1 Tad visi Israēla bērni izgāja laukā, un draudze sapulcējās kā viens vienīgs vīrs pie Tā Kunga Micpā, no Dana līdz Bēršebai, arī Gileāda zeme, 2 un visi tautas vadoņi nostājās kopā, itin visas Israēla ciltis sanāca kopā Dieva tautas sapulcē, četri simti tūkstoši kājinieku, kas bija bruņoti ar zobeniem. 3 Un Benjamīna bērni dzirdēja, ka Israēla bērni ir sapulcējušies Micpā. Bet Israēla bērni jautāja: "Paskaidrojiet, kā šis ļaunais notikums ir norisinājies?" 4 Tad tas vīrs, tas levīts, nomaitātās sievas vīrs, atbildēja un sacīja: "Es nonācu kopā ar savu blakussievu Gibeā, kura atrodas Benjamīna daļā, lai tur paliktu pa nakti. 5 Tad sacēlās pret mani Gibeas varasvīri, un tie mani aplenca nakts laikā tanī namā, mani pašu viņi bija nodomājuši nogalināt, bet manu blakussievu tie izvaroja tā, ka tā nomira. 6 Tad es ņēmu savu blakussievu, sadalīju viņu gabalos, un šos gabalus es izsūtīju pa visām Israēla īpašumu daļām, jo tie ir izdarījuši asinsdarbu un negantību Israēlā. 7 Lūk, jūs visi, Israēla bērni; pārrunājiet to un pieņemiet lēmumu." 8 Un visa tauta vienprātīgi cēlās kā viens vienīgs vīrs un sacīja: "Mēs neiesim neviens savā teltī, un mēs neviens neatgriezīsimies savā namā, 9 bet rīkosimies ar Gibeu tā, ka celsimies pret to, kā mesli krīt! 10 Mēs ņemsim no visām Israēla ciltīm, desmit vīrus no simta, tāpat simts vīrus no tūkstoša un tūkstoš vīrus no desmit tūkstošiem, tie lai sagādā ceļamaizi karaspēkam, lai mēs varētu iet pret Gibeu Benjamīna ciltī, kas šādu negantību ir nodarījusi Israēlam." 11 Un tā sapulcējās visi Israēla vīri pret šo pilsētu - tik cieši saslēgušies kopā kā viens vienīgs vīrs. 12 Un Israēla ciltis izsūtīja vīrus pa visu Benjamīna cilti, sacīdamas: "Kas tas ir par ļaunu darbu, kas pie jums ir noticis? 13 Tad nu tagad izdodiet tos vīrus, šos netikļus, kuri atrodas Gibeā, lai mēs viņus nogalinām un lai ļaunums tiktu no Israēla izskausts." Bet Benjamīna bērni negribēja klausīt savu brāļu, Israēla bērnu, balsi. 14 Un Benjamīna bērni sapulcējās no tām pilsētām, kas bija Gibeas apkārtnē, lai dotos karā pret Israēla bērniem. 15 Un Benjamīna bērni no pilsētām tika saskaitīti divdesmit seši tūkstoši ar zobeniem bruņotu vīru, bez Gibeas iedzīvotājiem, kas pēc skaita bija septiņi simti izlasītu vīru. 16 Starp visiem šiem vīriem bija septiņi simti izlasītu vīru, tie bija kreiļi; tie visi meta akmeņus ar lingu uz mata, ka tie negāja garām. 17 Un Israēla vīri, kas tika saskaitīti, bez Benjamīna vīriem, bija četri simti tūkstoši, visi apbruņoti ar zobeniem; tie visi bija cīņai gatavi. 18 Tā Israēla bērni cēlās, nogāja uz Bēteli un vaicāja Dievu un sacīja: "Kurš no mums lai dodas pirmais karā pret Benjamīna bērniem?" Un Tas Kungs viņiem atbildēja: "Lai Jūda sāk!" 19 Tad Israēla bērni cēlās agri no rīta un uzcēla teltis pret Gibeu. 20 Tā Israēla vīri izgāja cīnīties pret Benjamīnu, un viņi gatavojās kaujai ar tiem pie Gibeas. 21 Tad Benjamīna bērni izgāja no Gibeas, un tanī dienā tie nogalināja divdesmit divus tūkstošus Israēla karavīru. 