1 Un Dāvids novietoja un pārskaitīja savu karaspēku, kas pie viņa bija, un iecēla tiem virsniekus pār tūkstošiem un pār simtiem. 2 Tad Dāvids sadalīja karaspēku trijās daļās. Vienu trešo daļu karaspēka viņš nodeva Joāba vadībā, otru trešdaļu Abišaja, Cerujas dēla, Joāba brāļa, vadībā un trešo trešdaļu Itaja, no Gātas, vadībā. Un tad ķēniņš sacīja karavīriem: "Es pats arīdzan iziešu līdz ar jums uzbrukumā!" 3 Bet ļaudis atbildēja: "Nē, tev pašam nebūs iziet un doties uzbrukumā! Ja jau mēs no viņiem bēgsim, tad taču tie mums nepiegriezīs nekādu vērību, kaut arī vai puse no mums mirtu. Turpretī tu esi kā desmit tūkstoši no mums, tādēļ būs labāk, ka tu mums no pilsētas sniegtu palīdzību." 4 Un ķēniņš tiem atbildēja: "Kā jūs vēlaties, tā es darīšu!" Un ķēniņš nostājās sānis pie vārtiem, un visa karotāju saime devās laukā pa simtiem un pa tūkstošiem. 5 Un ķēniņš pavēlēja Joābam, Abišajam un Itajam, sacīdams: "Apejieties, lūdzami, saudzīgi ar jaunekli Absalomu!" Un viss karaspēks dzirdēja, ka ķēniņš deva tādu pavēli visiem virsniekiem par Absalomu. 6 Kad karaspēks izgāja laukā, lai dotos uzbrukumā Israēlam pretī, un Efraima mežā iesākās cīņa, 7 tad Israēla tauta tika tur sakauta cīņā ar Dāvida kalpiem, un tanī dienā krita līdz divdesmit tūkstoši vīru. 8 Šī kauja izvērsās tur pa visu apgabalu, un tanī dienā cīnoties mežs aprija vairāk ļaužu nekā zobens. 9 Pilnīgi negaidīti Absaloms sastapa Dāvida kalpus. Absaloms jāja uz mūļa, un, kad mūlis auļoja zem zaraina ozola kuplajiem zariem, tad tie tik stipri ieķērās Absaloma matos, ka tas palika karājoties gaisā starp debesīm un zemi, bet viņa mūlis zem viņa aizskrēja projām. 10 Tad kāds vīrs to ieraudzīja un paziņoja Joābam un sacīja: "Redzi, es tikko kā redzēju Absalomu karājamies kādā ozolā!" 11 Tad Joābs sacīja šim vīram, kas viņam to bija paziņojis: "Nu redzi, tu viņu tur redzēji; kādēļ tad tu viņu tur tūdaļ nenogalināji? Tad man būtu bijis prieks tev dot no savas puses desmit sudraba gabalus un vienu jostu!" 12 Bet šis vīrs sacīja Joābam: "Un arī tad ne, ja man saujā tiktu noskaitīti tūkstoš sudraba gabali, es tomēr neizstieptu savu roku pret ķēniņa dēlu, jo ķēniņš, mums dzirdot, pavēlēja gan tev, gan Abišajam, gan Itajam, sacīdams: saudzējiet ikviens šo jaunekli, manu dēlu Absalomu! 13 Un, ja es arī būtu nodevīgi rīkojies pret viņa dvēseli, tad tas tomēr nevarētu tikt apslēpts ķēniņa priekšā un tad tu pats nostātos pret mani." 14 Tad Joābs sacīja: "Es nevaru ar tevi te ilgi kavēties!" Un viņš ņēma trīs šķēpus savā rokā un tos iedūra Absaloma sirdī, kamēr Absaloms vēl dzīvs karājās ozola zaros. 15 Tad desmit Joāba puiši, viņa ieroču nesēji, to apstāja, norāva Absalomu un nogalināja viņu. 16 Bet Joābs lika pūst tauri, un kareivji pārtrauca Israēla vajāšanu, jo Joābs saudzēja ļaudis. 17 Un viņi ņēma Absalomu un iemeta viņu mežā lielā bedrē un uzkrāva viņam virsū ļoti lielu akmeņu kopu. Bet viss Israēls bēga - ikviens uz savu dzīves vietu. 18 Bet Absaloms, pats vēl dzīvs būdams, bija ņēmis un sev uzcēlis akmens stabu ķēniņa ielejā, jo viņš tā sprieda: "Man nav dēla, kurš varētu manu vārdu saglabāt." Un viņš nosauca akmens stabu savā vārdā; un tas vēl līdz šai dienai tiek saukts par Absaloma stabu. 