1 Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, ceturtajā valdīšanas gadā pār Jeremiju nāca Tā Kunga vārds: 2 "Ņem rakstu rituli un raksti tanī visus tos vārdus, ko Es ar tevi esmu runājis par Israēlu, par Jūdu un par visām tautām no Josijas laika līdz šai dienai! 3 Varbūt Jūdas nams, kad tas dzirdēs, kādu Es tiem esmu nodomājis sūtīt nelaimi, varbūt viņi ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa, un Es tiem varu piedot viņu noziegumus un grēkus." 4 Tad Jeremija aicināja Baruhu, Nerijas dēlu; Baruhs tad arī rakstīja rakstu tīstoklī visus vārdus no Jeremijas mutes, ko Tas Kungs tam bija teicis. 5 Tad Jeremija deva Baruham šādu rīkojumu: "Es esmu apcietināts un nevaru iet Tā Kunga namā. 6 Bet ej tu un lasi no rakstu tīstokļa visus Tā Kunga vārdus, ko tu uzrakstīji no manas mutes, tautai Tā Kunga namā kādā svētku dienā skaļi priekšā. Lasi arī Jūdas ļaudīm, kas sanākuši no savām pilsētām. 7 Varbūt viņu lūgšana nonāk Tā Kunga priekšā un tie atgriežas ikviens no saviem ļaunajiem ceļiem, jo liela ir Tā Kunga dusmība un bardzība, ar ko Viņš piedraudējis šai tautai." 8 Un Baruhs, Nerijas dēls, darīja tā, kā pravietis Jeremija bija viņam pavēlējis: Viņš lasīja tautai no rakstu tīstokļa priekšā Tā Kunga vārdus Tā Kunga namā. 9 Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, piektā valdīšanas gada devītajā mēnesī izsludināja gavēni Tā Kunga priekšā visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem un visai tautai, kas bija sanākusi no Jūdas pilsētām Jeruzālemē. 10 Tad Baruhs lasīja no rakstu tīstokļa Jeremijas vārdus Tā Kunga namā Gemarjas, valsts rakstveža Šafana dēla, telpā, augšējā pagalmā pie Tā Kunga nama jaunajiem vārtiem, visai tautai skaļi priekšā. 11 Kad Mihaja, Gemarjas dēls un Šafana dēladēls, bija dzirdējis visus Tā Kunga vārdus no rakstu tīstokļa nolasām, 12 tad viņš devās lejup ķēniņa namā, kur valsts rakstveža darba istabā bija sapulcināti augstākie ierēdņi: valsts rakstvedis Ēlišāma, Delaja, Šemajas dēls, Elnātāns, Akbora dēls, Gemarja, Šafana dēls, Cedekija, Hananjas dēls, un visi augstākie valsts darbinieki. 13 Kad Mihaja viņiem atstāstīja visu, ko Baruhs tautai lasījis no rakstu tīstokļa priekšā, 14 tad visi lielkungi sūtīja Jehudi, Netanjas dēlu, bet Netanja bija Šelemjas un tas Kušijas dēls, pie Baruha un lika tam teikt: "Ņem to rakstu tīstokli, no kura tu esi lasījis tautai, un nāc šurp!" Tad Baruhs, Nerijas dēls, paņēma tīstokli un gāja pie tiem. 15 Tie sacīja viņam: "Sēdies un lasi to mums!" Tad Baruhs to viņiem lasīja. 16 Kad tie dzirdēja visus šos vārdus, tie saskatījās izbijušies un sacīja Baruham: "Visi šie vārdi mums jādara zināmi ķēniņam." 17 Tad tie jautāja Baruham: "Atstāsti mums sīkāk, kā tu uzrakstīji visus šos vārdus, ko viņš tev runāja." 18 Baruhs tiem atbildēja: "Tieši no viņa mutes nāca šie vārdi, un es tos ierakstīju ar tinti grāmatā." 19 Tad lielkungi sacīja Baruham: "Ej un paslēpies, tu un Jeremija, neviens lai nezina, kur jūs esat!" 20 Tad tie gāja pie ķēniņa pils pagalmā, bet rakstu tīstokli tie atstāja pie rakstveža Ēlišāma un atstāstīja ķēniņam visu notikušo. 21 Ķēniņš sūtīja Jehudi pēc tīstokļa, un viņš to atnesa no rakstveža Ēlišāma kancelejas. Un Jehudis lasīja priekšā grāmatu ķēniņam un visiem lielkungiem, kas bija pie ķēniņa. 22 Ķēniņš sēdēja ziemas dzīvoklī, jo bija devītais mēnesis, un viņa priekšā ogļu tvertnē kurējās uguns. 23 Kad Jehudis bija izlasījis trīs vai četras slejas no rakstu tīstokļa, ķēniņš atgrieza tās ar nazi nost un iemeta ugunī, kas viņa priekšā kurējās, kamēr viss rakstu tīstoklis sadega ugunī. 24 Bet ne ķēniņš, ne viņa kalpotāji neizbijās un nesaplēsa savas drēbes, kad tie dzirdēja visus šos vārdus. 25 Lai gan Elnātāns, Delaja un Gemarja lūdza ķēniņu rakstu tīstokli neiznīcināt, viņš tos neklausīja. 26 Bet ķēniņš gan pavēlēja savam dēlam Jerahmeēlam, kā arī Serajam, Asriēla dēlam, un Šelemjam, Abdēla dēlam, apcietināt rakstu tīstokļa rakstītāju Baruhu un pravieti Jeremiju. Bet Tas Kungs tos paslēpa. 27 Kad ķēniņš bija sadedzinājis grāmatu un visus tos vārdus, ko Baruhs bija uzrakstījis no Jeremijas mutes, tad pār Jeremiju nāca Tā Kunga vārds: 28 "Ņem vēlreiz citu tīstokli un raksti tanī visus tos vārdus, kas bija iepriekšējā tīstoklī, ko Jūdas ķēniņš sadedzināja. 29 Bet Jūdas ķēniņam Jojakīmam saki: tā saka Tas Kungs: tu grāmatu sadedzināji, jautādams: kādēļ tu tur ierakstīji, ka nākšot Bābeles ķēniņš, šo zemi izpostīšot un iznīcināšot cilvēkus un lopus? 30 Tādēļ Tas Kungs ir nolēmis šādi par Jūdas ķēniņu Jojakīmu: viņam nebūs pēcnācēju, kas sēdēs uz Dāvida troņa, un viņa projām aizsviestais līķis gulēs ilgāku laiku laukā dienas karstumā un nakts aukstumā. 31 Un Es piemeklēšu viņam, viņa pēcnācējiem un kalpiem viņu noziegumus un sūtīšu pār Jeruzālemes iedzīvotājiem un pār Jūdas namu visu to nelaimi, ar ko Es tiem piedraudēju, bet tie Mani neuzklausīja!" 32 Tāpēc Jeremija ņēma citu tīstokli un deva to rakstītājam Baruham, Nerijas dēlam. Baruhs ierakstīja tur no Jeremijas mutes visus tos vārdus, kas bija Jūdas ķēniņa Jojakīma sadedzinātā rakstu tīstoklī; bez tam viņš pierakstīja klāt vēl daudzus citus līdzīgus vārdus.
