1 Dārijs nolēma iecelt simts divdesmit apgabalu pārvaldniekus, kas būtu sadalīti pa visu valsti, 2 bet pār tiem trīs priekšniekus, un Daniēls bija viens no tiem trim. Pārvaldniekiem bija jādod priekšniekiem pārskats, lai ķēniņam nebūtu zaudējumu. 3 Daniēls bija pārāks par citiem priekšniekiem un par visiem pārvaldniekiem, tāpēc ka viņā mājoja spēcīgs gars; un ķēniņš bija nodomājis uzticēt viņam pārvaldīt visu valsti. 4 Tad priekšnieki un pārvaldnieki meklēja iemeslu, lai varētu apsūdzēt Daniēlu nolaidībā valsts pārvaldes lietās, bet tie nevarēja nekā kaitīga atrast, jo viņš bija uzticams, viņa rīcībā nebija atrodama nolaidība vai noziegums. 5 Tad tie vīri sacīja: "Mēs neatradīsim iemesla apsūdzībai pret šo Daniēlu, varbūt tikai viņa Dieva godināšanas jautājumā." 6 Tad šie priekšnieki un pārvaldnieki gāja kopā pie ķēniņa un sacīja: "Ķēniņš Dārijs lai dzīvo mūžīgi! 7 Visi augstākie valsts ierēdņi, priekšnieki, apgabalu pārvaldnieki un valsts padom nieki, kā arī augstākie pavēlnieki nolēma, ka izdodama ķēniņa pavēle, rīkojums un aizliegums, saskaņā ar kuru ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā griežas ar lūgšanu vai lūgumu pie kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi pie tevis, ak, ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē. 8 Tad nu pasludini šādu aizliegumu, un tas lai ir rakstīts ķēniņa rīkojums, kas pēc negrozāmiem mēdiešu un persiešu likumiem nekad nevar tikt atcelts!" 9 Tad ķēniņš Dārijs lika uzrakstīt šādu rīkojumu ar jaunizsludināmo aizliegumu. 10 Kad Daniēls dzirdēja, ka ir izsludināts šāds rīkojums, viņš gāja savā namā, kur viņam bija augšistabā pret Jeruzālemi vērsti un atvērti logi un kur viņš nometās trīs reizes dienā ceļos, pielūdza un slavēja savu Dievu, kā viņš to visu laiku kārtīgi bija darījis. 11 Tad istabā ielauzās šie viņam naidīgie vīri un atrada to Dievu lūdzam un slavējam. 12 Tad tie gāja pie ķēniņa un tam jautāja: "Vai tu neizdevi pavēli, ka ikviens, kas trīsdesmit dienu laikā ko lūgtu no kāda dieva vai cilvēka un ne vienīgi tikai no tevis, ak, ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē?" Ķēniņš atbildēja un sacīja: "Tiešām, tas tā ir, un pēc mēdiešu un persiešu likumiem pavēle ir negrozāma!" 13 Tad tie sacīja ķēniņam: "Daniēls, viens no trimdā atvestajiem jūdiem, neievēro ne tevi, ak, ķēniņ, ne tavu pavēli, ko tu izdevi: viņš skaita lūgšanu savam Dievam trīs reizes dienā." 14 Kad ķēniņš to dzirdēja, viņš visai noskuma un sāka prātot, kā izglābt Daniēlu, un līdz pat saules rietam viņš visādi gudroja, kā to atsvabināt. 15 Tad tie paši vīri atkal steigšus devās pie ķēniņa un teica: "Tu zini, ak, ķēniņ, mēdiešiem un persiešiem ir tāds likums, ka ķēniņa izdota pavēle nav nedz grozāma, nedz atceļama." 16 Tad ķēniņš pavēlēja atvest Daniēlu un to iemest lauvu bedrē. Ķēniņš sacīja vēl Daniēlam: "Tavs Dievs, kam tu kalpo bez mitēšanās, tas lai izglābj tevi!" 17 Un apkalpotāji atnesa akmeni un to uzlika bedrei virsū, un ķēniņš aizzīmogoja to ar savu gredzenu un ar savu augstāko ierēdņu zīmogu, lai nekāda neparedzēta iejaukšanās par labu Daniēlam nevarētu notikt. 18 Tad ķēniņš gāja savā pilī un gavēja cauru nakti, viņš nelika arī pasaukt kādu no savām sievām, un tomēr viņš nevarēja nemaz gulēt. 19 Rītā agri, tikko svīda gaisma, ķēniņš piecēlās un gāja steigšus uz lauvu bedri. 20 Pienācis bedres tuvumā, viņš sauca noskumušā balsī pēc Daniēla un sacīja: "Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps! Vai tavs Dievs, kuram tu bez mitēšanās kalpo, tevi ir izglābis no lauvām?" 21 Tad Daniēls atbildēja un sacīja: "Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi! 22 Mans Dievs sūtīja Savu eņģeli un aizturēja lauvām rīkli, ka tie mani neaiztika, jo Viņš zināja, ka es esmu nevainīgs un ka arī pret ķēniņu es neesmu darījis nekā ļauna." 23 Tad ķēniņš kļuva ļoti priecīgs un pavēlēja Daniēlu izvilkt no lauvu bedres. Izrādījās, ka viņam nebija ne mazākā ievainojuma, jo viņš bija pilnīgi uzticējies savam Dievam. 24 Tad ķēniņš pavēlēja atvest tos vīrus, kas bija apsūdzējuši Daniēlu, un tos iemeta lauvu bedrē līdz ar viņu sievām un bērniem. Un tie nebija vēl nokrituši līdz bedres dibenam, kad lauvas tos sakampa un saplosīja un tiem sadrupināja visus viņu kaulus. 25 Tad ķēniņš Dārijs rakstīja visām tautām, tautībām un valodām, kas dzīvo zemes virsū: "Lai svētības jums būtu bagātīgi! 26 Tā ir mana pavēle: visā manā valstī ikvienam būs bīties un drebēt Daniēla Dieva priekšā, jo tas ir dzīvais Dievs, tas paliek mūžīgi, Viņa valstība ir neiznīcīga, Viņa valdīšanai nav gala. 27 Viņš izglābj un atsvabina, un dara zīmes un brīnumus debesīs un virs zemes, Viņš izglāba Daniēlu no lauvu rīkles." 28 Šis Daniēls kļuva varens vīrs Dārija un persieša Kīra valdīšanas laikā.
