1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera. 2 Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv. 3 Un pār tādu Tu turi vaļā atvērtas Savas acis, un tādu Tu mani sauc Sava tiesneša krēsla priekšā! 4 Vai tad tīrs var celties no nešķīsta? Nekad ne! 5 Ja jau viņa mūža laiks ir sīki ar ziņu noteikts, ja viņa mēnešu skaits ir pie Tevis nolikts un Tu viņam esi licis robežu, ko viņam nepārsniegt, 6 tad novērs Savus skatus no viņa, lai viņam būtu miers un lai viņš priecātos kā algādzis, kas savu dienas gājumu veicis! 7 Taču kokam, kas ir nocirsts, vēl ir kāda cerība, ka tas varēs atkal zaļot: tā atvases un dzinumi nepārstāj. 8 Un, ja arī tā sakne zemē noveco, ja viņa stumbrs zemē atmirst, 9 no svaiga ūdens dvašas tas atkal atdzīvojas, un tas laiž dzinumus gluži kā dēstīts. 10 Bet cilvēks, varonīgais, kad mirst, tad tas guļ bez spēka; un, kad cilvēks no šīs pasaules šķiras, kur gan viņš tad paliek? 11 Kā no jūras izsīkst ūdeņi, kā arī strauts izžūst un izkalst, 12 tā cilvēks, kas nāvē aizmidzis, nekad vairs necelsies; līdz kamēr debesis pastāv, viņš vairs nemodīsies un netaps no sava miega augšā celts. 13 Kaut Tu mani mirušo valstī, Šeolā, apslēptu turētu, līdz kamēr Tavas dusmu kvēles būtu atdzisušas, tad noliktu man noteiktu laiku un tad mani pieminētu! 14 Bet, kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot? Visus savus svešniecības un ciešanu cīņas gadus es ļāvos cerībām, ka pienāks mani nomainītāji. 15 Ja Tu tikai sauktu, tad es atbildētu, jo Tu tad ilgotos pēc Savu roku darba. 16 Ja tad Tu rūpīgi skaitītu manus soļus, Tu pat nebūtu nekāds stingrais manu grēku darbu pārraugs, 17 bet manus pārkāpumus Tu turētu aizzīmogotus Savā somā; un manu vainu būtu aizlipinājis un nolicis prom. 18 Tomēr ne, arī kalni reiz sevī sabrūk un sašķīst, pat klintis var tikt izkustinātas no savas vietas. 19 Pat akmeņus ūdens izgrauž, un viņa plūsmas aizskalo zemes pīšļus, un tā Tu izdeldē cilvēka cerību. 20 Tu pārvari viņu pilnīgi, un tad viņam no šīs pasaules ir jāaiziet; Tu pārvērt viņa ārējo izskatu un liec viņam doties galīgi projām. 21 Viņa dēli var tikt godā, bet viņš pats to vairs nezina; tie var arī tikt nicināti, bet viņam to nemanīt. 22 Tikai vienīgi viņa paša miesas sāpes viņš sajūt, un viņa dvēsele skumst tikai pati par sevi."
Job Continues His Prayer
Life Is Short and Sorrowful
1 Life is short and sorrowful
for every living soul.
2 We are flowers that fade
and shadows that vanish.
3 And so, I ask you, God,
why pick on me?
4 There's no way a human
can be completely pure.
5 Our time on earth is brief;
the number of our days
is already decided by you.
6 Why don't you leave us alone
and let us find some happiness
while we toil and labor?
When a Tree Is Chopped Down
7 When a tree is chopped down,
there is always the hope
that it will sprout again.
8 Its roots and stump may rot,
9 but at the touch of water,
it sprouts once again.
10 Humans are different—
we die, and that's the end.
11 We are like streams and lakes
after the water has gone;
12 we fall into the sleep of death,
never to rise again,
until the sky disappears.
13 Please hide me, God,
deep in the ground—
and when you are angry no more,
remember to rescue me.
Will We Humans Live Again?
14 Will we humans live again?
I would gladly suffer
and wait for my time.
15 My Creator, you would want me;
you would call out,
and I would answer.
16 You would take care of me,
but not count my sins—
17 you would put them in a bag,
tie it tight,
and toss them away.
18 But in the real world,
mountains tumble,
and rocks crumble;
19 streams wear away stones
and wash away soil.
And you destroy our hopes!
20 You change the way we look,
then send us away,
wiped out forever.
21 We never live to know
if our children are praised
or disgraced.
22 We feel no pain but our own,
and when we mourn,
it's only for ourselves.
