1 Un Jošafātam bija daudz bagātības un goda, viņš saradojās ar Ahabu. 2 Un pēc kādiem gadiem viņš nogāja pie Ahaba uz Samariju. Un Ahabs viņam un tiem ļaudīm, kas viņam bija līdzi, nokāva daudz sīklopu un vēršu un vilināja viņu doties augšup un piedalīties kara gājienā pret Ramotu Gileādā. 3 Un Ahabs, Israēla ķēniņš, sacīja Jošafātam, Jūdas ķēniņam: "Vai tu gribi ar mani doties pret Ramotu Gileādā?" Un viņš tam atbildēja: "Es esmu tāds pats, kāds tu esi, un, kāda tava tauta, tāda ir mana tauta: būsim tad arī abi vienoti karā!" 4 Vēl Jošafats sacīja Israēla ķēniņam: "Bet vispirms vaicā, kāds ir Tā Kunga vārds šajā lietā!" 5 Tad Israēla ķēniņš sapulcināja praviešus, četri simti vīru, un viņiem sacīja: "Vai mums būs doties uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?" Un viņi atbildēja: "Ej, jo Dievs viņus nodos ķēniņa rokā!" 6 Bet tad Jošafāts jautāja: "Vai šeit nav vēl kāds no Tā Kunga praviešiem, kam mēs varētu pavaicāt pēc padoma?" 7 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: "Tur ir vēl viens vīrs, caur kuru mēs varētu vaicāt To Kungu, bet es viņu ienīstu, jo viņš man nekad nesludina labas lietas, bet ļaunas vien; tas ir Miha, Jimlas dēls." Bet Jošafāts sacīja: "Tā neklājas runāt ķēniņam!" 8 Tad Israēla ķēniņš pasauca kādu galminieku un sacīja: "Steidzies un atved Mihu, Jimlas dēlu!" 9 Un Israēla ķēniņš un Jošafats, Jūdas ķēniņš, ikviens bija atsēdušies savā tronī un apvilkuši goda tērpu, un viņi sēdēja laukumā pie Samarijas vārtiem, bet visi pravieši pravietoja viņu priekšā. 10 Bet Cedekija, Kenaānas dēls, sev bija darinājis dzelzs ragus un teica: "Tā saka Tas Kungs: ar šiem tev būs Aramu badīt, kamēr tu būsi viņus izdeldējis!" 11 Un visi šie pravieši sludināja, sacīdami: "Celies un dodies uzbrukumā pret Ramotu Gileādā, tev būs laba laime, jo Tas Kungs to nodos ķēniņa rokā!" 12 Bet tas vēstnesis, kas bija gājis aicināt Mihu, viņam stāstīja, sacīdams: "Redzi, pravieši sludina vienā mutē labu ķēniņam, un es lūdzu, lai tavi vārdi būtu līdzīgi, un sludini arī tu labu!" 13 Bet Miha atbildēja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo! Tikai to, ko mans Dievs man sacīs, es runāšu!" 14 Un, kad viņš nonāca ķēniņa priekšā, tad ķēniņš viņam jautāja: "Miha, vai mums būs doties karā pret Ramotu Gileādā, jeb vai man nebūs iet?" Un viņš atbildēja: "Celieties, jums veiksies, jo viņi tiks nodoti jūsu rokā!" 15 Bet ķēniņš viņam piedraudēja: "Cikkārt man nāksies tevi nozvērināt, lai tu man nesludinātu neko citu kā vienīgi patiesību Tā Kunga Vārdā?" 16 Tad Miha sacīja: "Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kurām nav gana. Un Tas Kungs sacīja: šiem nav sava kunga, tāpēc lai ikviens atgriežas ar mieru savā namā." 17 Tad Israēla ķēniņš sacīja Jošafātam: "Vai es tev neteicu, ka viņš man nekad nevēstī neko labu, bet vienīgi ļaunu vien?" 18 Bet Miha vēl turpināja: "Tādēļ uzklausiet Tā Kunga vārdu! Es redzēju debess Kungu sēžam Savā tronī, un visi debess pulki bija nostājušies pie Viņa labās un pie Viņa kreisās rokas. 