1 Tad Tā Kunga dusmas atkal iedegās pret Israēlu, un viņš skubināja Dāvidu pret tiem, sacīdams: "Ej un saskaiti Israēlu un Jūdu!" 2 Tad ķēniņš pavēlēja karaspēka virspavēlniekam Joābam: "Ej un apstaigā it visur visas Israēla ciltis no Danas līdz Bēršebai un izdari tautas skaitīšanu, lai es zinātu ļaužu daudzumu!" 3 Tad Joābs atbildēja ķēniņam: "Lai Tas Kungs, tavs Dievs, padarītu visu tautu, cik liela tā arī jau būtu, vēl simtkārt lielāku, un lai manam kungam un ķēniņam būtu lemts to vēl skatīt ar paša acīm! Bet kāpēc tu, mans kungs un ķēniņ, gribi darīt šo lietu?" 4 Bet ķēniņa pavēle palika spēkā pret Joābu un pret karaspēka virsniekiem. Tā Joābs un karaspēka virsnieki devās projām no ķēniņa, lai Israēlā izdarītu tautas skaitīšanu. 5 Un viņi devās pāri Jordānai un apmetās teltīs pie Aroēras, pa labi no pilsētas, kas atrodas Arnonas upes ielejas vidusdaļā virzienā uz Gadu un uz Jāzeru. 6 No turienes viņi nogāja uz Gileādu un uz Tahtīm-Hodšī zemi; un tie nonāca līdz Dan-Jaānai un līdz Sidonas apkārtnei. 7 Pēc tam tie devās uz nocietināto Tiras pilsētu un uz visām heviešu un ānaāniešu pilsētām un beidzot nonāca Jūdas Negebā pie Bēršebas. 8 Kad tie bija pārstaigājuši visu zemi, tie pēc deviņiem mēnešiem un divdesmit dienām pārnāca atpakaļ Jeruzālemē. 9 Tad Joābs deva ķēniņam skaitīšanā uzzināto ļaužu skaitu: Israēlā bija astoņi simti tūkstošu spēcīgu vīru, kas bija zobena nesēji, bet Jūdā bija pieci simti tūkstošu vīru. 10 Tad, kad Dāvids bija beidzis tautas skaitīšanu, viņa sirdsapziņa kļuva nemierīga un viņš lūdza To Kungu: "Es esmu ļoti smagi grēkojis ar to, ko es esmu darījis; bet tagad, ak, Kungs, lūdzu piedod Sava kalpa pārkāpumu, jo es esmu ļoti aplami rīkojies!" 11 Kad Dāvids nākamā rītā cēlās, tad Tā Kunga vārds atklājās pravietim Gadam, Dāvida redzētājam, sacīdams: 12 "Noej pie Dāvida un saki viņam: tā saka Tas Kungs: trīs lietas Es tev lieku priekšā, izvēlies vienu no tām - un Es tev to darīšu!" 13 Tad Gads nogāja pie Dāvida un teica viņam, sacīdams: "Vai lai tev par sodu tava zeme top piemeklēta ar trim bada gadiem? Jeb vai tu gribi trīs mēnešus slapstīties no saviem vajātājiem? Jeb vai tu gribi, lai trīs dienas tavā zemē plosās mēris? Pārdomā labi un apsver, kādu atbildi lai es tam dodu, kas šo pavēli ir devis un mani sūtījis." 14 Tad Dāvids sacīja Gadam: "Man ir ļoti lielas bailes. Es labāk vēlētos krist Tā Kunga rokā, jo bezgalīga ir Viņa žēlastība, bet es gan nevēlos krist cilvēku rokā!" 15 Tad Tas Kungs lika Israēlā plosīties mērim no rīta līdz noliktajam laikam, un no tautas nomira - no Danas līdz Bēršebai - pavisam septiņdesmit tūkstoši cilvēku. 16 Bet, kad eņģelis savu roku izstiepa pār Jeruzālemi, lai to izpostītu, tad To Kungu pārņēma nožēla par šo nelaimi, un Viņš sacīja eņģelim, kas nesa bojā eju ļaudīm: "Tagad pietiek! Atrauj savu roku!" Un Tā Kunga eņģelis atradās pie jebusieša Araunas klona. 17 Tad Dāvids sacīja Tam Kungam, kad viņš ieraudzīja eņģeli, kas tautu piemeklēja, un izsaucās: "Redzi, es esmu grēkojis un esmu izdarījis pārkāpumu! Bet ko šīs avis ir izdarījušas? Lai Tava roka ir pret mani un pret manu namu!" 18 Tad tanī dienā Gads nāca atkal pie Dāvida un viņam sacīja: "Dodies kalnup un uzcel altāri Tam Kungam uz jebusieša Araunas klona!" 19 Un Dāvids kāpa kalnā, kā Gads bija viņam sacījis, pēc Tā Kunga pavēles. 20 Kad Arauna no augšienes skatījās un ieraudzīja ķēniņu ar saviem kalpiem nākam pie viņa, tad Arauna izgāja ārā un metās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā. 21 Un Arauna jautāja: "Kādēļ mans kungs un ķēniņš nāk pie sava kalpa?" Un Dāvids atbildēja: "Lai no tevis pirktu klonu, jo es gribu še Tam Kungam celt altāri, lai šī mocība tautā izbeigtos." 22 Tad Arauna sacīja Dāvidam: "Lai mans kungs un ķēniņš ņem dedzināmo upuri un upurē, kā viņam tas labāk patīk! Redzi, še ir liellopi dedzināmam upurim un kuļamie rīki un vēršu jūgi malkai! 23 Šo visu, ak, ķēniņ, Arauna nodod ķēniņam kā dāvanu!" Un Arauna vēl tālāk sacīja ķēniņam: "Lai Tam Kungam, tavam Dievam, ir uz tevi labs prāts!" 24 Bet ķēniņš atbildēja Araunam: "Tā ne! Bet es par pilnu atlīdzību to no tevis nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, nest dedzināmos upurus, kas man būtu dāvināti!" Tā Dāvids nopirka par piecdesmit sudraba seķeļiem tiklab klonu, kā vēršus. 25 Un Dāvids tur uzcēla altāri Tam Kungam un upurēja gan dedzināmos upurus, gan kaujamos pateicības upurus; tā Tas Kungs salīdzinājās ar zemi, un mocība tika novērsta no Israēla.
