1 Tad Dāvids bēga no Najotas pie Rāmas, un viņš nāca un sacīja Jonatānam: "Ko es esmu darījis? Kāda ir mana pārkāpuma vaina, un ar ko es esmu noziedzies tava tēva priekšā, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?" 2 Tad tas viņam sacīja: "Lai Dievs pasargā! Tu nemirsi! Redzi, manam tēvam ir paradums gan lielās, gan mazās lietās, ka viņš man iepriekš visu pasaka. Kādēļ gan lai mans tēvs no manis slēptu šo nodomu? Tas tā nav." 3 Tad Dāvids vēl zvērēja un sacīja: "Tavs tēvs it labi zina, ka es esmu atradis labvēlību tavās acīs, un tādēļ viņš domā: labāk lai Jonatāns nekā nezina par šo lietu, ka viņš tādēļ nenoskumst. Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un cik tava dvēsele dzīva, - tik viens solis vien ir starp mani un nāvi!" 4 Un Jonatāns sacīja Dāvidam: "Ko tava dvēsele vien kāro, to es tev izpildīšu." 5 Un Dāvids sacīja Jonatānam: "Redzi, rīt ir jauna mēness diena, un man būtu kopā ar ķēniņu jāsēž pie galda un jāēd. Bet atļauj man iet, lai es apslēpjos laukā līdz trešās dienas vakaram. 6 Ja tavs tēvs pēc manis jautātu, kur es esmu, tad atbildi: Dāvids lūgdams mani lūdza, ka viņš varētu steigties uz savu pilsētu Bētlemi, jo tur ir gadskārtējā kaujamā upura diena visai viņa dzimtai. 7 Un, ja viņš tad teiktu: labi, - tad tavam kalpam nedraud nekādas briesmas, bet, ja viņš par to iedegtos dusmās, tad zini, ka viņš katrā ziņā apņēmies izdarīt ko ļaunu. 8 Savukārt tu tad parādi savam kalpam žēlsirdību, jo tu pats esi slēdzis ar savu kalpu Tā Kunga derību. Bet, ja pie manis tomēr atrodams kāds noziegums, tad nonāvē tu mani, jo kāpēc gan tad tu gribētu mani vest atpakaļ pie sava tēva?" 9 Tad Jonatāns sacīja: "Lai tas tev nemūžam nenotiek! Ja vien es tikai izzināšu, ka mans tēvs ir apņēmies tev darīt ļaunu, tad kā gan lai es tev to nepateiktu!" 10 Tad Dāvids sacīja Jonatānam: "Kas man to pateiks, ja tavs tēvs tev atbildēs bargi?" 11 Un Jonatāns sacīja Dāvidam: "Nāc, iesim laukā!" Un tie abi izgāja laukā. 12 Un Jonatāns sacīja Dāvidam: "Tas Kungs, Israēla Dievs, lai ir liecinieks, ka es šinī noliktā laikā, rīt vai parīt, izdibināšu viņa prātu, un redzi, ja tas būtu labvēlīgs pret Dāvidu un es tev to nedarītu zināmu, tev nosūtīdams vārdu liecību, 13 tad lai Tas Kungs liek Jonatānam agrāk vai vēlāk par to ciest! Bet, ja mans tēvs būs apņēmies tev ko ļaunu darīt, tad es tev to arī ziņošu, ka tu varēsi neskarts aiziet. Un tad lai Tas Kungs ir ar tevi, kā Viņš ir bijis ar manu tēvu. 14 Un kaut tu, kamēr es esmu vēl dzīvs, man parādītu Tā Kunga žēlastību, 15 bet arī kad es jau būšu miris, kaut tu nemūžam neatrautu savu žēlastību no mana nama - arī tad ne, kad Tas Kungs būs izdeldējis no zemes virsus visus Dāvida ienaidniekus!" 16 Tā Jonatāns noslēdza derību ar Dāvida namu un sacīja: "Tas Kungs lai atriebj Dāvida ienaidniekiem!" 17 Un Jonatāns vēlreiz ar zvērestu apstiprināja savu solījumu, tāpēc ka viņš to mīlēja ar tādu pašu mīlestību kā pats savu dvēseli. 18 Un Jonatāns viņam sacīja: "Rīt ir jauns mēness, tad pēc tevis vaicās, ja tava vieta, kur tu sēdi, būs tukša. 19 Bet trešajā dienā tiešām ej un noej uz to vietu, kur tu slēpies toreiz, un apmeties blakus Azela akmenim. 20 Tad es izšaušu trīs bultas tā virzienā, it kā mērķī šaudams. 21 Un redzi, tad es nosūtīšu zēnu, sacīdams: ej un sameklē manas bultas! Un, ja es zēnam skaidri teikšu: redzi, bultas ir šaipus tevis, nāc un tās paņem, - tad nāc, jo viss ir labi un nav nekāda ļaunuma, no kā tev jābīstas, - tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo! 22 Bet, ja es zēnam teikšu: redzi, bultas ir aiz tevis, tās ir tālu projām no tevis, otrā pusē, - tad ej projām, jo Tas Kungs tevi sūta prom. 23 Bet par šo lietu, par kuru mēs spriežam - es un tu, redzi, lai Tas Kungs pats ir starp mani un tevi vienīgais derības līdzzinātājs." 