22 Bet kara saime, Israēla vīri, nezaudēja dūšu un no jauna sakārtojās kaujai tanī pašā vietā, kurā tie bija kaujai gatavojušies pirmajā dienā. 23 Un Israēla vīri devās uz augšu un raudāja Tā Kunga priekšā līdz vakaram, un viņi vaicāja To Kungu, sacīdami: "Vai lai mēs ejam karā pret Benjamīna, sava brāļa, bērniem?" Un Tas Kungs atbildēja: "Ejiet pret tiem!" 24 Nākamajā dienā Israēla bērni izgāja pret Benjamīna bērniem. 25 Un Benjamīns iznāca no Gibeas viņiem pretī arī šinī dienā, un tie vēl nogalināja no Israēla bērniem astoņpadsmit tūkstošus vīru, kas visi bija apbruņojušies ar zobenu. 26 Tad visi Israēla bērni un visi Israēla karavīri devās augšup uz Bēteli un vaimanāja un palika Tā Kunga priekšā. Viņi gavēja tanī dienā līdz vakaram un nesa dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus Tā Kunga priekšā. 27 Un Israēla bērni vaicāja To Kungu, jo tur tanīs dienās bija novietots Dieva derības šķirsts. 28 Un tanīs dienās Pinehass, Ārona dēla Ēleāzara dēls, nostājās tā priekšā un prasīja: "Vai man vēl iet karā pret Benjamīna, sava brāļa, bērniem, jeb vai lai es pārtraucu karu?" Bet Tas Kungs sacīja: "Ejiet, jo rīt Es tos nodošu tavā rokā!" 29 Tad Israēls lika kādiem paslēpties visapkārt ap Gibeu. 30 Kad israēlieši devās pret benjamīniešiem trešajā dienā, tie izvērsās kaujas kārtībā pret Gibeu kā iepriekšējās reizes. 31 Bet Benjamīna bērni iznāca israēliešiem pretī un ļāvās aizvilināties no pilsētas. Tie sāka kaut dažus atsevišķus karavīrus, kā tie tos iepriekšējās reizes bija nogalinājuši pie ceļiem, no kuriem viens ved augšup uz Bēteli, bet otrs lejup uz Gibeu pa laukiem. Tā krita ap trīsdesmit vīru Israēla pusē. 32 Tad Benjamīna bērni sacīja: "Viņi tiks sakauti kā līdz šim." Bet Israēla bērni bija norunājuši: bēgsim un aizvilināsim tos tālāk nost no pilsētas uz lauku ceļiem! 33 Tad ikviens Israēla karavīrs pameta savu vietu, un tie nostājās atkal pie Baal-Tamāras, bet tie, kas bija aizsegā, izlauzās no savām paslēptuvēm Gibeas līdzenumā. 34 Tā tagad nostājās pret viņiem pie Gibeas desmit tūkstoši izlasītu vīru no visa Israēla, un kauja bija briesmīga; bet Benjamīns nenojauta, cik tuvu viņiem nelaime. 35 Tā Tas Kungs sita Benjamīnu Israēla labā, jo Israēla bērni tanī dienā nogalināja no Benjamīna divdesmit piecus tūkstošus un simts vīru, kuri visi bija apbruņojušies ar zobeniem. 36 Tad tikai Benjamīna bērni saprata, ka tie ir sakauti; bet Israēla bērni atdeva Benjamīnam vietu, jo viņi paļāvās uz tiem, kas bija pret Gibeu novietoti aizsegā. 37 Bet aizsegā atstātie steidzās un uzbruka Gibeai; tā tie karavīri, kas bija paslēpušies, ielauzās pilsētā un nokāva visus pilsētas iedzīvotājus ar zobenu. 38 Un starp Israēla vīriem un tiem, kas atradās paslēpušies aizsegā, pastāvēja noruna, ka tiem bija likt augstu pacelties dūmiem no pilsētas. 39 Kad Israēla vīri kaujā pagriezās un metās bēgt un Benjamīns jau paguva dažus no Israēla vīriem nokaut, aptuveni trīsdesmit, tad viņi domāja, ka Israēla vīri ir jau galīgi sakauti, kā agrākajās kaujās. 