David Counts the People
(1 Chronicles 21.1-6)1 The Lord was angry with Israel again, and he made David think it would be a good idea to count the people in Israel and Judah. 2 So David told Joab and the army officers, “Go to every tribe in Israel, from the town of Dan in the north all the way south to Beersheba, and count everyone who can serve in the army. I want to know how many there are.”
3 Joab answered, “I hope the Lord your God will give you 100 times more soldiers than you already have. I hope you will live to see that day! But why do you want to do a thing like this?”
4 But when David refused to change his mind, Joab and the army officers went out and started counting the people. 5 They crossed the Jordan River and began with Aroer and the town in the middle of the river valley. From there they went toward Gad and on as far as Jazer. 6 They went to Gilead and to Kadesh in Syria. Then they went to Dan, Ijon, and on toward Sidon. 7 They came to the fortress of Tyre, then went through every town of the Hivites and the Canaanites. Finally, they went to Beersheba in the Southern Desert of Judah. 8 After they had gone through the whole land, they went back to Jerusalem. It had taken them 9 months and 20 days.
9 Joab came and told David, “In Israel there are 800,000 who can serve in the army, and in Judah there are 500,000.”
The Lord Punishes David
(1 Chronicles 21.7-17)10 After everyone had been counted, David realized he had done wrong. He told the Lord, “What I did was stupid and terribly wrong. Lord, please forgive me.”
11 Before David even got up the next morning, the Lord had told David's prophet Gad 12-13 to take a message to David. Gad went to David and told him:
You must choose one of three ways for the Lord to punish you: Will there be seven years when the land won't grow enough food for your people? Or will your enemies chase you and make you run from them for three months? Or will there be three days of horrible disease in your land? Think about it and decide, because I have to give your answer to God, who sent me.
14 David was really frightened and said, “It's a terrible choice to make! But the Lord is kind, and I'd rather be punished by him than by anyone else.”
15-16 So that morning, the Lord sent an angel to spread a horrible disease everywhere in Israel, from Dan to Beersheba. And before it was over, 70,000 people had died.
When the angel was about to destroy Jerusalem, the Lord felt sorry for all the suffering he had caused and told the angel, “That's enough! Don't touch them.” This happened at the threshing place that belonged to Araunah the Jebusite.
17 David saw the angel killing everyone and told the Lord, “These people are like sheep with me as their shepherd. I have sinned terribly, but they have done nothing wrong. Please, punish me and my family instead of them!”
David Buys Araunah's Threshing Place
(1 Chronicles 21.18—22.1)18-19 That same day the prophet Gad came and told David, “Go to the threshing place that belongs to Araunah and build an altar there for the Lord.”
So David went.
20 Araunah looked and saw David and his soldiers coming up toward him. He went over to David, bowed down low, 21 and said, “Your Majesty! Why have you come to see me?”
David answered, “I've come to buy your threshing place. I have to build the Lord an altar here, so this disease will stop killing the people.”
22 Araunah said, “Take whatever you want and offer your sacrifice. Here are some oxen for the sacrifice. You can use the threshing-boards and the wooden yokes for the fire. 23 Take them—they're yours! I hope the Lord your God will be pleased with you.”
24 But David answered, “No! I have to pay you what they're worth. I can't offer the Lord my God a sacrifice that cost me nothing.” So David bought the threshing place and the oxen for 50 pieces of silver. 25 Then he built an altar for the Lord. He offered sacrifices to please the Lord and to ask for his blessings.
The Lord answered the prayers of the people, and no one else died from the terrible disease.