24 Tad Dāvids apslēpās laukā; un, kad pienāca Jauna mēness svētki, tad ķēniņš apsēdās pie mielasta galda. 25 Un, kad ķēniņš bija savu vietu ieņēmis, apsēdies kā parasti pie sienas, tad Jonatāns nāca un nosēdās viņam iepretim, un Abners apsēdās Saulam blakus, bet Dāvida vieta palika tukša. 26 Tomēr Sauls tanī dienā neteica ne vārda, jo viņš domāja: tam būs kaut kas atgadījies, ka tas nav šķīsts; viņš vēl nebūs licis šķīstīt sevi. 27 Un notika, ka arī nākošā dienā, kas sekoja Jauna mēness svētkiem, Dāvida vieta atkal stāvēja tukša, un tad Sauls sacīja savam dēlam Jonatānam: "Kāpēc Isaja dēls nav nācis pie galda ne vakar, ne šodien?" 28 Tad Jonatāns atbildēja Saulam: "Dāvids mani lūgdams lūdza, ka varētu noiet uz Bētlemi. 29 Un viņš man sacīja: lūdzams, atlaid mani, jo mūsu dzimtai ir kaujamā upura diena tanī pilsētā, un mans brālis ir mani turp aicinājis ar pavēli; un tagad, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad, lūdzams, atļauj man, ka es apmeklēju savus piederīgos. - Tāpēc viņš nav ieradies pie ķēniņa galda." 30 Tad Sauls iekaisa dusmās pret Jonatānu un uz to sacīja: "Tu izvirtušās, ietiepīgās un nepaklausīgās sievas dēls! Vai tad es nezinu, ka tu esi sev izraudzījis Isaja dēlu, tā pats sevi ievezdams negodā un savas mātes netiklām miesām ar to arī sagādādams kaunu? 31 Cik ilgi dzīvos virs zemes Isaja dēls, nedz tu, nedz tava ķēniņa vara nepastāvēs. Bet tagad sūti un liec viņu atvest pie manis, jo viņam ir jāmirst!" 32 Tad Jonatāns atbildēja savam tēvam Saulam, viņam sacīdams: "Kādēļ viņam jāmirst? Ko viņš ir darījis?" 33 Tad Sauls meta ar šķēpu uz viņu, lai to nodurtu. Un Jonatāns nomanīja, ka viņa tēvs bija pilnīgi apņēmies Dāvidu nonāvēt. 34 Tad Jonatāns savā dusmu karstumā piecēlās no galda, un viņš neko neēda tanī jauna mēness otrā dienā, jo viņa prāts bija noskumis par Dāvidu, tāpēc ka viņa tēvs to bija licis negodā. 35 Un nākamā rītā Jonatāns izgāja laukā, kā viņš bija ar Dāvidu norunājis, un jauns zēns bija viņam līdzi. 36 Un viņš sacīja savam zēnam: "Skrej, meklē tās bultas, ko es šaušu!" Tad zēns skrēja, un viņš izšāva vienu bultu, kas pārlidoja tam pāri. 37 Kad zēns nonāca tanī vietā, kur Jonatāns bultu bija aizšāvis, tad Jonatāns sauca zēnam pakaļ: "Vai bulta nav viņpus tevis vēl tālāk?" 38 Un atkal Jonatāns izsaucās zēna aizmugurē: "Ātri, pasteidzies, neapstājies!" Tad Jonatāna zēns salasīja bultas un atgriezās pie sava kunga. 39 Bet šis zēns neko nenojauta; tikai Jonatānam un Dāvidam bija zināma viņu noruna. 40 Un Jonatāns nodeva savus ieročus zēnam un tam sacīja: "Ej, nones tos uz pilsētu!" 41 Kad zēns aizgāja, tad Dāvids piecēlās no savas vietas pret dienvidiem, un viņš nometās uz sava vaiga pie zemes; un tā viņš lūgšanā trīs reizes metās ar vaigu pie zemes, tad viņi viens otru skūpstīja un abi divi raudāja, bet Dāvids it sevišķi stipri. 42 Tad Jonatāns sacīja Dāvidam: "Ej ar mieru! Ko mēs abi esam Tā Kunga Vārdā zvērējuši, viens otram solīdamies: Tas Kungs lai ir starp mani un tevi un manu pēcnācēju un tavu pēcnācēju starpā, - tā tas lai paliek mūžīgi!" 43 Un Dāvids piecēlās un aizgāja, bet Jonatāns atgriezās pilsētā.
Jonathan Helps David Escape
1 David escaped from Prophets Village. Then he ran to see Jonathan and asked, “Why does your father Saul want to kill me? What have I done wrong?”