19 Un Tas Kungs sacīja: kas pierunās Ahabu, Israēla ķēniņu, lai viņš ceļas un dodas un krīt pie Ramotas Gileādā? Un viens runāja šā, un cits teica tā, un vēl kāds teica ko citu. 20 Un tad iznāca kāds gars un nostājās Tā Kunga priekšā, un sacīja: es viņu pierunāšu! Bet Tas Kungs viņam jautāja: bet kādā veidā? 21 Tad viņš atbildēja: es iziešu un būšu melu gars visu viņa praviešu mutē. Tad sacīja Tas Kungs: tu viņu tiešām pierunāsi, un tev tas arī izdosies, ej un dari tā! 22 Un nu, redzi! Tas Kungs ir ielicis melu garu šo tavu praviešu mutē, jo Tas Kungs tev ir paudis ļaunu vēsti." 23 Tad Cedekija, Kenaānas dēls, piegāja un iesita Miham pa vaigu un sacīja: "Kādā ceļā Tā Kunga Gars ir no manis atstājies, lai runātu ar tavu muti?" 24 Un Miha sacīja: "Lūk, to tu sapratīsi tanī dienā, kad tu skraidīsi no vienas istabas otrā, lai paslēptos!" 25 Un Israēla ķēniņš sacīja: "Ņemiet Mihu un vediet viņu atpakaļ pie Amona, pilsētas priekšnieka, un pie Joasa, ķēniņa dēla, 26 un sakiet: tā ir pavēlējis ķēniņš: lieciet viņu cietumā un uzturiet viņu pie dzīvības ar bada maizi un bada ūdeni, kamēr es vesels atkal pārnākšu!" 27 Un Miha sacīja: "Ja tu patiešām vesels un neskarts atgrieztos, tad Tas Kungs nav runājis ar manu muti!" Un viņš vēl piebilda: "Uzklausait jel to, jūs, visas tautas!" 28 Tā Israēla ķēniņš un Jošafāts, Jūdas ķēniņš, cēlās un devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā. 29 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafātam: "Es iešu pārģērbies kaujā, bet tu tērpies savās parastajās drēbēs." Un tā Israēla ķēniņš pārģērbās, un tie devās kaujā. 30 Bet Aramas ķēniņš bija saviem kara ratu virsniekiem devis rīkojumu un teicis: "Necīnieties nedz ar mazu, nedz ar lielu, bet vienīgi pret Israēla ķēniņu!" 31 Un notika, kad ratu virsnieki ieraudzīja Jošafatu, tad viņi domāja: patiesi, tas ir Israēla ķēniņš! Un viņi to aplenca un lauzās uz viņu. Bet tad Jošafāts sauca palīgā, un Tas Kungs viņam palīdzēja - Dievs tos aizvilināja projām no viņa. 32 Un, kad ratu virsnieki tiešām ieraudzīja, ka viņš nebija Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un viņam vairs nesekoja. 33 Bet kāds karavīrs uzvilka loku un nejauši trāpīja Israēla ķēniņam starp bruņu važiņām. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: "Griezies apkārt un izved mani no kaujas lauka, jo es esmu ievainots!" 34 Bet kauja tanī dienā pieauga sīvumā, un Israēla ķēniņš noturējās savos ratos pret Aramu līdz pat vakaram; viņš nomira tai stundā, kad norietēja saule.
Micaiah Warns King Ahab of Israel
(1 Kings 22.1-28)1 Jehoshaphat was now very rich and famous. He signed a treaty with King Ahab of Israel by arranging the marriage of his son and Ahab's daughter.
2 One day, Jehoshaphat went to visit Ahab in his capital city of Samaria. Ahab slaughtered sheep and cattle and prepared a big feast to honor Jehoshaphat and the officials with him. Ahab talked about attacking the city of Ramoth in Gilead, 3 and finally asked, “Jehoshaphat, would you go with me to attack Ramoth?”
