1 Kad tai laikā filistieši sapulcināja savu karaspēku kara gājienam pret Israēlu, tad Ahišs sacīja Dāvidam: "Tev nopietni ir jāievēro, ka tev līdz ar taviem vīriem ir jāiet karā kopā ar mani." 2 Tad Dāvids sacīja Ahišam: "Labi! Gan tu pats redzēsi, ko tavs kalps spēj veikt." Un Ahišs sacīja Dāvidam: "Tāpēc es tevi iecelšu par savu miesassargu uz visiem laikiem." 3 Bet Samuēls jau bija nomiris, un viss Israēls bija par viņu sērojis, un tie bija viņu apglabājuši Rāmā, viņa dzimtajā pilsētā. Un Sauls bija izdzinis no zemes zīlniekus un burvjus. 4 Kad filistieši bija sapulcējušies, tad tie devās ceļā un apmetās nometnē pie Šunamas. Tikmēr arī Sauls sapulcināja visu Israēlu un apmetās nometnē Gilboas pakalnos. 5 Kad Sauls ieraudzīja filistiešu karaspēka nometni, tad viņš izbijās, un viņa sirdi pārņēma lielas bailes. 6 Un Sauls jautāja To Kungu, bet Tas Kungs viņam neatbildēja nedz ar sapņu, nedz ar urīma, nedz ar praviešu starpniecību. 7 Tad Sauls sacīja saviem kalpiem: "Atrodiet man kādu sievu, kurai ir vara pār mirušo gariem, ka es varētu pie tās doties un to izvaicāt." Un viņa kalpi tam atbildēja: "Redzi, En-Dorā dzīvo kāda sieva, kas ir šāda mirušo garu izsaucēja." 8 Tad Sauls padarīja sevi nepazīstamu, viņš uzvilka citas drēbes un kopā ar diviem saviem pavadoņiem devās ceļā. Kad viņi naktī nonāca pie tās sievas, viņš tai sacīja: "Lūdzu, nosaki man ar mirušo garu izsaukšanu nākotni un liec uznākt augšā tam garam, ko es tev nosaukšu." 9 Bet šī sieva viņam atbildēja: "Redzi, tu taču pats zini, ko Sauls ir izdarījis un ka viņš mirušo garu izsaucējus un burvjus ir šai zemē izskaudis. Kāpēc tu liec lamatas manai dzīvībai, lai mani nonāvētu?" 10 Bet Sauls viņai zvērēja pie Tā Kunga un sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, tev tas netiks pieskaitīts kā pārkāpums!" 11 Un tad šī sieva jautāja: "Ko lai es tev izsaucu?" Viņš atbildēja: "Liec, lai man parādās Samuēls!" 12 Kad šī sieva ieraudzīja Samuēlu, tad tā iebrēcās ar skaļu balsi un Saulam sacīja, teikdama: "Kāpēc tu mani esi pievīlis? Tu esi Sauls!" 13 Un ķēniņš viņai sacīja: "Nebīsties! Bet ko tu redzi?" Un sieva sacīja Saulam: "Es redzu pārcilvēcisku būtni kāpjam ārā no zemes." 14 Un viņš tai jautāja: "Kāds viņš ir pēc sava izskata?" Un viņa atbildēja: "Tur kāpj augšā vecs vīrs, ietinies mētelī." Tad Sauls noprata, ka tas ir Samuēls, un viņš noliecās ar savu vaigu pie zemes, parādīdams tam godu. 15 Un Samuēls sacīja Saulam: "Kāpēc tu mani traucē manā mierā, likdams man nākt augšā?" Tad Sauls sacīja: "Es esmu lielās bailēs, jo filistieši ir uzsākuši karu pret mani, bet Dievs ir no manis atstājies, un Viņš man vairs nedod atbildi nedz ar praviešu vārdiem, nedz sapņiem. Tāpēc es esmu licis tevi izsaukt, lai tu man dotu padomu, ko lai es daru." 16 Tad Samuēls sacīja: "Kāpēc tad tu mani vaicā, ja jau Tas Kungs no tevis ir novērsies un ir kļuvis tavs ienaidnieks? 17 Tas Kungs taču ir tev darījis tikai to, ko Viņš caur mani ir sacījis: Tas Kungs ir valstību izrāvis no tavas rokas un to iedevis Dāvidam, tavam tuvākam. 18 Tāpēc ka tu neesi klausījis Tā Kunga balsij un arī neesi licis piepildīties Viņa dusmu bargumam pret Amaleku, tāpēc Tas Kungs tev šodien to dara. 19 Un Tas Kungs nodos Israēlu līdz ar tevi filistiešu rokā, jo rīt tu būsi ar saviem dēliem pie manis, un Tas Kungs Israēla karaspēku nodos filistiešu rokā!" 20 Tad piepeši Sauls nogāzās visā savā garumā, kā viņš stāvēja, pie zemes: tik ļoti viņš bija izbijies no Samuēla vārdiem. Viņam arī nebija vairs spēka, tādēļ ka viņš nebija visu to dienu un visu to nakti nekā ēdis. 21 Kad tā sieva nāca pie Saula un redzēja, ka viņš bija ļoti izbijies, tad tā viņam sacīja: "Redzi, tava kalpone ir tavai balsij klausījusi, un es esmu savu dzīvību likusi savā rokā un paklausījusi taviem vārdiem, ko tu esi man sacījis! 22 Tad nu klausi arī tu tagad, lūdzams, savas kalpones balsi, jo es gribu celt tev galdā kādu kumosu maizes: ēd, lai tev būtu spēka, ka tu vari doties atceļā." 23 Taču viņš noraidīja viņu un sacīja: "Es negribu ēst!" Bet, kad viņa kalpi kopā ar to sievu viņu piespieda, tad viņš paklausīja viņu padomam; viņš piecēlās no zemes un apsēdās gultā. 24 Un tai sievai bija barots teļš aplokā, un viņa steidzās un to nokāva. Tad viņa ņēma smalkos miltus un tos samīcīja, un izcepa neraudzētas maizes. 25 Un viņa visu to cēla priekšā Saulam un viņa kalpiem, un tie ēda, cēlās un aizgāja no šīs vietas tai pašā naktī.
