1 Un Jošafats gūlās pie saviem tēviem un tika apglabāts pie saviem tēviem Dāvida pilsētā, un viņa dēls Jorāms kļuva ķēniņš viņa vietā. 2 Un Jorāmam bija brāļi, Jošafāta dēli, Azarja, Jehiēls, Zaharja, Azarja, Mihaēls un Šefatja; šie visi bija Jošafāta, Jūdas ķēniņa, dēli. 3 Un viņu tēvs tiem atstāja lielu mantību, sudrabu un zeltu, un dārgas dāvanas līdz ar stipri nocietinātām pilsētām Jūdā, bet ķēniņa valsti viņš deva Jorāmam, tāpēc ka tas bija viņa pirmdzimtais dēls. 4 Kad Jorāms bija sava tēva ķēniņa valstī kļuvis par valdnieku un savu varu nostiprinājis, tad viņš lika nokaut ar zobenu visus savus brāļus un arī kādus no visaugstākajiem Jūdas vīriem. 5 Jorāms bija trīsdesmit divus gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja Jeruzālemē astoņus gadus. 6 Un viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus, kā to Ahaba nams bija darījis, jo viņam bija Ahaba meita par sievu, un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs. 7 Bet Tas Kungs negribēja iznīcināt Dāvida namu tās derības dēļ, ko Viņš bija noslēdzis ar Dāvidu, un arī tādēļ, ka Viņš bija apsolījis viņam un viņa dēliem dot gaismu uz mūžīgiem laikiem. 8 Un viņa laikā edomieši atkrita no Jūdas virsvadības, un viņi iecēla paši sev ķēniņu. 9 Tādēļ Jorāms devās turp pāri ar saviem virsniekiem un ar visiem saviem kara ratiem; un notika, ka viņš piecēlās naktī un sakāva edomiešus, kas bija apmetušies viņam visapkārt un ielenkuši viņu un viņa pavēlniekus pār kara ratiem. 10 Tomēr edomieši atkrita no Jūdas virsvadības līdz pat šai dienai. Tai pašā laikā sacēlās arī Libna pret viņa virsvadību, jo viņš bija atmetis To Kungu, savu tēvu Dievu. 11 Viņš uzcēla arī augstieņu svētnīcas Jūdas kalnos, pavedināja Jeruzālemes iedzīvotājus piekopt elku kalpību un noveda Jūdu neceļos. 12 Tad viņa rokās nonāca pravieša Ēlijas vēstule, kurā bija rakstīts: "Tā saka Tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: tāpēc ka tu nestaigā sava tēva Jošafāta un Asas, Jūdas ķēniņa, ceļus, 13 bet esi sācis staigāt Israēla ķēniņu ceļus un esi darījis, ka Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji ir nodevušies elku kalpībai, kāda bija Ahaba nama elku kalpība, un tu esi arī nokāvis savus brāļus, visu savu dzimtu - viņus, kuri bija labāki nekā tu, esi tu nokāvis, - 14 tad redzi, Tas Kungs tevi sitīs ar smagām sērgām, kas skars tavu tautu, tavus dēlus, nāks pār tavām sievām un skars arī visu tavu namu. 15 Un tev pašam uzies moku pilna slimība, ka tev sasirgs tavas iekšas un, dienu no dienas pamazām nīkstot, iznāks laukā." 16 Un Tas Kungs modināja naidu pret Jorāmu filistiešos un arābos, kuri mīt kaimiņos kušītiem. 17 Un viņi devās pret Jūdu sirojumā, ielauzās zemē un aizveda līdzi visu mantu, ko vien varēja atrast ķēniņa namā, un aizveda gūstā arī viņa dēlus un viņa sievas, tā ka viņam neatlika neviena dēla kā vienīgi Joahass (Ahasja), jaunākais no viņa dēliem. 18 Un pēc visa tā Tas Kungs viņu piemeklēja ar slimību viņa iekšās, kura nebija dziedināma. 19 Tā vilkās nepārtraukti, diendienā pieņemdamās, un, kad pienāca otra gada beigas, tad notika, ka slimības dēļ viņa iekšas iznāca laukā, un viņš lielās mokās nomira. Bet viņa tauta nesarīkoja viņam tādu viņa miesas sadedzināšanu, kādu viņi bija rīkojuši viņa tēviem. 20 Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja astoņus gadus Jeruzālemē; tā viņš aizgāja, un nevienam nebija viņa žēl, un to gan apglabāja Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapos.
1 Jehoshaphat died and was buried beside his ancestors in Jerusalem, and his son Jehoram became king.
King Jehoram of Judah
(2 Kings 8.16-24)2 King Jehoshaphat had seven sons: Jehoram, Azariah, Jehiel, Zechariah, Azariah, Michael, and Shephatiah. 3 Jehoshaphat gave each of them silver and gold, as well as other valuable gifts. He also put them in charge of the fortified cities in Judah, but he had chosen his oldest son Jehoram to succeed him as king.
4 After Jehoram had taken control of Judah, he had his brothers killed, as well as some of the nation's leaders. 5 He was 32 years old when he became king, and he ruled eight years from Jerusalem.
6 Jehoram married Ahab's daughter and followed the sinful example of Ahab's family and the other kings of Israel. He disobeyed the Lord by doing wrong, 7 but because the Lord had made a solemn promise to King David that someone from his family would always rule in Judah, he refused to wipe out David's descendants.
8 While Jehoram was king, the people of Edom rebelled and chose their own king. 9 Jehoram, his officers, and his cavalry marched to Edom, where the Edomite army surrounded them. He escaped during the night, 10 but Judah was never able to regain control of Edom. Even the town of Libnah rebelled at that time.
Those things happened because Jehoram had turned away from the Lord, the God his ancestors had worshiped. 11 Jehoram even built local shrines in the hills of Judah and let the people sin against the Lord by worshiping foreign gods.
12 One day, Jehoram received a letter from Elijah the prophet that said:
I have a message for you from the Lord God your ancestor David worshiped. He knows that you have not followed the example of Jehoshaphat your father or Asa your grandfather. 13 Instead you have acted like those sinful kings of Israel and have encouraged the people of Judah to stop worshiping the Lord, just as Ahab and his descendants did. You even murdered your own brothers, who were better men than you.
14 Because you have done these terrible things, the Lord will severely punish the people in your kingdom, including your own family, and he will destroy everything you own. 15 You will be struck with a painful stomach disease and suffer until you die.
16 The Lord later caused the Philistines and the Arabs who lived near the Ethiopians to become angry with Jehoram. 17 They invaded Judah and stole the royal property from the palace, and they led Jehoram's wives and sons away as prisoners. The only one left behind was Ahaziah, his youngest son.
18 After this happened, the Lord struck Jehoram with an incurable stomach disease. 19 About two years later, Jehoram died in terrible pain. No bonfire was built to honor him, even though the people had done this for his ancestors.
20 Jehoram was 32 years old when he became king, and he ruled 8 years from Jerusalem. He died, and no one even felt sad. He was buried in Jerusalem, but not in the royal tombs.
