1 Un visa Israēla bērnu draudze devās ceļā no Elimas, un tie nonāca Sina tuksnesī, kas atrodas starp Elimu un Sinaja kalnu; tas notika otrā mēneša piecpadsmitajā dienā pēc viņu iziešanas no Ēģiptes zemes. 2 Un visa Israēla bērnu draudze kurnēja pret Mozu un Āronu tuksnesī. 3 Israēla bērni teica viņiem: "Kaut Tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē, kad mēs vēl mitām pie gaļas podiem un mums bija maizes papilnam, ko ēst; jo jūs mūs esat izveduši šai tuksnesī, lai visa draudze mirtu badā." 4 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Redzi, Es likšu maizei līt no debesīm; un tauta lai iziet un ik dienas salasa dienas tiesu, lai Es viņu pārbaudu, vai tā rīkosies pēc Manas pavēles vai ne. 5 Un notiks sestajā dienā, kad sagatavos to, ko tie atnesuši, tas būs otrtik, ko tie ik dienas salasa." 6 Un Mozus un Ārons runāja uz visiem Israēla bērniem: "Šovakar jūs atzīsit, ka Tas Kungs jūs ir izvedis no Ēģiptes zemes. 7 Un rīt jūs redzēsit Tā Kunga godību, jo Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu pret To Kungu; jo kas gan mēs esam, ka jūs kurnat pret mums?" 8 Un Mozus sacīja: "Kad Tas Kungs dos jums vakarā gaļu un no rīta maizi ēst, līdz būsit paēduši, tad tas būs tāpēc, ka Tas Kungs ir dzirdējis jūsu kurnēšanu, ka jūs esat kurnējuši pret Viņu. Jo kas gan mēs esam? Ne pret mums jūs esat kurnējuši, bet pret To Kungu." 9 Un Mozus sacīja Āronam: "Saki visai Israēla bērnu draudzei: tuvojieties Tam Kungam, jo Viņš ir dzirdējis jūsu kurnēšanu." 10 Un notika, kamēr Ārons vēl uzrunāja Israēla bērnu draudzi, tie pagriezās pret tuksnesi, un redzi, Tā Kunga godība kļuva redzama mākonī. 11 Un Tas Kungs runāja uz Mozu: 12 "Es esmu dzirdējis Israēla bērnu kurnēšanu. Runā uz tiem un saki: ap vakara laiku jūs ēdīsit gaļu, bet no rīta Es jums došu ēst maizi, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs." 13 Un vakarā pacēlās paipalas un apsedza nometni, bet no rīta visapkārt nometnei bija rasa. 14 Kad rasas kārta sāka nozust, tad redzi, tuksnesī bija smalka zvīņveidīga viela, tik smalka kā sarma virs zemes. 15 Kad Israēla bērni to ieraudzīja, tie sacīja cits citam: "Man hu - kas tas ir?" Jo tie nezināja, kas tas bija. Un Mozus viņiem sacīja: "Šī ir tā maize, ko Tas Kungs jums ir devis par barību. 16 Šī ir Viņa pavēle: salasiet no tās ikviens, cik var apēst, gomeru uz katru cilvēku, pēc jūsu dvēseļu skaita; ikviens lai ņem tik cilvēkiem, cik to ir viņa teltī." 17 Un Israēla bērni tā arī darīja; cits salasīja vairāk, cits mazāk. 18 Bet, kad viņi pārmēroja ar gomeru, tad nepalika pāri tam, kas daudz bija salasījis, un nepietrūka tam, kas maz bija salasījis; ikviens bija salasījis tik, cik varēja apēst. 19 Un Mozus tiem sacīja: "Lai neviens neko no tā neatlicina līdz rītam." 20 Bet tie Mozum neklausīja, un kādi vīri atlicināja no tā līdz rītam, tad saradās tārpi, un tas smirdēja, un Mozus noskaitās uz viņiem. 21 Viņi to salasīja ik rītu, ikviens, cik varēja apēst, bet, kad saule iesila, tas izkusa. 22 Un notika sestajā dienā, tad tie salasīja otrtik maizes, divi gomeras uz katru; tad draudzes vadītāji nāca un to paziņoja Mozum. 23 Un viņš tiem teica: "Tā Tas Kungs ir pavēlējis: rīt ir sabats, sabats Tam Kungam ir svēts; ko jūs gribat cept, to izcepiet, ko jūs gribat vārīt, to izvāriet, bet visu, kas atliek, to uzglabājiet līdz rītam." 24 Un tie to uzglabāja līdz rītam, kā Mozus bija pavēlējis, un tas nesmirdēja, un tārpi tanī neradās. 25 Tad Mozus sacīja: "Ēdiet to šodien, jo šodien ir Tā Kunga sabats; šodien jūs laukā neko neatradīsit. 26 Sešās dienās to salasiet, bet septītā diena ir sabats, tanī tas nebūs." 27 Un notika, ka septītajā dienā daži no ļaudīm izgāja, lai lasītu, bet tie neko neatrada. 28 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Cik ilgi jūs liegsities turēt Manus baušļus un Manus likumus? 29 Redziet, Tas Kungs jums ir devis sabatu, tādēļ Viņš jums sestajā dienā maizi piešķīris divi dienām; palieciet ikviens savā vietā, un lai neviens septītajā dienā neatstāj savu vietu." 30 Tā ļaudis dusēja septītajā dienā. 31 Un Israēla nams sauca to vielu - manna. Tā bija balta kā koriandra sēkliņas un pēc garšas kā plāceņi ar medu. 32 Un Mozus sacīja: "Tā Tas Kungs ir pavēlējis: piepildiet vienu gomeru ar to, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm, ka tās redz to maizi, ar ko Es esmu jūs tuksnesī paēdinājis, kad Es izvedu jūs no Ēģiptes zemes." 33 Un Mozus sacīja Āronam: "Ņem krūzi un ieber tanī pilnu gomeru mannas un noliec to Tā Kunga priekšā, ka tā tiktu saglabāta bērnu bērniem." 34 Kā Tas Kungs to Mozum bija pavēlējis, tā Ārons to nolika glabāšanai liecības priekšā. 35 Un Israēla bērni ēda mannu četrdesmit gadus, līdz kamēr tie nāca tuvāk apdzīvotai zemei; viņi ēda mannu, līdz kamēr pienāca pie Kānaāna zemes robežām. 36 Bet gomera ir desmitā daļa no ēfas.