Saul Asks To Talk with Samuel's Ghost
1-3 Samuel had died some time earlier, and people from all over Israel had attended his funeral in his hometown of Ramah.
Meanwhile, Saul had been trying to get rid of everyone who spoke with the spirits of the dead. But one day the Philistines brought their soldiers together to attack Israel.
Achish told David, “Of course, you know that you and your men must fight as part of our Philistine army.”
David answered, “That will give you a chance to see for yourself just how well we can fight!”
“In that case,” Achish said, “you and your men will always be my bodyguards.”
4 The Philistines went to Shunem and set up camp. Saul called the army of Israel together, and they set up their camp in Gilboa. 5 Saul took one look at the Philistine army and started shaking with fear. 6 So he asked the Lord what to do. But the Lord would not answer, either in a dream or by a priest or a prophet. 7 Then Saul told his officers, “Find me a woman who can talk to the spirits of the dead. I'll go to her and find out what's going to happen.”
His servants told him, “There's a woman at Endor who can talk to spirits of the dead.”
8 That night, Saul put on different clothing so nobody would recognize him. Then he and two of his men went to the woman, and asked, “Will you bring up the ghost of someone for us?”
9 The woman said, “Why are you trying to trick me and get me killed? You know King Saul has killed everyone who talks to the spirits of the dead!”
10 Saul replied, “I swear by the living Lord that nothing will happen to you because of this.”
11 “Who do you want me to bring up?” she asked.
“Bring up the ghost of Samuel,” he answered.
12 When the woman saw Samuel, she screamed. Then she turned to Saul and said, “You've tricked me! You're the king!”
13 “Don't be afraid,” Saul replied. “Just tell me what you see.”
She answered, “I see a spirit rising up out of the ground.”
14 “What does it look like?”
“It looks like an old man wearing a robe.”
Saul knew it was Samuel, so he bowed down low.
15 “Why are you bothering me by bringing me up like this?” Samuel asked.
“I'm terribly worried,” Saul answered. “The Philistines are about to attack me. God has turned his back on me and won't answer any more by prophets or by dreams. What should I do?”
16 Samuel said:
If the Lord has turned away from you and is now your enemy, don't ask me what to do. 17 I've already told you: The Lord has sworn to take the kingdom from you and give it to David. And that's just what he's doing! 18 When the Lord was angry with the Amalekites, he told you to destroy them, but you didn't do it. That's why the Lord is doing this to you. 19 Tomorrow the Lord will let the Philistines defeat Israel's army, then you and your sons will join me down here in the world of the dead.
20 At once, Saul collapsed and lay stretched out on the floor, terrified at what Samuel had said. He was weak because he had not eaten anything since the day before.
21 The woman came over to Saul, and when she saw that he was completely terrified, she said, “Your Majesty, I listened to you and risked my life to do what you asked. 22 Now please listen to me. Let me get you a little something to eat. It will give you strength for your walk back to camp.”
23 “No, I won't eat!”
But his officers and the woman kept on urging Saul, until he finally agreed. He got up off the floor and sat on the bed. 24 At once the woman killed a calf that she had been fattening up. She cooked part of the meat and baked some thin bread. 25 Then she served the food to Saul and his officers, who ate and left before daylight.