King Jehoiakim Burns Jeremiah's First Scroll
1 During the fourth year that Jehoiakim son of Josiah was king of Judah, the Lord said to me, “Jeremiah, 2 since the time Josiah was king, I have been speaking to you about Israel, Judah, and the other nations. Now, get a scroll and write down everything I have told you, 3 then read it to the people of Judah. Maybe they will stop sinning when they hear what terrible things I plan for them. And if they turn back to me, I will forgive them.”
4 I sent for Baruch son of Neriah and asked him to help me. I repeated everything the Lord had told me, and Baruch wrote it all down on a scroll. 5 Then I said,
Baruch, the officials refuse to let me go into the Lord's temple, 6 so you must go instead. Wait for the next holy day when the people of Judah come to the temple to pray and to go without eating. Then take this scroll to the temple and read it aloud. 7 The Lord is furious, and if the people hear how he is going to punish them, maybe they will ask to be forgiven.
8-10 In the ninth month of the fifth year that Jehoiakim was king, the leaders set a day when everyone who lived in Jerusalem or who was visiting there had to pray and go without eating. So Baruch took the scroll to the upper courtyard of the temple. He went over to the side of the courtyard and stood in a covered area near New Gate, where he read the scroll aloud.
This covered area belonged to Gemariah, one of the king's highest officials. 11 Gemariah's son Micaiah was there and heard Baruch read what the Lord had said. 12 When Baruch finished reading, Micaiah went down to the palace. His father Gemariah was in the officials' room, meeting with the rest of the king's officials, including Elishama, Delaiah, Elnathan, and Zedekiah. 13 Micaiah told them what he had heard Baruch read to the people. 14 Then the officials sent Jehudi and Shelemiah to tell Baruch, “Bring us that scroll.”
When Baruch arrived with the scroll, 15 the officials said, “Please sit down and read it to us,” which he did. 16 After they heard what was written on the scroll, they were worried and said to each other, “The king needs to hear this!” Turning to Baruch, they asked, 17 “Did someone tell you what to write on this scroll?”
18 “Yes, Jeremiah did,” Baruch replied. “I wrote down just what he told me.”
19 The officials said, “You and Jeremiah must go into hiding, and don't tell anyone where you are going.”
20-22 The officials put the scroll in Elishama's room and went to see the king, who was in one of the rooms where he lived and worked during the winter. It was the ninth month of the year, so there was a fire burning in the fireplace, and the king was sitting nearby. After the officials told the king about the scroll, he sent Jehudi to get it. Then Jehudi started reading the scroll to the king and his officials. 23-25 But every time Jehudi finished reading three or four columns, the king would tell him to cut them off with his penknife and throw them in the fire. Elnathan, Delaiah, and Gemariah begged the king not to burn the scroll, but he ignored them, and soon there was nothing left of it.
The king and his servants listened to what was written on the scroll, but they were not the least bit afraid, and they did not tear their clothes in sorrow.
26 The king told his son Jerahmeel to take Seraiah and Shelemiah and to go arrest Baruch and me. But the Lord kept them from finding us.
Jeremiah's Second Scroll
27 I had told Baruch what to write on that first scroll, but King Jehoiakim had burned it. So the Lord told me 28 to get another scroll and write down everything that had been on the first one. 29 Then he told me to say to King Jehoiakim:
Not only did you burn Jeremiah's scroll, you had the nerve to ask why he had written that the king of Babylonia would attack and ruin the land, killing all the people and even the animals. 30 So I, the Lord, promise that you will be killed and your body thrown out on the ground. The sun will beat down on it during the day, and the frost will settle on it at night. And none of your descendants will ever be king of Judah. 31 You, your children, and your servants are evil, and I will punish everyone of you. I warned you and the people of Judah and Jerusalem that I would bring disaster, but none of you have listened. So now you are doomed!
32 After the Lord finished speaking to me, I got another scroll and gave it to Baruch. Then I told him what to write, so this second scroll would contain even more than was on the scroll Jehoiakim had burned.