Daniel in a Pit of Lions
1 Darius divided his kingdom into 120 states and placed a governor in charge of each one. 2 In order to make sure that his government was run properly, Darius put three other officials in charge of the governors. One of these officials was Daniel. 3 And he did his work so much better than the other governors and officials that the king decided to let him govern the whole kingdom.
4 The other men tried to find something wrong with the way Daniel did his work for the king. But they could not accuse him of anything wrong, because he was honest and faithful and did everything he was supposed to do. 5 Finally, they said to one another, “We will never be able to bring any charge against Daniel, unless it has to do with his religion.”
6 They all went to the king and said:
“Your Majesty, we hope you live forever! 7 All of your officials, leaders, advisors, and governors agree that you should make a law forbidding anyone to pray to any god or human except you for the next 30 days. Everyone who disobeys this law must be thrown into a pit of lions. 8 Order this to be written and then sign it, so it cannot be changed, just as no written law of the Medes and Persians can be changed.”
9 So King Darius made the law and had it written down.
10 Daniel heard about the law, but when he returned home, he went upstairs and prayed in front of the window that faced Jerusalem. In the same way that he had always done, he knelt down in prayer three times a day, giving thanks to God.
11 The men who had spoken to the king watched Daniel and saw him praying to his God for help. 12 They went back to the king and said, “Didn't you make a law that forbids anyone to pray to any god or human except you for the next 30 days? And doesn't the law say that everyone who disobeys it will be thrown into a pit of lions?”
“Yes, that's the law I made,” the king agreed. “And just like all written laws of the Medes and Persians, it cannot be changed.”
13 The men then told the king, “That Jew named Daniel, who was brought here as a captive, refuses to obey you or the law that you ordered to be written. And he still prays to his god three times a day.” 14 The king was really upset to hear about this, and for the rest of the day he tried to think how he could save Daniel.
15 At sunset the men returned and said, “Your Majesty, remember that no written law of the Medes and Persians can be changed, not even by the king.”
16 So Darius ordered Daniel to be brought out and thrown into a pit of lions. But he said to Daniel, “You have been faithful to your God, and I pray that he will rescue you.”
17 A stone was rolled over the pit, and it was sealed. Then Darius and his officials stamped the seal to show that no one should let Daniel out. 18 All night long the king could not sleep. He did not eat anything, and he would not let anyone come in to entertain him.
19 At daybreak the king got up and ran to the pit. 20 He was anxious and shouted, “Daniel, you were faithful and served your God. Was he able to save you from the lions?”
21 Daniel answered, “Your Majesty, I hope you live forever! 22 My God knew that I was innocent, and he sent an angel to keep the lions from eating me. Your Majesty, I have never done anything to hurt you.”
23 The king was relieved to hear Daniel's voice, and he gave orders for him to be taken out of the pit. Daniel's faith in his God had kept him from being harmed. 24 And the king ordered the men who had brought charges against Daniel to be thrown into the pit, together with their wives and children. But before they even reached the bottom, the lions ripped them to pieces.
25 King Darius then sent this message to all people of every nation and race in the world:
“Greetings to all of you!
26 I command everyone
in my kingdom
to worship and honor
the God of Daniel.
He is the living God,
the one who lives forever.
His power and his kingdom
will never end.
27 He rescues people
and sets them free
by working great miracles.
Daniel's God has rescued him
from the power of the lions.”
28 All went well for Daniel while Darius was king, and even when Cyrus the Persian ruled.
