1 Tad Dievs atcerējās Nou, kā arī visus zvērus un visus lopus, kas bija ar viņu šķirstā. Un Dievs lika vējam pūst pār zemi, tad ūdeņi kritās. 2 Dzelmju avoti un debesu logi aizvērās, un lietus mitējās līt no debesīm. 3 Un ūdeņi sāka kristies pēc simts piecdesmit dienām, šurpu turpu noskriedami. 4 Un šķirsts septītā mēneša septiņpadsmitajā dienā nolaidās uz Ararata kalniem. 5 Un ūdeņi notecēja, šurp un turp bēgot, līdz desmitajam mēnesim. Bet desmitā mēneša pirmajā dienā nāca redzamas kalnu virsotnes. 6 Un pēc četrdesmit dienām Noa atvēra šķirsta logu, ko bija taisījis, 7 un izlaida kraukli. Tas laidās, šurp un turp lidinādamies, kamēr ūdeņi nokritās zemes virsū. 8 Tad viņš izlaida balodi no to vidus, kas bija ar viņu šķirstā, lai vērotu, vai ūdeņi nav noskrējuši zemes virsū. 9 Bet balodis neatrada vietu, kur apmesties, un atgriezās šķirstā pie viņa, jo ūdeņi vēl bija pār visu zemi. Viņš izstiepa savu roku, satvēra to un ienesa pie sevis šķirstā. 10 Un viņš gaidīja vēl septiņas dienas un pēc tam atkal izlaida balodi no šķirsta. 11 Tad balodis atgriezās tā ap vakara laiku, un redzi, noplūkta olīvas lapa bija viņa knābī, un Noa tūdaļ noprata, ka ūdeņi zemes virsū bija noskrējuši. 12 Tad viņš gaidīja vēl nākošās septiņas dienas un izlaida balodi, bet tas vairs neatgriezās pie viņa. 13 Un notika seši simti pirmajā gadā, pirmā mēneša pirmajā dienā, ka ūdeņi bija izsīkuši zemes virsū; tad Noa noņēma šķirsta jumtu un redzēja, ka zemes virsa bija apžuvusi. 14 Otrā mēneša divdesmit septītajā dienā zeme bija nožuvusi. 15 Un Dievs teica uz Nou: 16 "Izej no šķirsta, tu un tava sieva, tavi dēli un tavas vedeklas līdz ar tevi. 17 Un visi dzīvie radījumi, kas ir ar tevi, ikviena radība: putni, lopi, rāpuļi, kas rāpo pa zemi, lai iznāk līdz ar tevi ārā un lai piepilda zemi lieliem pulkiem un augļojas un vairojas zemes virsū." 18 Tad Noa izgāja un viņa dēli, viņa sieva un viņa vedeklas kopā ar viņu. 19 Un visi zvēri, visi rāpuļi un visi putni, viss, kas vien kust virs zemes, pēc viņu sugām iznāca no šķirsta. 20 Un Noa uzcēla Tam Kungam altāri un ņēma no ikviena šķīsta lopa un no ikviena šķīsta putna un upurēja dedzināmo upuri uz altāra. 21 Kad Tas Kungs oda patīkamo smaržu, Viņš sacīja Savā sirdī: Es turpmāk vairs nenolādēšu zemi cilvēka dēļ, jo cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām, un Es arī turpmāk vairs neiznīcināšu visu dzīvo, kā Es to esmu darījis. 22 Kamēr būs dienas virs zemes, nemitēsies sēšana un pļaušana, aukstums un karstums, vasara un ziema, diena un nakts.
The Water Goes Down
1 God did not forget about Noah and the animals with him in the boat. So God made a wind blow, and the water started going down. 2 God stopped up the places where the water had been gushing out from under the earth. He also closed up the sky, and the rain stopped. 3 For 150 days the water slowly went down. 4 Then on the seventeenth day of the seventh month of the year, the boat came to rest somewhere in the Ararat mountains. 5 The water kept going down, and the mountain tops could be seen on the first day of the tenth month.
6-7 Forty days later Noah opened a window to send out a raven, but it kept flying around until the water had dried up. 8 Noah wanted to find out if the water had gone down, so he sent out a dove. 9 Deep water was still everywhere, and when the dove could not find a place to land, it flew back to the boat. Then Noah held out his hand and helped it back in.
10 Seven days later Noah sent the dove out again. 11 It returned in the evening, holding in its beak a green leaf from an olive tree. Noah knew the water was finally going down. 12 He waited seven more days before sending the dove out again, and this time it did not return.
13 Noah was now 601 years old. And by the first day of that year, almost all the water had gone away. Noah made an opening in the roof of the boat and saw that the ground was getting dry. 14 By the twenty-seventh day of the second month, the earth was completely dry.
15 God said to Noah, 16 “You, your wife, your sons, and your daughters-in-law may now leave the boat. 17 Let out the birds, animals, and reptiles, so they can mate and live all over the earth.” 18 After Noah and his family had left the boat, 19 the living creatures left in groups of their own kind.
The Lord's Promise for the Earth
20 Noah built an altar where he could offer sacrifices to the Lord. Then he offered on the altar one of each kind of animal and bird that could be used for a sacrifice. 21 The smell of the burning offering pleased the Lord, and he said:
Never again will I punish the earth for the sinful things its people do. All of them have evil thoughts from the time they are young, but I will never destroy everything that breathes, as I did this time.
22 As long as the earth remains,
there will be planting
and harvest,
cold and heat;
winter and summer,
day and night.