19 Tad Ahimaācs, Cadoka dēls, sacīja: "Es skriešu un aiznesīšu ķēniņam labo vēsti, ka Tas Kungs ar taisnības spriedumu viņu ir atbrīvojis no viņa ienaidniekiem!" 20 Bet Joābs viņam atbildēja: "Šodien tu nevari būt prieka vēstnesis; kādu citu dienu tu varētu būt vēstnesis, bet šodien tu nedrīksti vēsti nonest, jo paša ķēniņa dēls ir miris." 21 Tad Joābs pavēlēja kādam etiopietim: "Ej un paziņo ķēniņam, ko tu esi redzējis!" Un etiopietis palocījās Joāba priekšā un aizsteidzās. 22 Bet Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl turpināja un sacīja Joābam: "Lai būtu kā būdams, es arī gribētu skriet aiz etiopieša!" Bet Joābs sacīja: "Kādēļ tu gribi skriet, mans dēls? Par šo vēsti tu nekā laba nesaņemsi." 23 Taču Ahimaācs, Cadoka dēls, vēl runāja ar Joābu: "Lai būtu kā būdams, bet es skriešu!" Un Joābs viņam sacīja: "Nu tad skrej!" Tad Ahimaācs izraudzījās sev taisnu ceļu pa Jordānas ieleju un aizsteidzās etiopietim priekšā. 24 Tobrīd Dāvids sēdēja starp abiem vārtiem, bet sargs uzkāpa uz vārtu jumta un uz mūra, un, kad tas savas acis pacēla, tad viņš ieraudzīja kādu vīru vienu pašu skrejam. 25 Sargs to tūliņ ar saucienu paziņoja ķēniņam. Un ķēniņš sacīja: "Ja viņš ir viens pats, tad tam būs laba vēsts mutē." Kamēr tas pamazām tuvojās, 26 sargs ieraudzīja vēl otru vīru skrejam un ziņoja no vārtu augšas: "Redzi, tur vēl kāds vīrs viens pats skrien šurpu!" Tad ķēniņš sacīja: "Arī tas būs labas vēsts nesējs." 27 Un sargs sacīja: "Es vēroju pirmā gaitu, un tas man liekas esam Ahimaācs, Cadoka dēls!" Tad ķēniņš sacīja: "Tas ir krietns vīrs, tas patiesi nāk ar labu vēsti!" 28 Tad Ahimaācs izsaucās un sacīja ķēniņam: "Miers!" Un viņš noliecās ķēniņa priekšā uz sava vaiga pie zemes un sacīja: "Slavēts lai ir Tas Kungs, tavs Dievs, kas ir uzveicis tos vīrus, kuri bija savas rokas izstiepuši pret manu kungu un ķēniņu, tos nododams mūsu varā!" 29 Tad ķēniņš sacīja: "Kā labi klājas tam jauneklim Absalomam?" Tad Ahimaācs atbildēja: "Kad ķēniņa kalps Joābs tavu kalpu nosūtīja, tad es gan redzēju lielu ļaužu drūzmu, bet es nezinu, ko tas nozīmēja." 30 Tad ķēniņš sacīja: "Paej tālāk un nostājies te!" Tad viņš gāja un nostājās. 31 Pa to laiku bija jau pienācis etiopietis un sauca: "Mans kungs un ķēniņ, atļauj man pasludināt labu vēsti, ka Tas Kungs ar taisnu spriedumu ir tev piešķīris uzvaru pār visiem tiem, kas vien bija pret tevi sacēlušies!" 32 Tad ķēniņš jautāja etiopietim: "Bet vai jauneklim Absalomam klājas labi?" Un etiopietis atbildēja: "Lai tā, kā šim jauneklim klājas, klātos visiem mana kunga un ķēniņa ienaidniekiem un visiem tiem, kas pret tevi ar ļaunu nolūku saceļas!"
David Gets Ready for Battle
1 David divided his soldiers into groups of 100 and groups of 1,000. Then he chose officers to be in command of each group. 2 He sent out one third of his army under the command of Joab, another third under the command of Abishai the son of Zeruiah, and the rest under the command of Ittai from Gath. He told the soldiers, “I'm going into battle with you.”