The Lord Sends Food from Heaven
1 On the fifteenth day of the second month after the Israelites had escaped from Egypt, they left Elim and started through the western edge of the Sinai Desert in the direction of Mount Sinai. 2 There in the desert they started complaining to Moses and Aaron, 3 “We wish the Lord had killed us in Egypt. When we lived there, we could at least sit down and eat all the bread and meat we wanted. But you have brought us out here into this desert, where we are going to starve.”
4 The Lord said to Moses, “I will send bread down from heaven like rain. Tell the people to go out each day and gather only enough for that day. That's how I will see if they obey me. 5 But on the sixth day of each week they must gather and cook twice as much.”
6 Moses and Aaron told the people, “This evening you will know that the Lord was the one who rescued you from Egypt. 7 And in the morning you will see his glorious power, because he has heard your complaints against him. Why should you grumble to us? Who are we?”
8 Then Moses continued, “You will know it is the Lord when he gives you meat each evening and more than enough bread each morning. He is really the one you are complaining about, not us—we are nobodies—but the Lord has heard your complaints.”
9 Moses turned to Aaron and said, “Bring the people together, because the Lord has heard their complaints.”
10 Aaron was speaking to them, when everyone looked out toward the desert and saw the bright glory of the Lord in a cloud. 11 The Lord said to Moses, 12 “I have heard my people complain. Now tell them that each evening they will have meat and each morning they will have more than enough bread. Then they will know that I am the Lord their God.”
13 That evening a lot of quails came and landed everywhere in the camp, and the next morning dew covered the ground. 14 After the dew had gone, the desert was covered with thin flakes that looked like frost. 15 The people had never seen anything like this, and they started asking each other, “What is it?”
Moses answered, “This is the bread that the Lord has given you to eat. 16 And he orders you to gather about two liters for each person in your family—that should be more than enough.”
17 They did as they were told. Some gathered more and some gathered less. 18 Everyone had exactly what they needed, just the right amount.
19 Moses told them not to keep any overnight. 20 Some of them disobeyed, but the next morning what they kept was stinking and full of worms, and Moses was angry.
21 Each morning everyone gathered as much as they needed, and in the heat of the day the rest melted. 22 However, on the sixth day of the week, everyone gathered enough to have four liters, instead of two. When the leaders reported this to Moses, 23 he told them that the Lord had said, “Tomorrow is the Sabbath, a sacred day of rest in honor of me. So gather all you want to bake or boil, and make sure you save enough for tomorrow.”
24 The people obeyed, and the next morning the food smelled fine and had no worms. 25 “You may eat the food,” Moses said. “Today is the Sabbath in honor of the Lord, and there won't be any of this food on the ground today. 26 You will find it there for the first six days of the week, but not on the Sabbath.”
27 A few of the Israelites did go out to look for some, but there was none. 28 Then the Lord said, “Moses, how long will you people keep disobeying my laws and teachings? 29 Remember that I was the one who gave you the Sabbath. That's why on the sixth day I provide enough bread for two days. Everyone is to stay home and rest on the Sabbath.” 30 And so they rested on the Sabbath.
31 The Israelites called the bread manna. It was white like coriander seed and delicious as wafers made with honey. 32 Moses told the people that the Lord had said, “Store up two liters of this manna, because I want future generations to see the food I gave you during the time you were in the desert after I rescued you from Egypt.”
33 Then Moses told Aaron, “Put some manna in a jar and store it in the place of worship for future generations to see.”
34 Aaron followed the Lord's instructions and put the manna in front of the sacred chest for safekeeping. 35-36 The Israelites ate manna for 40 years, before they came to the border of Canaan that was a settled land.