40 Un tieši tad no pilsētas pacēlās dūmu stabs, un, kad Benjamīns atskatījās, tad redzi, visā pilsētā cēlās liesmas pret debesīm. 41 Un te Israēla vīri griezās atpakaļ, bet Benjamīns iztrūcinājās, jo tie redzēja, ka nelaime klāt. 42 Tad viņi nogriezās Israēla vīru priekšā uz tuksneša ceļu, bet kauja sekoja viņiem pa pēdām, un tie, kas bija iznākuši ārā no pilsētas, viņus apkāva savā vidū. 43 Tā viņi ielenca Benjamīnu un to vajāja līdz Menuai, tos galīgi samīdami kādā vietā iepretī Gibeai uz austrumiem no tās. 44 Un no Benjamīna krita astoņpadsmit tūkstoši vīru, tie visi bija spēcīgi karotāji. 45 Gan citi apgriezās un bēga līdz Rimonas klintij tuksnesī, bet tie, viņiem pa ceļiem pakaļ dzīdamies, apkāva vēl piecus tūkstošus vīru, un viņi tiem sekoja pa pēdām līdz Gideomai un vēl nokāva no tiem divus tūkstošus vīru. 46 Tā pavisam šinī dienā no Benjamīna krita divdesmit pieci tūkstoši vīru, bruņoti ar zobeniem, tie visi bija spēcīgi karotāji. 47 Bet tikai seši simti vīru pagriezās un bēga uz Rimonas klinti tuksnesī, un tie palika pie Rimonas klints četrus mēnešus. 48 Bet Israēla vīri atgriezās atpakaļ pie Benjamīna bērniem un nokāva pilsētā ar zobena asmeni gan vīrus, gan lopus un visu, ko atrada; arī visus ciemus, ko viņi atrada, viņi nopostīja ar uguni.
Israel Gets Ready for War
1-3 The Israelites called a meeting of the nation. And since they were God's people, the meeting was held at the place of worship in Mizpah. Men who could serve as soldiers came from everywhere in Israel—from Dan in the north, Beersheba in the south, and Gilead east of the Jordan River. Four hundred thousand of them came to Mizpah, and they each felt the same about what those men from the tribe of Benjamin had done.
News about the meeting at Mizpah reached the tribe of Benjamin.
As soon as the leaders of the tribes of Israel took their places, the Israelites said, “How could such a horrible thing happen?”
4 The husband of the murdered woman answered:
My wife and I went into the town of Gibeah in Benjamin to spend the night. 5 Later that night, the men of Gibeah surrounded the house. They wanted to kill me, but instead they raped and killed my wife. 6 It was a terrible thing for Israelites to do! So I cut up her body and sent the pieces everywhere in Israel.
7 You are the people of Israel, and you must decide today what to do about the men of Gibeah.
8 The whole army was in agreement, and they said, “None of us will go home. 9-10 We'll send one tenth of the men from each tribe to get food for the army. And we'll ask God who should attack Gibeah, because those men deserve to be punished for committing such a horrible crime in Israel.”
11 Everyone agreed that Gibeah had to be punished.
12 The tribes of Israel sent messengers to every town and village in Benjamin. And wherever the messengers went, they said, “How could those worthless men in Gibeah do such a disgusting thing? 13 We can't allow such a terrible crime to go unpunished in Israel! Hand the men over to us, and we will put them to death.”