3 But the soldiers said, “No, don't go into battle with us! It won't matter to our enemies if they make us all run away, or even if they kill half of us. But you are worth 10,000 of us. It would be better for you to stay in town and send help if we need it.”
4-6 David said, “All right, if you think I should.”
Then in a voice loud enough for everyone to hear, he said, “Joab! Abishai! Ittai! For my sake, be sure that Absalom comes back unharmed.”
David stood beside the town gate as his army marched past in groups of 100 and in groups of 1,000.
Joab Kills Absalom
The war with Israel took place in Ephraim Forest. 7-8 Battles were being fought all over the forest, and David's soldiers were winning. Twenty thousand soldiers were killed that day, and more of them died from the dangers of the forest than from the fighting itself.
9 Absalom was riding his mule under a huge tree when his head caught in the branches. The mule ran off and left Absalom hanging in midair. Some of David's soldiers happened by, 10 and one of them went and told Joab, “I saw Absalom hanging in a tree!”
11 Joab said, “You saw Absalom? Why didn't you kill him? I would have given you ten pieces of silver and a special belt.”
12 The man answered, “Even if you paid me 1,000 pieces of silver here and now, I still wouldn't touch the king's son. We all heard King David tell you and Abishai and Ittai not to harm Absalom. 13 He always finds out what's going on. I would have been risking my life to kill Absalom, because you would have let me take the blame.”
14 Joab said, “I'm not going to waste any more time on you!”
Absalom was still alive, so Joab took three spears and stuck them through Absalom's chest. 15 Ten of Joab's bodyguards came over and finished him off. 16 Then Joab blew a trumpet to signal his troops to stop chasing Israel's soldiers. 17 They threw Absalom's body into a deep pit in the forest and put a big pile of rocks over it.
Meanwhile, the people of Israel had all run back to their own homes.
18 When Absalom was alive, he had set up a stone monument for himself in King's Valley. He explained, “I don't have any sons to keep my name alive.” He called it Absalom's Monument, and that is the name it still has today.
Ahimaaz Wants To Tell David
19 Ahimaaz the son of Zadok said, “Joab, let me run and tell King David that the Lord has rescued him from his enemies.”
20 Joab answered, “You're not the one to tell the king that his son is dead. You can take him a message some other time, but not today.”
21 Someone from Ethiopia was standing there, and Joab told him, “Go and tell the king what you have seen.” The man knelt down in front of Joab, then got up and started running.
22 Ahimaaz spoke to Joab again, “No matter what happens, I still want to go. And besides, the Ethiopian has already left.”
Joab said, “Why should you go? You won't get a reward for the news you have!”
23 “I'll run no matter what!” Ahimaaz insisted.
“All right then, run!” Joab said.
Ahimaaz took the road through the Jordan Valley and outran the Ethiopian.
24 Meanwhile, David was sitting between the inner and outer gates in the city wall. One of his soldiers was watching from the roof of the gate-tower. He saw a man running toward the town 25 and shouted down to tell David.
David answered, “If he's alone, he must have some news.”
The runner was getting closer, 26 when the soldier saw someone else running. He shouted down to the gate, “Look! There's another runner!”
David said, “He must have some news too.”
27 The soldier on the roof shouted, “The first one runs just like Ahimaaz the son of Zadok.”
This time David said, “He's a good man. He must have some good news.”
28 Ahimaaz called out, “We won! We won!” Then he bowed low to David and said, “Your Majesty, praise the Lord your God! He has given you victory over your enemies.”
29 “Is my son Absalom all right?” David asked.
Ahimaaz said, “When Joab sent your personal servant and me, I saw a noisy crowd. But I don't know what it was all about.”
30 David told him, “Stand over there and wait.”
Ahimaaz went over and stood there. 31 The Ethiopian came and said, “Your Majesty, today I have good news! The Lord has rescued you from all your enemies!”
32 “Is my son Absalom all right?” David asked.
The Ethiopian replied, “I wish that all Your Majesty's enemies and everyone who tries to harm you would end up like him!”
David Cries for Absalom
33 David started trembling. Then he went up to the room above the city gate to cry. As he went, he kept saying, “My son Absalom! My son, my son Absalom! I wish I could have died instead of you! Absalom, my son, my son!”