“Yes,” Jehoshaphat answered. “My army is at your command. 4 But first let's ask the Lord what to do.”
5 Ahab sent for 400 prophets and asked, “Should I attack the city of Ramoth?”
“Yes!” the prophets answered. “God will help you capture the city.”
6 But Jehoshaphat said, “Just to make sure, is there another of the Lord's prophets we can ask?”
7 “We could ask Micaiah son of Imlah,” Ahab said. “But I hate Micaiah. He always has bad news for me.”
“Don't say that!” Jehoshaphat replied. 8 Then Ahab sent someone to bring Micaiah as soon as possible.
9 All this time, Ahab and Jehoshaphat were dressed in their royal robes and were seated on their thrones at the threshing place near the gate of Samaria, listening to the prophets tell them what the Lord had said.
10 Zedekiah son of Chenaanah was one of the prophets. He had made some horns out of iron and shouted, “Ahab, the Lord says you will attack the Syrians like a bull with iron horns and wipe them out!”
11 All the prophets agreed that Ahab should attack the Syrians at Ramoth and promised that the Lord would help him defeat them.
12 Meanwhile, the messenger who went to get Micaiah whispered, “Micaiah, all the prophets have good news for Ahab. Now go and say the same thing.”
13 “I'll say whatever the living Lord my God tells me to say,” Micaiah replied.
14 Then Micaiah went up to Ahab, who asked, “Micaiah, should we attack Ramoth?”
“Yes!” Micaiah answered. “The Lord will help you capture the city.”
15 Ahab shouted, “Micaiah, I've told you over and over to tell me the truth! What does the Lord really say?”
16 Micaiah answered, “In a vision I saw Israelite soldiers wandering around, lost in the hills like sheep without a shepherd. The Lord said, ‘These troops have no leader. They should go home and not fight.’ ”
17 Ahab turned to Jehoshaphat and said, “I told you he would bring me bad news!”
18 Micaiah replied:
I then saw the Lord seated on his throne with every creature in heaven gathered around him. 19 The Lord asked, “Who can trick Ahab and make him go to Ramoth where he will be killed?”
They talked about it for a while, 20 then finally a spirit came forward and said to the Lord, “I can trick Ahab.”
“How?” the Lord asked.
21 “I'll make Ahab's prophets lie to him.”
“Good!” the Lord replied. “Now go and do it. You will be successful.”
22 Ahab, this is exactly what has happened. The Lord made all your prophets lie to you, and he knows you will soon be destroyed.
23 Zedekiah walked over and slapped Micaiah on the face. Then he asked, “Do you really think the Lord would speak to you and not to me?”
24 Micaiah answered, “You'll find out on the day you have to hide in the back room of some house.”
25 Ahab shouted, “Arrest Micaiah! Take him to Prince Joash and Governor Amon of Samaria. 26 Tell them to put him in prison and to give him nothing but bread and water until I come back safely.”
27 Micaiah said, “If you do come back, I was wrong about what the Lord wanted me to say.” Then he told the crowd, “Don't forget what I said!”
Ahab Dies at Ramoth
(1 Kings 22.29-35)28 Ahab and Jehoshaphat led their armies to Ramoth in Gilead. 29 Before they went into battle, Ahab said, “Jehoshaphat, I'll disguise myself, but you wear your royal robe.” Ahab disguised himself and went into battle.
30 The king of Syria had ordered his chariot commanders to attack only Ahab. 31 So when they saw Jehoshaphat in his robe, they thought he was Ahab and started to attack him. But Jehoshaphat prayed, and the Lord made the Syrian soldiers stop. 32 And when they realized he wasn't Ahab, they left him alone.
33 However, during the fighting a soldier shot an arrow without even aiming, and it hit Ahab between two pieces of his armor. He shouted to his chariot driver, “I've been hit! Get me out of here!”
34 The fighting lasted all day, with Ahab propped up in his chariot so he could see the Syrian troops. He stayed there until evening, and by sundown he was dead.
