis labad, jo kas gan cits kā galvinieks varētu man dot solījumu? 4 Jo viņu sirdīm Tu saprašanu esi apslēpis, un tādēļ Tu nevari atļaut viņiem arī uzvarēt. 5 Ja kāds savus draugus nodod, lai kaut ko iegūtu no viņu mantas, tad tādēļ izīgst viņa bērnu acis! 6 Un mani Viņš ir nolicis tautām par apsmieklu, un man jāpieļauj, lai man spļauj sejā. 7 Sāpju dēļ manas acis ir kļuvušas tumšas, un visi mani locekļi līdzinās vairs tikai ēnai. 8 Un tālab taisnie izsamist, un šķīstais ir sašutis par neganto. 9 Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa; kam ir tīras rokas, tas arvienu pieaug spēkā. 10 Bet lai jau arī jūs visi atgrieztos pie manis; es lūdzu, nāciet, tomēr es jūsu vidū neredzu nevienu gudru. 11 Manas dienas ir aiztecējušas, mani nodomi ir sabrukuši, mani svētākie sirds centieni! 12 Manu nakti viņi taisās pārvērst par dienu, jo man taču gaisma esot tuvāka nekā tumsa! 13 Bet, ja jau es gaidu uz nāves valstību kā uz savu nākamo mitekli, kurā tumsa jau uzklājusi man guļasvietu, 14 ja jau es kapu esmu nosaucis par savu tēvu, bet tārpus par savu māti un māsu,- 15 jā, kur tad un kāda lai vēl būtu mana cerība, jā, tiešām cerība, un kas var to saskatīt? 16 Tā ved mani lejup pie nāves valstības vārtiem, kaut arī tur miesai pīšļos būs atdusa."
Job Complains to God
My Hopes Have Died
1 My hopes have died,
my time is up,
and the grave is ready.
2 All I can see are angry crowds,
making fun of me.
3 If you, Lord, don't help,
who will pay the price
for my release?
4 My friends won't really listen,
all because of you,
and so you must be the one
to prove them wrong.
5 They have condemned me,
just to benefit themselves;
now blind their children.
6 You, God, are the reason
I am insulted and spit on.
7 I am almost blind with grief;
my body is a mere shadow.
8 People who are truly good
would feel so alarmed,
that they would become angry
with my worthless friends.
9 They would do the right thing
and because they did,
they would grow stronger.
10 But none of my friends
show any sense.
11 My life is drawing to an end;
hope has disappeared.
12 But all my friends can do
is offer empty hopes.
13 I could tell the world below
to prepare me a bed.
14 Then I could greet the grave
as my father
and say to the worms,
“Hello, mother and sisters!”
15 But what kind of hope is that?
16 Will it keep me company
in the world of the dead?