2 “My father can't be trying to kill you! He never does anything without telling me about it. Why would he hide this from me? It can't be true!”
3 “Jonathan, I swear it's true! But your father knows how much you like me, and he didn't want to break your heart. That's why he didn't tell you. I swear by the living Lord and by your own life that I'm only one step ahead of death.”
4 Then Jonathan said, “Tell me what to do, and I'll do it.”
5 David answered:
Tomorrow is the New Moon Festival, and I'm supposed to eat dinner with your father. But instead, I'll hide in a field until the evening of the next day. 6 If Saul wonders where I am, tell him, “David asked me to let him go to his hometown of Bethlehem, so he could take part in a sacrifice his family makes there every year.”
7 If your father says it's all right, then I'm safe. But if he gets angry, you'll know he wants to harm me. 8 Be kind to me. After all, it was your idea to promise the Lord that we would always be loyal friends. If I've done anything wrong, kill me yourself, but don't hand me over to your father.
9 “Don't worry,” Jonathan said. “If I find out that my father wants to kill you, I'll certainly let you know.”
10 “How will you do that?” David asked.
11 “Let's go out to this field, and I'll tell you,” Jonathan answered.
When they got there, 12 Jonathan said:
I swear by the Lord God of Israel, that two days from now I'll know what my father is planning. Of course I'll let you know if he's friendly toward you. 13 But if he wants to harm you, I promise to tell you and help you escape. And I ask the Lord to punish me severely if I don't keep my promise.
I pray that the Lord will bless you, just as he used to bless my father. 14-15 Someday the Lord will wipe out all of your enemies. Then if I'm still alive, please be as kind to me as the Lord has been. But if I'm dead, be kind to my family.
16 Jonathan and David made an agreement that even David's descendants would have to keep. Then Jonathan said, “I pray that the Lord will take revenge on your descendants if they break our promise.”
17 Jonathan thought as much of David as he did of himself, so he asked David to promise once more that he would be a loyal friend. 18 After this Jonathan said:
Tomorrow is the New Moon Festival, and people will wonder where you are, because your place at the table will be empty. 19 By the day after tomorrow, everyone will think you've been gone a long time. Then go to the place where you hid before and stay beside Going-Away Rock. 20 I'll shoot three arrows at a target off to the side of the rock, 21 and send my servant to find the arrows.
You'll know if it's safe to come out by what I tell him. If it is safe, I swear by the living Lord that I'll say, “The arrows are on this side of you! Pick them up!” 22 But if it isn't safe, I'll say to the boy, “The arrows are farther away!” This will mean that the Lord wants you to leave, and you must go. 23 But he will always watch us to make sure that we keep the promise we made to each other.
24 So David hid there in the field.
During the New Moon Festival, Saul sat down to eat 25 by the wall, just as he always did. Jonathan sat across from him, and Abner sat next to him. But David's place was empty. 26 Saul didn't say anything that day, because he was thinking, “Something must have happened to make David unfit to be at the Festival. Yes, something must have happened.”
27 The day after the New Moon Festival, when David's place was still empty, Saul asked Jonathan, “Why hasn't that son of Jesse come to eat with us? He wasn't here yesterday, and he still isn't here today!”
28-29 Jonathan answered, “The reason David hasn't come to eat with you is that he begged me to let him go to Bethlehem. He said, ‘Please let me go. My family is offering a sacrifice, and my brother told me I have to be there. Do me this favor and let me slip away to see my brothers.’ ”
30 Saul was furious with Jonathan and yelled, “You're no son of mine, you traitor! I know you've chosen to be loyal to that son of Jesse. You should be ashamed of yourself! And your own mother should be ashamed that you were ever born. 31 You'll never be safe, and your kingdom will be in danger as long as that son of Jesse is alive. Turn him over to me now! He deserves to die!”
32 “Why do you want to kill David?” Jonathan asked. “What has he done?”
33 Saul threw his spear at Jonathan and tried to kill him. Then Jonathan was sure that his father really did want to kill David. 34 Jonathan was angry and hurt that his father had insulted David so terribly. He got up, left the table, and didn't eat anything all that day.
35 In the morning, Jonathan went out to the field to meet David. He took a servant boy along 36 and told him, “When I shoot the arrows, you run and find them for me.”
The boy started running, and Jonathan shot an arrow so that it would go beyond him. 37 When the boy got near the place where the arrow had landed, Jonathan shouted, “Isn't the arrow on past you?” 38 Jonathan shouted to him again, “Hurry up! Don't stop!”
The boy picked up the arrows and brought them back to Jonathan, 39 but he had no idea about what was going on. Only Jonathan and David knew. 40 Jonathan gave his weapons to the boy and told him, “Take these back into town.”
41 After the boy had gone, David got up from beside the mound and bowed very low three times. Then he and Jonathan kissed each other and cried, but David cried louder. 42 Jonathan said, “Take care of yourself. And remember, we each have asked the Lord to watch and make sure that we and our descendants keep our promise forever.”
David left and Jonathan went back to town.
