1 Šis ir tas vārds, ko pravietis Jeremija teica Baruham, Nerijas dēlam, kad tas Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, ceturtajā valdīšanas gadā uzrakstīja šīs runas grāmatā, kā Jeremija tās viņam sacīja priekšā. Viņš teica: 2 "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs, par tevi, Baruh: 3 tu sūdzies: cik man grūti! Tas Kungs pievienojis manām sāpēm vēl bēdas. Noguris es esmu no savas nemitīgās vaidēšanas un nekur es nevaru atrast miera! 4 Saki viņam: tā saka Tas Kungs: zini, ko Es pats esmu cēlis, to Es atkal noplēšu, un, ko dēstījis, to Es atkal izrauju ārā. Tā klāsies visai šai zemei. 5 Un tad tu meklē sev vēl ko lielu? Nemeklē! Apdomā, Es sūtu postu pār visu miesu, saka Tas Kungs, pār visiem ļaudīm, bet tev Es ļaušu saglabāt savu dzīvību visur, kurp vien tu dosies!"
The Lord Will Not Let Baruch Be Killed
1 In the fourth year that Jehoiakim was king of Judah, Baruch wrote down everything I had told him. 2 Then later, the Lord God of Israel told me to say to Baruch:
3 You are moaning and blaming me, the Lord, for your troubles and sorrow, and for being so tired that you can't even rest. 4 But all over the earth I am tearing down what I built and pulling up what I planted. 5 I am bringing disaster everywhere, so don't even think about making any big plans for yourself. However, I promise that wherever you go, I will at least protect you from death. I, the Lord, have spoken.