But the people of Benjamin refused to listen to the other Israelites. 14 Men from towns all over Benjamin's territory went to Gibeah and got ready to fight Israel. 15 The Benjamin tribe had 26,000 soldiers, not counting the 700 who were Gibeah's best warriors. 16 In this army there were 700 left-handed experts who could sling a rock at a target the size of a hair and hit it every time.
17 The other Israelite tribes organized their army and found they had 400,000 experienced soldiers. 18 So they went to the place of worship at Bethel and asked God, “Which tribe should be the first to attack the people of Benjamin?”
“Judah,” the Lord answered.
19 The next morning the Israelite army moved its camp to a place near Gibeah. 20 Then they left their camp and got into position to attack the army of Benjamin.
The War Between Israel and Benjamin
21 Benjamin's soldiers came out of Gibeah and attacked, and when the day was over, 22,000 Israelite soldiers lay dead on the ground.
22-24 The people of Israel went to the place of worship and cried until sunset. Then they asked the Lord, “Should we attack the people of Benjamin again, even though they are our relatives?”
“Yes,” the Lord replied, “attack them again!”
The Israelite soldiers encouraged each other to be brave and to fight hard. Then the next day they went back to Gibeah and took up the same positions as they had before.
25 That same day, Benjamin's soldiers came out of Gibeah and attacked, leaving another 18,000 Israelite soldiers dead on the battlefield.
26-28 The people of Israel went to the place of worship at Bethel, where the sacred chest was being kept. They sat on the ground, crying and not eating for the rest of the day. Then about sunset, they offered sacrifices to please the Lord and to ask his blessing. Phinehas the priest then prayed, “Our Lord, the people of Benjamin are our relatives. Should we stop fighting or attack them again?”
“Attack!” the Lord answered. “Tomorrow I will let you defeat them.”
29 The Israelites surrounded Gibeah, but stayed where they could not be seen. 30 Then the next day, they took the same positions as twice before, 31-41 but this time they had a different plan. They said, “When the men of Benjamin attack, we will run off and let them chase us away from the town and into the country roads.”
The soldiers of Benjamin attacked the Israelite army and started pushing it back from the town. They killed about 30 Israelites in the fields and along the road between Gibeah and Bethel. The men of Benjamin were thinking, “We're mowing them down like we did before.”
The Israelites were running away, but they headed for Baal-Tamar, where they regrouped. They had set an ambush, and they were sure it would work. Ten thousand of Israel's best soldiers had been hiding west of Gibeah, and as soon as the men of Benjamin chased the Israelites into the countryside, these 10,000 soldiers made a surprise attack on the town gates. They dashed in and captured Gibeah, killing everyone there. Then they set the town on fire, because the smoke would be the signal for the other Israelite soldiers to turn and attack the soldiers of Benjamin.
The fighting had been so heavy around the soldiers of Benjamin, that they did not know the trouble they were in. But then they looked back and saw clouds of smoke rising from the town. They looked in front and saw the soldiers of Israel turning to attack. This terrified them, because they realized that something horrible was happening. And it was horrible—over 25,000 soldiers of Benjamin died that day, and those who were left alive knew that the Lord had given Israel the victory.
42 The men of Benjamin headed down the road toward the desert, trying to escape from the Israelites. But the Israelites stayed right behind them, keeping up their attack. Men even came out of the nearby towns to help kill the men of Benjamin, 43 who were having to fight on all sides. The Israelite soldiers never let up their attack. They chased and killed the warriors of Benjamin as far as a place directly east of Gibeah, 44 until 18,000 of these warriors lay dead.
45 Some other warriors of Benjamin turned and ran down the road toward Rimmon Rock in the desert. The Israelites killed 5,000 of them on the road, then chased the rest until they had killed 2,000 more. 46 Twenty-five thousand soldiers of Benjamin died that day, all of them experienced warriors. 47 Only 600 of them finally made it into the desert to Rimmon Rock, where they stayed for four months.
48 The Israelites turned back and went to every town in Benjamin's territory, killing all the people and animals, and setting the towns on fire.
